Trīs latvieši ceļo: Ar autostopiem uz Singapūru  (15)

Savus divriteņus un somas varam atstāt Kualalumpurā pie ķīniešu ģimenes, ar kuru šobrīd dzīvojam, bet ceļā doties tikai ar manu mazo mugursomu. Nedēļai tāpat neko daudz nevajag. Mēģinām!

Stopēšanas pieredze mums aprobežojas ar to vienu reizi, kad ar Unu šādi atbraucām no Ventspils uz Rīgu. Savukārt, šorīt ceļā pretī nezināmajam dodamies trijatā. Septiņos no rīta ejam uz metro, lai ar to brauktu līdz pašai pilsētas nomalei. Mēs jau zinām, kur ir jākāpj ārā, kur un cik tālu ir jāiet tālāk un kurā vietā jāšķērso kura iela. To esam izlasījuši speciāli stopētājiem veidotā interneta resursā hitchwiki.org. Ja ne pārliecinātāki par to, ka viss sanāks kā plānots, taču zinošāki par apkārtējo vidi gan jūtamies. Jokojam, ka, ja netiekam nekur tālāk, tad vismaz būsim blakus McDonalds restorānam. Badā nemirsim.

Esam īstajā vietā, paceļam īkšķus un gaidām. Aizbrauc viena mašīna, aizbrauc nākamā, nākamā, nākamā, un ... nākamā mašīna stājas. "Kur gribat braukt?" jautā vadītājs. "Uz Melaku." "Braucam!" Pagājušas mazāk nekā divas minūtes, un mēs jau esam mašīnā. Kas par veiksmi!

Turklāt pirmo galamērķi izdomājam vien pēdējā brīdī. Negribas neko sasteigt, tāpēc aptuveni 400 kilometrus garo ceļu līdz Singapūrai esam sadalījuši divās daļās. Melakā nonākam vēl pirms pusdienlaika. Pusstundu vēlāk atrodam arī naktsmājas, bet dienas otrajā pusē dodamies pilsētas izpētē. Kādreizējā Portugāles, Nīderlandes un visbeidzot Lielbritānijas kolonijā vēsturiskums tā vien spiežas virsū. Šodien pilsētā notiek arī ķīniešu nakts tirgus. Esam te nonākuši īstajā laikā!

Šorīt ārā ejam kārtīgi izgulējušies- pēc vienpadsmitiem. Līdz pilsētas nomalei, kur sākas mums vajadzīgā šoseja, ir 15 kilometri. Pirmos kilometrus ejam ar kājām, līdz autoostai, bet tālākos pieveicam ar pilsētas autobusu, braucot līdz pašai pēdējai pieturai. Saule karsē, un ceļmalā vienīgā ēna ir neliels krūms, pie kura pārmaiņus stājamies. Mūsu plāns ir šodien braukt līdz Singapūrai. Pastaigāties tur tik ilgi, cik jau gribēsies un varēsim, bet naktī kaut kur nobāzēties uz dažām stundām, iespējams parkā. Par tālāk braukšanu domāsim rīt, bet nakšņošanas izmaksas šajā dārgajā Āzijas pilsētvalstī šoreiz neiekļaujas mūsu budžetā. Gultas vieta te maksā 15 - 25 dolāri.

Trīs stundas stāvam tiešā saulē astoņu joslu šosejas malā. Līdzi paņemtais ūdens sāk beigties, bet mēs arvien savādāk sākam skatīties uz ik pa laikam garām braucošajiem autobusiem. Puse no tiem brauc mums vajadzīgajā virzienā. Es plānoju iet meklēt, kur uzpildīt ūdeni, un mūsu priekšā stājas mašīna. Vīrs un sieva, aptuveni 60 gadīgi malajieši, angliski gandrīz nerunā, taču tas netraucē mums saprast, ka virziens, kurā viņi brauc, ir pareizs. Lecam vien iekšā mašīnā un telefonos slēdzam iekšā Google Maps. Jāpaseko līdzi, vai neaizbraucam pilnīgi pretējā virzienā! Bet viss ir kārtībā.

Neilgi pirms pieciem vakarā jau atkal esam šosejas malā. Tikai šoreiz jau mazāk nekā 80 kilometru attālumā no Singapūras. Līdz tumsai vēl ir divarpus stundas laika. Un te jau var izmantot teicienu "Trīs lietas, labas lietas!", jo savā trešajā Malaizijā nostopētajā mašīnā tiekam vēl ātrāk nekā pirmajā. Viesturs iet klāt ceļmalā stāvošajai mašīnai un jautā, vai puiši var mūs aizvest uz Singapūru vai vismaz līdz Johor Bahru, pilsētai, kas atrodas uz abu šo valstu robežas. Neizskatās, ka viņi ir ļoti ieinteresēti, taču durvis tiek atvērtas, un mēs varam kāpt iekšā. Abi jaunieši visu ceļu runājas savā starpā, bet mēs tikmēr atpūšamies. Neko vairāk par viņiem tā arī neuzzinām, taču ārā tiekam izlaisti tālākajā Johor Bahru malā, tieši blakus robežpunktam. Perfekti!

Par Malaizijas un Singapūras robežas šķērsošanu pēdējās minūtēs internetā paspējam izlasīt vēl daudz ko. Paspējam nobīties. Tomēr realitātē viss izrādās krietni vienkāršāk. Pati vēlme braukt uz Singapūru mums bija radusies tāpēc, ka gribējām apskatīties, kāda tad izskatās tik bagāta un mūsdienīga Āzijas valsts. Turklāt, esot tās tik tieša tuvā attālumā un zinot, ka latviešiem vīza nav vajadzīga, sapratām, ka grēks būtu neizmantot šādu iespēju.

No Malaizijas ārā tiekam ātri. Tiek pārbaudītas mūsu pases, iespiesti izbraukšanas zīmogi, un varam iet tālāk. Nonākam plašā placī ar autobusiem tās pat ēkas pagrabstāvā. Visi šie autobusi itkā brauc vienā virzienā, bet kā lai izvēlas īsto? Par savējo pieņemam to ar vismazāko rindu. Cilvēki jau kāpj iekšā, un, acīmredzot, drīz arī sāksies braukšana. Ejam! Ja ne kur tālāk, tad vismaz pāri robežai tiksim, bet tad jau izdomāsim tālāko plānu.

Tikko ticis pāri tiltam, autobuss stājas, un visi kāpj ārā. "Ahā, tad te laikam ir tas Singapūras robežpunkts, kur atkal tiks pārbaudītas mūsu pases un tāpat arī mēs paši, un mūsu mantas!", nodomāju pie sevis, kāpjot ārā no autobusa. Sekojam cilvēku pūlim. "Te nedrīkst ievest košļenes! Bet, kur lai lieku savā kabatā esošo paciņu? Nekādu atkritumu tvertņu te nav. Un kā diez būs ar manā somā esošo aptieciņu. Kā redzams uz norādēm kontrolpunktā, arī to ievešana te tiek stingri kontrolēta. Par narkotiku ievešanu sods ir vēl vienkāršāks - nāvessods," ar šādām domām gaidu savu kārtu. Nopūšos, uzzinot, ka viss ir kārtībā! Viena paciņa košļeņu var būt, tikai lai turu to kabatā, bet privātie medikamenti ir atļauti.

Par daudz dzirdēto sakārtotību sabiedriskā transporta jomā Singapūrā pārliecināmies arī paši. Iebraucam iekšā neko nezinot, bet 20 minūtes vēlāk jau esam īstajā transportā. Transporta kartē te redzami ne vien pliki pieturu nosaukumi, bet tās ir asociētas arī ar ievērojamākajiem apskates objektiem. Līdz ar to, zinot vien to, ka gribam nokļūt tur, pie tiem debesskrāpjiem, īsto pieturu atrodam vienkārši. Arī cenas ir ļoti demokrātiskas un kvalitātei atbilstošas. Piemērs - brauciens pāri visai pilsētvalstij ar ātru un komfortablu vilcienu mums izmaksā aptuveni 1,2 eiro.

Ja mēs nebūtu bijuši Kualalumpurā, Singapūras skati noteikti pārsteigtu daudz vairāk. Izgaismotu debesskrāpju ainava ir abu šo lielpilsētu lepnums. Kualalumpurā tas izskatās vairāk plānots un saskaņots, Singapūrā, savukārt, tas sniedzas krietni lielākā teritorijā. Jo, kā saka, ja Kualalumpura ir tagadnes un nākotnes apvienojums, tad Singapūra ir gandrīz tikai nākotne (vismaz tajā daļā, kuru apmeklējam mēs). Pēc īsas pastaigas pa cilvēku pilno Marina Bay Sands apkārtni dodamies uz tuvāko McDonalds restorānu. Ir jau pusnakts, un mums gribas paēst, kā arī pielādēt savus telefonus.

Ar pilniem vēderiem un pielādētiem telefoniem dodamies atpakaļ ielās, lai tagad jau vientulībā paskatītos uz naksnīgo Singapūru, kas tiek dēvēta arī par Āzijas finanšu centru. Bet neilgi pirms trijiem dodamies uz tuvējo parku. Tas nav parasts parks. Tas ir ļoti mūsdienīgs parks turpat blakus debesskrāpju rajonam. Sadalīts vairākās zonās, tas ļauj apmeklētājiem minūšu laikā nonākt no tuksnešainas un kaktusu ieskautas vides līdz īstiem džungļiem, lai vēl brīdi vēlāk attaptos klusā un vientuļā purvā. Parkā pieejams dzeramais ūdens, karsts vārīts ūdens un ir arī modernas tualetes kā labākajos tirdzniecības centros. Savu vietu šai naktij atrodam uz soliņa. Stundu vēlāk tiekam palūgti pāriet citur, bet citādāk nakts paiet pavisam mierīgi.

Rītu sākam ar skatu uz vareno Marina Bay Sands kompleksa ēku. Dienas gaismā vēlreiz izstaigājam tās pašas un vēl jaunas apkārtnes vietas. Vērojam kuģus jūrā. Kādu brīdi skatāmies, kā veicas līča malā sēdošajiem makšķerniekiem. Bez steigas uzsūcam sevī to, ko varētu saukt arī par lielpilsētas maģiskumu. Jūtot, ka esam redzējuši un piedzīvojuši to, ko gribējām, pēcpusdienā atgriežamies Malaizijā.

Nākamās trīs dienas pavadām ar stopiem atgriežoties Kualalumpurā. Atpakaļ ceļā braucam pa valsts pretējo pusi.

Maršuts: Kuala Lumpur - Malacca - Johor Bahru - Singapore - Johor Bahru - Mersing - Kuantan - Seremban - Kuala Lumpur.

6 dienas, vairāk nekā 1000 kilometri. Transportam iztērēts aptuveni 8,5 eiro vienam cilvēkam.

Vai beidzot tiksim atpakaļ uz riteņiem? Par to lasi jau pēc nedēļas.

Ikdienas atziņas lasi Kaspara blogā www.kasparsmisins.lv un sociālajos tīklos @kasparsmisins, @bubuce un @viestursm!