Turpinājums - iepriekšējais stāsts šeit. Bija piektdienas pēcpusdiena, divas dienas līdz mūsu ilgu laiku gaidītajai Kualalumpuras pamešanai, un es devos 15 kilometru izbraucienā ar riteni pa pilsētas nomali. Ar plānu apskatīt pirms dažām dienām no kalna ieraudzīto, palmu ieskauto ezeru.
Līdzi man bija tikai telefons un fotoaparāts. Savukārt, divas stundas vēlāk mājās es atbraucu jau bez abām šīm ierīcēm. Es biju aplaupīts. BIju apstājies kādā pļavā, lai pārbaudītu, kur tālāk ir jābrauc, kad pie manis pienāca klāt pieci it kā draudzīgi puiši, pārmijām pāris teikumu sarunu, un viena rokās pēkšņi parādījās nazis. "Dod visu, kas tev ir!" teica viņš. Un es atdevu. Par laimi, viss tā arī beidzās. Mans vienīgais zaudējums bija līdzi esošais telefons un kamera.
Esot mājās, es izdarīju visu iespējamo, lai nobloķētu to, kas nobloķējams, un nomainīju visas paroles. Bet nākamajā dienā ieguvu jaunu SIM karti. Par laimi, tas bija izdarāms ļoti vienkārši. Ej uz mobilā operatora klientu apkalpošanas centru, parādi pasi, samaksā naudu un dabū SIM karti. Tā nu ar Viestura veco telefonu es atkal biju ar sakariem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
