Stāsta turpinājums: "Mēs joprojām nevaram braukt ar riteņiem!" Ar šādu skarbu atziņu abi ar Unu jau otro reizi dodamies prom no Kualalumpuras slimnīcas. Ko mēs varam? Mēs varam lidot ar lidmašīnu. Mēs varam braukt ar autobusu, vilcienu vai prāmi. Mēs varam stopēt. Bet, tiešām, mēs varam arī stopēt!
Savus divriteņus un somas varam atstāt Kualalumpurā pie ķīniešu ģimenes, ar kuru šobrīd dzīvojam, bet ceļā doties tikai ar manu mazo mugursomu. Nedēļai tāpat neko daudz nevajag. Mēģinām!
Stopēšanas pieredze mums aprobežojas ar to vienu reizi, kad ar Unu šādi atbraucām no Ventspils uz Rīgu. Savukārt, šorīt ceļā pretī nezināmajam dodamies trijatā. Septiņos no rīta ejam uz metro, lai ar to brauktu līdz pašai pilsētas nomalei. Mēs jau zinām, kur ir jākāpj ārā, kur un cik tālu ir jāiet tālāk un kurā vietā jāšķērso kura iela. To esam izlasījuši speciāli stopētājiem veidotā interneta resursā hitchwiki.org. Ja ne pārliecinātāki par to, ka viss sanāks kā plānots, taču zinošāki par apkārtējo vidi gan jūtamies. Jokojam, ka, ja netiekam nekur tālāk, tad vismaz būsim blakus McDonalds restorānam. Badā nemirsim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
