Ceļojums pa Malaiziju: Una krīt no velosipēda, divas nedēļas paliekam Kualalumpurā

4:00 skan modinātājs, bet neilgi pēc pieciem mēs esam Čenajas lidostā. Mūsu lidojums uz Malaiziju ir tikai pēc trīs stundām, tāpēc bez steigas ejam nodot savu bagāžu. Katram līdzi ir velosipēds, iepakots motocikla pārklājā, un viens maiss ar tajā iepakotām velosomām. Viss sagatavots veiksmīgam pārlidojumam.

Mums par nelaimi, aviokompānijas darbinieki domā savādāk. "Šis velosipēds nav pareizi sagatavots lidojumam", saka Air Asia meitene, rādot uz manu velosipēdu. Vēl pēc brīža tāpat tiek atteikta gan Viestura, gan Unas riteņa pieņemšana. Mēs varam nodot tā kā ir, taču nākamā pārbaude var neatļaut to iekraušanu lidmašīnā. "Nē, nu ļoti labs variants ...", pasaku pie sevis un domāju tālāko rīcības plānu. Līmēsim velosipēdus ar bagāžas plēvi! Una paliek sargāt somas. Es eju izņemt naudu no bankomāta, bet Viesturs iet uz lidostas pretējo galu, uz bagāžas aplīmēšanas punktu.

Process ievelkas, jo viens no darbiniekiem ik pa laikam uz 20 minūtēm aiziet. Bet stundu vēlāk mēs esam ieguvuši trīs pārtikas plēvē iepakotus braucamos. Tieši tik izturīgs gan izskatās, gan arī ir šis iepakojums. Bet, lai jau ir, Air Asia ir priecīgi, un mēs varam tikt tālāk. Līdz, saņemot vēl desmit zīmogus uz savām iekāpšanas kartēm, mēs veiksmīgi tiekam līdz lidmašīnai. Tieši laikā uz iekāpšanu.

Uzminiet nu, cik izturīga bija Indijas lidostas pārtikas plēve? Necik. Galā saņemam velosipēdus jau tikai ar plēves driskām uz stūres. Labi gan, ka citādi viss ir pilnīgi kārtībā. Arī Čenajas lidostā atņemtajai velo atslēgai, ar kuru tagad skrūvējam atpakaļ stūres, izrādās ir rezerves atslēga manā somā. Lidostā uzpildām savas pudeles ar bezmaksas dzeramo ūdeni. Un aiziet 70 km ceļā līdz rezervētajam mājoklim! "KO??? 70 km???", aptuveni tāda ir mūsu reakcija, saprotot, cik tieši tālu mums ir jātiek šajā pirmajā vakarā, kad saulriets gaidāms jau pēc divarpus stundām.

Jautrībai - ap saullēkta laiku jau esam nomainījuši divas kameras, bet tad notiek kaut kas daudz nopietnāks. Nobraucienā no kalna, kad ātrums ir aptuveni 30 km/h, man priekšā braucošo Unu kaut kas uzsit gaisā. Trāpīts dziļā bedrē? Varbūt uz akmens? Nav ne jausmas, taču vēl brīdi vēlāk Una krīt un slīd pa asfaltu uz priekšu. Nepaspējis nobremzēt, aizķeru draudzenes riteni un arī krītu. Mirkli vēlāk lecu kājās, metu nost no aktīvās šosejas savu braucamo, tad Unas un tad eju skatīties, kas ir noticis. Unai saberzti kāju un roku pirksti, nopietnāk saberzts sāns un viena roka, bet kreisās rokas rādītājpirksts uzpampst gandrīz vai acumirklī.

Kritiena nopietnums ir redzams, arī apskatot velosipēdu. Saliekta stūre un bagāžnieks, galīgi greiza priekšējā riepa, saberztas somas. Mierinu Unu, apkopjam nobrāzumus, bet Viesturs tikmēr sataisa riteni līdz braucamam stāvoklim. Priekšējo riteni taisnojam divatā ar savu roku spēku. Draudzene jūtas pietiekami labi, tāpēc arī tālāk braucam. Pavisam lēnām un mierīgi galā tiekam pusnaktī. Sāpes palīdz aizmirst pretsāpju līdzeklis un naksnīgā debesskrāpju ainava.

Par to, cik tieši nopietna ir pirksta trauma, uzzinām tikai pēc 5 dienām. Taisāmies jau doties tālāk uz Malaizijas ziemeļiem, kur esam pieteikušies brīvprātīgo darbā, tomēr, nolemjam pirms tam vēl aiziet pie cita ārsta. Pirksts joprojām sāp, bet tas traucē gulēt. Valsts slimnīcā tiek uztaisīts rentgens, un pirmā ārsta diagnoze izrādās nepareiza. Pirksta kauls ir iedragāts. Kā pastāsta daktere: "Veiksmīgai ārstēšanai ir nepieciešams uz nedēļu uzlikt ģipsi. Un pēc nedēļas ir nepieciešams uztaisīt atkārtotu rentgenu." Neko darīt, tātad paliekam vēl uz nedēļu Kualalumpurā.

Divu nedēļu laikā mūsdienīgo metropoli izpētām krustām šķērsām. Man visvairāk interesē debesskrāpji. Jau pirmajā vakarā es zinu skaidri, ka gribu tos apskatīties pēc iespējas vairāk un no dažādiem rakursiem. Līdz braucienam uz Kualalumpuru es zināju tikai par šeit esošajiem Petronas torņiem (Petronas Towers), kas ir pasaulē augstākie dvīņu torņi. Tāpēc, jo īpaši biju pārsteigts, ieraugot, cik daudz augstceltņu slejas šīs pilsētas ainavā. Una grib apmeklēt Petronas torņos esošo un vienu no pasaules iespaidīgākajiem akvārijiem, aiziet uz pilsētas ķīniešu rajonu un beidzot apēst kārtīgu liellopa gaļas Big Mac burgeri. Bet Viesturam interesē pilsētu ieskaujošie kalni. Paspējam izdarīt to visu. Un jau pirmajās dienās satiekamies arī ar Jāni, kurš šajā Āzijas lielpilsētā dzīvo un strādā jau nepilnu gadu. No uz Jāņa mājas jumta esošās pludmales (jā, pludmale uz mājas jumta!) pilsētu ieraugām pavisam no cita skatupunkta.

Paiet nedēļa ar ieģipsētu roku, un mēs ar Unu braucam uz slimnīcu. Ir 12:15, pieņemšana jau ir beigusies. Pierakstāmies uz nākamo dienu. Astoņos jau esam slimnīcā. Piereģistrējamies, samaksājam un dabūjam numuriņu. Pusstundu vēlāk esam ārsta kabinetā. "Jums nav uztaisīts rentgens? Bez tā es neko nevaru izdarīt. Ejiet uz pirmo stāvu un uztaisiet rentgenu!" saka daktere. Ejam uz pirmo stāvu, maksājam jau otro reizi, dabūjam kārtas numuriņu, gaidām rindā un pēc stundas dabūjam plaukstas "fotogrāfiju". Vēl pēc stundas roka ir iepakota par jaunu. Uz vēl vienu nedēļu.

"Ko tālāk? Ko darīt?", paliekam pārdomās.

Par to lasi jau nākamajā rakstā pēc nedēļas!

Ikdienas atziņas lasi Kaspara blogā www.kasparsmisins.lv un sociālajos tīklos @kasparsmisins, @bubuce un @viestursm!