Slaveni pieminekļi nikniem troļļiem, kailām nāriņām un citiem pasaku personāžiem

Faktiski jebkurš tūrisma maršruts kādā posmā iekļauj arī šī objekta apskati. Pērn stutujai apritēja 100 gadi, tā joprojām stāv (pareizāk sakot - sēž) kā jauna, kaut vairākkārt cietusi no huligānu uzbrukumiem. Nabaga nāriņa vairākas reizes palikusi bez galvas, tikusi dažādi izkrāsota, ietērpta musulmaņu drēbes un turējusi rokās seksa rotaļlietas.

Troļļi var būt arī ļauni un nežēlīgi - tas visiem zināms. Fremontas trollis, piemēram, nedzīvo zem Fremontas tilta, kur to bieži cenšas uzmeklēt neattapīgākie tūristi. Trollis mīt zem Džordža Vašingtona piemiņai veltītā tilta, kas atrodas Fremontas rajonā.

Bet grāmatas par Pīteru autors sers Džeimss Berijs (1873-1937), kas uzrakstījis stāstu par brašo zēna, kas negribēja augt liels, šo pieminekli pasūtīja par savu naudu 1912.gadā. Neviens arī neesot īpaši lūdzis viņu to darīt.... Taču autors dzīvojis netālu un viņam tā likusies laba ideja. Cilvēki pieminekli iemīļojuši, un tā tas tur stāv joprojām.

Nav zināms, vai Ņujorka būtu tā pati vieta, kas Brīnumzeme, bet sava Alise pilsētai ir. Patiesībā ne tikai Alise, bet vēl arī citi šī sirreālā stāsta varoņi. Skulptūra ir no tiem retajiem darbiem, kas izpildīts mats matā pēc grāmatas pirmā izdevuma ilustrāciju parauga. Ilustrācijas pirmajam izdevumam veidojis sers Džons Teniels. Interesants fakts - pa šo statuju Centrālparkā ir pilnīgi oficiāli atļauts rāpties un ložņāt, ko bērni arī nekautrējoties dara. Līdz ar to - varbūtība iegūt foto tikai ar sevi un Alisi ir visai niecīga.

Protams, ka Vācijas pilsēta Brēmene nevarētu iztikt bez savas Brēmenes muzikantu statujas. Un tāda te tiešām arī ir! Protams, ka Latvijas iedzīvotājiem nav vajadzības triekties tik tālu, lai apskatītu jautro četrotni, jo šāds piemineklis ir arī mums Rīgā. Blakus Pēterbaznīcai novietots gandrīz identisks darinājums Brēmenes eksemplāram. Tiesa - Rīga neizdomāja uzstādīt šādu pieminekli pati - to mums uzdāvināja Brēmenes pārstāvji, jo abas pilsētas saista oficiāla sadraudzība.

Sižets par cilvēku ar stabulīti, kas spēlē tik labi (vai slikti), ka apbur dzīvniekus, grauzējus un pat cilvēkus, literatūrā ir visai populārs un atspoguļots vairākos desmitos dažādu autoru darbu. Vācu leģenda par Hamelnas žurku ķērāju ir viena no zināmākajām un kaut kādā mērā pat kanoniskākajām, jo tajā minēta konkrēta diena, kad kāds žurku kērājs aizvāca žurkas no pilsētas - tas noticis 1284.gada 26.jūnijā.

Pasaku izdevēji, redaktori un cenzori ir centušies ļaunākās pasakas padarīt maigajām bērnu dvēselēm pieņemamākas. Šī pasaka ir tas gadījums, kad beigas ir tiešām ļaunas. Pilsētas galvas nav vēlējušies maksāt žurku ķerājam par padarīto darbu. Tā nu tas ar burvju stabulītes palīdzību izvilinājis no pilsētas visus bērnus un, tāpat kā žurkas, noslīcinājis netālajā ezerā. Tam visam par godu - aplūkojiet pieminekli!