'10 tēviņu ekspedīcija pa bezceļiem' uz Murmansku  (92)

Desmit cilvēki, kurus vieno mīlestība pret dabu, piedzīvojumiem, nezināmo un automašīnām – tas bija galvenais vadmotīvs, kas kādā jūlija nogales dienā lika viņiem doties ceļā. Kaut arī pats ceļojums notika vasarā, tā uzjundītās sajūtas un piedzīvojumu garša neliek mierā ne pašus ekspedīcijas dalībniekus, ne cilvēkus, kas vēlētos uzzināt par šo dullo braucienu sīkāk.

Tumšā februāra darbadienas vakarā uzņēmuma "Gandrs" telpās Hartmaņa muižā pulcējas cilvēki. Vakarā šeit paredzēts izrādīt filmu, ko ekspedīcijas dalībnieki safilmējuši sava bezceļu brauciena laikā. Skatītāji – pārsvarā gados jauni puiši un meitenes, kas alkst redzēt pasauli un smelties iedvesmu līdzīgiem – nestandarta maršrutu piedzīvojumiem. Tepat grozās arī vairāki ekspedīcijas dalībnieki.

"Ceļš uz Murmansku un tālāk uz ziemeļiem ir mums tuvākais un pieejamākais maršruts, ja vēlas braukt ar apvidus auto un daudz redzēt. Jau tepat aiz Igaunijas sākas pilnīgi citāda daba, cita sociālā un kulturālā vide!" stāsta viens no ekspedīcijas dalībniekiem Edgars Ražinskis. Tā arī noticis – brauciens sagādājis lērumu neparastu iespaidu – tur bijis īsts bezceļš, neparasti viesmīlīgi vietējie iedzīvotāji, pasakaina daba, Hibīnu kalni, lāča pēdas mežos, sods par iebraukšanu ārzemniekiem aizliegtā teritorijā, matu griešana vietējiem zvejniekiem meža vidū un daudz citu piedzīvojumu.

"Bijām tikai veči – tēviņi, tā teikt. Apzināti nevienas sievietes, jo ir pārbaudīts – sievietes klātbūtnē vīrieši sāk uzvesties dīvaini. Tikai tāpēc! Skaidrs – sievietes zināmos apstākļos var būt izturīgākas nekā veči, par to nav runa. Vienkārši izlēmām – tikai vīrieši," stāsta Edgars. Tā kopā sanākuši 10 draugi un draugu draugi, kuru vidū bija, piemēram, "Gandrs" darbinieks, apvidus mašīnu speciālists, divi frizieri, profesionāls kalējs, galdnieks, operators, mežu lietu speciālists.

Kāds vēlējies redzēt vietas, kur dienējis vectēvs, kāds baudīt bezceļus un dabu. Līdz šim pieredze tālos braucienos pa bezceļiem ar apvidus auto bijusi tikai diviem. Viens no tiem – Jānis Vogins - uzņēmies vadīt ekspedīciju. Tā kādā dienā vīri sakāpa četros auto un devās gandrīz 6000 kilometru garajā ceļā.

Lielākie punkti, kas iezīmē ceļojuma maršrutu, bija šādi: Rīga - Sanktpēterburga -Medvežogorska - Kandalakša - Kirovska - Murmanska - Zvejnieku (Ribačij) pussala - Solovecu sala - Rīga. Krievijas ceļi - viens vienīgs bezceļš, uz kuru fona Latvijas ceļi pēc tam likušies pasaka. Viss nepieciešamais ēst gatavošanai un nakšņošanai teltīs bijis līdzi. Ātri nācies atrast arī veidu, kā visiem pierast pie jaunajiem apstākļiem un nesaiet ragos.

Ceļojums bijis izplānots tā, lai būtu pietiekami daudz iespēju apskatīt pa ceļam visu interesanto - vietējos ciemus, dabu, apskates vietas, pieminekļus. Bezceļu posmos - vidējais ātrums bijis vien 6-7 km/h, maksimālais - 30 km/h. Bijušas vairākas dienas no vietas, kad nav sastapts neviens cilvēks! Taču viss bijis līdzsvarā - daudz pārbraucienu, bet arī daudz brīžu dvēselei.

Stāsta viens no ekspedīcijas dalībniekiem - Edgars: "Man tā bija došanās nezināmajā, ar auto lietām vispār esmu uz jūs. Taču ļoti vēlējos redzēt Kandalakšu, kur deviņus gadus dienēja mans vectēvs. Viņu iesauca 1945. gadā, tolaik dienestā turēja daudz ilgāk nekā vajag - nepaveicās viņam. Ļoti gribēju redzēt tās vietas.

Maršrutā mums bija divi lielākie Eiropas ezeri - Lādogas un Oņegas ezers, un Belomora kanāls. Oņegas ezera krastos mums bija pirmais īstais bezceļu piedzīvojums uz vietu ar nosaukumu Besov Nos. Krievijā vispār ceļi ir briesmīgi, Latvijas ceļi salīdzinājumā ir pasaka. Tomēr laikam pati daba parūpējusies, ka ne kurš katrs tur var aizbraukt - uz Besov Nos ved pussabrucis tilts, purvi, dubļi, bedres, lāmas - vinčojāmies ne pa jokam, bija foršs piedzīvojums! Pasaulē Besov Nos ir pazīstama kā vieta, kur atrodami skaistākie petroglifi - klints zīmējumi. Tūkstoš gadu pirms mūsu ēras senie iedzīvotāji akmenī izkaluši savu pasauli - gulbīšus, stores, aļņus, saulītes, zemes māti. Brauciens no šosejas līdz Besov Nos ir vien 40 km, bet mums tas aizņēma piecas stundas - pa ārprātīgu bezceļu.

Un tas bija to vērts! Mēnesi gadā tur strādā krievu arheologi - rok mežā senās apmetnes, pēta petroglifus. Tie arheologi bija ne pa jokam pārsteigti, kad nekurienes vidū pēkšņi uzradāmies mēs! Pasakaini skaistā Oņegas ezera krastā, kas izskatās liels kā jūra, priedes, klinšaini krasti - tur filmas var filmēt! Un te pēkšņi apmetnē iebrauc desmit sveši tēviņi!

Drīz noskaidrojām, ka galvenā arheoloģe septiņdesmitajos gados piedalījusies izrakumos Latvijā pie Lubānas un atceras tādu un tādu sievieti. Izrādās, ka šī sieviete ir bijusi ekspedīcijas vadītāja Jāņa Vogina skolotāja! Un viss - mūs uzreiz pieņēma kā savējos, veda un rādīja visu, ko izrakuši, un vēl aizveda pie petroglifiem, kurus citiem nemaz nerāda. Piekļuvām visādiem noslēpumiem! Un šie krievu cilvēki - zinātnieki, kas nāk no inteliģences - tā bija bauda viņos klausīties - valodā, zināšanās, izteiksmes veidā. Mēs tur ļoti labi pavadījām laiku. Arī atpakaļceļš vairs nelikās tik briesmīgs, jo visiem jau bija radusies pirmā bezceļu pieredzīte!"

Tālāk ceļotāji ļāvušies dažādiem piedzīvojumiem, labprāt komunicējuši ar vietējiem iedzīvotājiem, apbrīnojuši koka ēku arhitektūru un no Latvijas tik atšķirīgo dabu. Visi bijuši saliedēti un klausījuši ekspedīcijas vadītāju. "Ir braukts kopā dažādās ekspedīcijās ar dažādiem cilvēkiem. Tikko sākas šitās mūsdienu komforta izvirtības - vienam ilgāk pagulēt, vienam nepatīk purvā, citam pēkšņi vajag viesnīcu un nevis telti, tā viss sāk atpalikt no grafika, sākas kašķis un daudz neiznāk redzēt," stāsta ekspedīcijas vadītājs Jānis Vogins, "bet ar šo kompānija nekādu problēmu nebija - visi saliedēti darīja, kas jādara, un tā mēs daudz paspējām redzēt un piedzīvot."

"Aiz Medvežogorskas sākās polārās dienas ietekme - liekas tik gaišs, ka jābrauc līdz pusnaktij, tomēr kamēr naktī uzliek nometni, bet jau 7.00 jāceļas - brīžiem nebija viegli," stāsta Edgars. "Mašīnām regulāri kaut kas bruka nost - bukses, amortizatori, zuda bremžu eļļa. Jānis visu laiku kaut ko kruķīja, daļēji atpalikām no grafika, gribējās gulēt, tomēr agri cēlāmies - atkal nometnes noņemšana un tālāk ceļā! Visā šajā braucienā mums bija daži principi, pie kuriem stingri turējāmies - mēs nekad nebraucām nost no kaut kādiem celiņiem - nekad neizbraukājām mežu, neatstājām aiz sevis atkritumus, drīzāk otrādi - savācām, ko atstājuši citi.

Tur bija arī lāči, bet redzējām tikai viņu kakas. Vietējie stāstīja, ka tie lāči esot baigi bailīgie, tāpēc neesot bīstami, varot vienīgi ielavīties un izrīt pārtiku. Tā mēs braucām - posmiem nekādu māju - tikai taiga, taiga, taiga. Atmiņā palikusi nakšņošana pie pomoru zvejnieku ciemata Baltās jūras krastā. Pomori ir seni šo teritoriju iedzīvotāji. Viens vietējais patriots daudz izstāstīja par vietējo dzīvesziņu - klausījāmies mutēm vaļā."

Dienu pirms Krievijā tik populārās Desantnieku dienas jau sākusies svinēšana. Edgars stāsta: "Publika jau bija iesilusi. Visi braukā furaškās un ar karogiem - "Ņikto krome nas!"* Vienlaicīgi sastapāmies ar ārkārtīgi lielu laipnību - viena mūsu mašīna noplīsa un vietējā policija mūs eskortēja uz servisu, ko brīvdienā atvēra speciāli mums! Viņi bija baigi laipni. Vispār cilvēki bija laipni un daudz no tā, kāds mums priekšstats par krieviem, tā vienkārši nav taisnība.... Nesatikām nevienu sliktu cilvēku. Kad sadzeras, tad visi paliek dumji un neviens nav izņēmums! Mašīnu par smieklīgām naudām mums sadakterēja, bet darbnīcas džeki tomēr ieteica pazust prom mežos, jo nākamajā dienā tā Desantnieku diena un cilvēki tomēr neprognozējami dzer.

Un mēs tiešām pazudām uz trim dienām mežos, kur klīdām pa tādu bezceļu apgabalu 1000 strauti - viss apgabals pilns ar dažādos laikos izsūtīto cilvēku apmetņu vietām. Tur atradām tādu ciematu Inga, kur it kā dzīvojuši latvieši. Tur vasarās vēl joprojām kāds dzīvo. Sirreālas ainas - brauc pa taigu un redzi tikai dažu mākslīgu izveidotu ciematu paliekas. Tur arī sākās nenormāli odi - pat ne odi, bet tādas riebīgas mušiņas, puišiem viss bija sakosts, kur vien tās varēja ielīst.

Nonācām Kandalakšā, kur mans vectēvs dienējis deviņus gadus. Biju patīkami pārsteigts, cik tomēr skaistā vietā viņš bija dienējis. Baltā jūra ir pilnīgi savādāka nekā mūsu – sāļāka, klinšainākiem krastiem, nav izteiktu pludmaļu, blakus Barenca jūra – atvērtā uz Ziemeļu ledus okeānu. Pasakainas vietas.

Vēl pamatīgu iespaidu atstāja Hibīnu kalni. Tie parādījās taigas vidū burtiski kā pumpa – nekā, nekā un pēkšņi priekšā kalni! Tie ir slaveni, jo tajos atrodami 250 minerāļi, no kuriem 50 nav atrodami nekur citur pasaulē. Kirovskā joprojām ir slēpošanas bāzes. Sniegs šeit ir no oktobra līdz jūnijam. Brauc - nekas par to neliecina un pēkšņi paceļas kalni! Latvijā nekā tāda nav! Mēs kļūtu par Eiropas centru, ja mums tāds kalns būtu – pastaigām, slēpotājiem – ideāli. Varas iestādes gan dara visu, lai mazinātu šīs vietas pievilcību. Jo tur ir apatītu iezis un norakt to kalnu - tas kādam būtu labs kumoss.”

Kaut kur visā šajā trakajā braucienā meža vidū uz šaura ceļa puiši sastapuši iereibušus vietējos, kas braukuši makšķerēt. Vārds pa vārdam un vietējie jau drīz vilkuši laukā savus makšķerēšanas dienām paredzētos mājas pīrādziņu krājumus, bet latviešu frizieri – matu griešanas piederumus. Un drīz vien uz ceļa jau bijis krēsls, matu griešanai paredzētais apmetnis un mati gājuši uz visām pusēm. “Mežā es vēl nekad nebiju griezis matus,” secinājis iesilušais vietējais iedzīvotājs.

Tālāk ceļš vedis uz Zvejnieku pussalu – tālāko ziemeļu kontinentālais punktu Kolas pussalā. Aiz pussalas tālāk jūrā vēl ir salas, bet kontinents beidzas. Edgars stāsta - “Vieta nav pieejama ne-Krievijas pilsoņiem, jo agrāk tā bijusi slēgta militārā zona. Tur joprojām darbojas militāristi, bet teritorija ir atslepenota, balstoties uz vienošanos ar NATO, ka konkrētā attālumā no NATO robežas teritorijas ir jāatslepeno. To darīja gan Norvēģija, gan Krievija. Krievija atslepenoja Zvejnieku pussalu - tas ir jūtīgs punkts, jo tur savulaik notikušas asiņainas cīņas ar vāciešiem. Tā kā tā ir ļoti nomaļa vieta – tur joprojām pilns ar kara sekām, jo klimats ir konservējošs, nav cilvēku.. Tur gan joprojām darbojas militāristi, ir tanku treniņnometnes. Šīs vietas drīkst apmeklēt Krievijas federācijas iedzīvotāji un tūristi. Mums nācās šmaukties, lai tur nokļūtu, jo mēs tur nedrīkstējām braukt. Vienu mašīnu Imigrācijas dienests pieķēra un sodīja ar naudas sodu”.

Ekspedīcijas vadītājs Jānis Vogins atzīst - “Bija salūzusi viena detaļa un nācās braukt uz kontinentu to meklēt, atgriežoties uzrāvos pussalā uz Imigrācijas dienestu. Bet cilvēcīgi aprunājāmies un man iedeva minimālo naudas sodu – 36 latus mūsu naudā, bet tur var arī iedot pasēdēt aiz restēm. ”

Arī Edgars atminas reizi, kad sirds salēkusies: “Vienu reizi gan piedzīvoju ne pa jokam adrenalīna lēcienu - braucām ne pēc kartes un iebraucām ļoti skaistā vietā – pelēkas klintis, sūnas, nu neredzēti skaista vide! Ja kādreiz man skaistums asociējās ar Alpiem, Kaukāza kalniem, tad tagad ar šīm vietām – izcila ainava! Mēs maldījāmies un meklējām vecos krasta lielgabalus, pēkšņi izgriežamies – stāv vairākas armijas mašīnas un kāds simts armijnieku rok ierakumus, un tas viss aizliegtajā teritorijā! Mums visiem lielas acis. Ekspedīcijas vadītājs Vogins uzreiz rācijās nodeva rīkojumu – visi slēpiet fotoaparātus, telefonus, nolieciet rācijas un vienkārši turpinām braukt! Mēs braucam, un tie visi stāv šitādām acīm un skatās – mēs tik turpinājām braukt pa tanku ceļiem. Viņi bija tā pārsteigti, ka te vispār kāds iebraucis, kādi mums numuri...! Laikam bija vai nu pārāk apmulsuši vai sašutuši, vai arī nebija kādas augstākas lemt spējīgas amatpersonas uz vietas, bet viņi visi ar lāpstām rokās uz mums noskatījās un tā mēs aizbraucām!

Protams, ka armijniekiem bija zināms, ka mēs tur braukājam, jo mums bija rācijas, bet tur uz salas rāciju stacijas redzējām. Bija interesanta epizode jau sākumā – iebraucām pussalā un gaidījām gidu – iepriekš zināmu cilvēku no Baltkrievijas, kas tur ar spravku drīkstēja atrasties. Viņš mums arī solīja zināmu drošību, ka sarunās, ja būs ziepes. Un pēkšņi – piebrauc mašīna, izlec Murmanskas televīzija – četri cilvēki – un sāk prašņāt, ko jūs te, kāpēc... Ko jūs zinājāt par Kolas pussalu? Izcilas lamatas, mēs tā domājām, izzināt, ko te svešinieki dara. Aizdomīgi bija tas, ka viņi ļoti izvaicāja, kāpēc mums lāpstas - vai tad mēs ar kādu melno arheoloģiju nodarbosimies vai ko? Kas mūs interese? Mēs teicām, ka redzat taču – ar kādām mašīnām mēs esam – lāpstas vajag, lai varētu izkļūt no sarežģītām situācijām. Visus desmit nointervēja! Un tā dāma intervētāja nemaz pēc TV darbinieces neizskatījās – kā no gultas tikko izlīdusi! Pēc tam vēl ilgi spriedām – kāpēc mums tika veltīts tik daudz uzmanības?!”

“Jocīgi, bet tieši tur pašā galējā punktā nebija nekādu īpašo sajūtu. Vairākās vietās pa ceļam bija tāda sirreāla skaistuma sajūta, tur pašā galā kaut kā nē. Drīzāk tad iestājas tā apziņa, ka viss – nu ir mājupceļš, un tad jau domās sāk griezties tikai uz māju pusi,” atceras Edgars. Ekspedīcijas vadītājs Jānis viņam piekrīt - “Man vispār īstās emocijas un sajūtas atnāk pēc brauciena, kad visi ir laimīgi nogādāti mājās pie sievām un somas izpakotas – tad jā – tad arī es beidzot ievelku elpu. Toreiz galapunktā vienkārši izbaudījām skaistumu un griezāmies mājup!”

Atpakaļceļā jau visi bijuši ļoti noguruši un braukts pa taisno – vairs nekādu bezceļu. Tomēr atceļā desmit ceļotāji tomēr nogriezušies no ceļa, lai savām acīm redzētu dažādiem nostāstiem apvīto Kemu un Salavecu salu – vietu, kur jau cara laikos nometināti izsūtītie un no kurienes nav bijis iespējams aizbēgt. Edgars stāsta: “Agri no rīta pārcēlāmies ar prāmīti kopā ar dievticīgajiem uz salu – klosteri. Tur vasaras vidū ir tāds dubaks, tad kas tur ir ziemā? Baltās jūras līcis un teritorija ap salu nekad neaizsalst, tāpēc no turienes nebija iespējams aizbēgt. Tāpēc arī tika ierīkots gulags.”

Tikai pēc laika Edgars pārdomājis un sapratis, kas šis ceļojums viņam īsti bijis. “Trīs reizes sasitu mašīnu. No sākuma likās - nafig kratīties 16 dienas mašīnā, mums vēl noplīsta izpūtējs un mēs divas dienas rijām dūmus, baigi nāca miegs, bija grūti, biju skeptisks, bet tagad varu teikt, ka tas noteikti bija interesantākais, spilgtākais piedzīvojums manā dzīvē! Tik spilgti, tik kontrastaini – cilvēki, daba – kā vēl nekad!”

Ekspedīcijas vadītājs Jānis piekrīt - “Esmu bijis daudzviet – arī Amerikā, nesen Islandē, bet tas ir kas cits. Krievija ir neskarta! Tas ir tik skaisti! Jūtas tuksnesis Amerikā – tur ir debešķīgi skaisti, ar džipiem braukt – jumtu rauj nost, bet piebrauc sarežģītā vietā, kur viegli apgāzt džipu, un tur jau sēž kādi 20-30 amīši un skatās – apmetīsies vai neapmetīsies? Brauc pa tuksnesi – ar krāsu sapunktēts ceļš, ir norāde - pa labi tas, pa kreisi – tas. Tas nav tas! Krievijā – cita lieta! Tajos pašos 1000 strautos - tu vari braukt pat divreiz vienā sezonā, bet nekad nezināsi – kas tevi sagaida priekšā! Sausi ceļi vai metru dziļas peļķes. Vēl vasarā Jāņos Hibīnu kalnos uzbraukt nevar, jo tur vēl ir sniegs. Tur ir tādi kontrasti! Mājās pēc tam bija baigās pēc-ekspedīcijas pohas. Grūti, trīs dienas neko negribi, jo tas nav tūrisma brauciens, bet nopietns darbs, kas reāli izdzen, bet tas ir to vērts!”

Ceļojums visus tā iedvesmojis, ka ekspedīcijas dalībnieki nolēmuši izdot grāmatu ar fotogrāfijām un piedzīvojumu aprakstu, to varēs iegādāties grāmatnīcās. Turklāt ceļotāji uz veciem lauriem neguļ – plānā jau daudz jaunu, neparastu ceļojumu. Jau šonedēļ Edgars devies Āfrikas virzienā, bet Jānis atkal uz Kolas pussalu – šoreiz pasakaini skaistās ziemeļblāzmas medībās.