Igaunija: Nakts pastaiga lāču mežā, pienaglota līdaka pusdienās un roņi, kurus vilina ar mūziku  (2)

"Izbāztais klients" un augstākais vigvams pasaulē

Igaunija ir iecienīts galamērķis tūristiem no Latvijas. Tā ir tik tuvu un tik atšķirīga! Vismaz 1500 salu, iespaidīgi ūdenskritumi, glints stāvkrasti, ledus ceļi ziemā, lāči mežos un cilvēki, kas nemitīgi izdomā kaut ko jaunu, lai tūristiem no citām valstīm būtu interesanti braukt tieši šurp. Igauņi iemanījušies meistarīgi apvienot cilvēku arvien lielākās alkas pēc visa dabiskā un nomierinošā ar visu to moderno, no kā mūsdienu cilvēks vairs nav ar mieru atteikties arī atvaļinājuma laikā.

Spilgts šāds piemērs ir atpūtas vieta "Raudsilla" Kusalu, Lahema Nacionālā parka teritorijā - tikai 45 kilometru attālumā no galvaspilsētas Tallinas. Pilnīgā nekurienē, kurp ved vien sīks ceļš biezā mežā, atrodas viena no iekārojamākajām kaimiņzemes atpūtas vietām. Gan vasarā, gan ziemā te iespējams nakšņot vigvamu tipa mājiņās - no ārpuses vienkāršos slieteņos, bet iekšpusē - siltās mini istabiņās, ar apkuri, elektrību un WiFi internetu. Te viss ir vigvama formā - arī "apspriežu telpa", divas pirtis, gaļas žāvētava un lielais kopā sanākšanas nams, ko saimnieki uzskata par augstāko šādas formas māju pasaulē - tā ir piecstāvu ēkas augstumā un šeit var sanākt kopā pat 200 kāda pasākuma viesu.

Sezonas laikā noīrēt šeit vigvamu nav nemaz tik viegli. Kaut arī cenas ir virs vidējā, gribētāju netrūkst. Daudzi vēlas atpūsties meža vidū, pērties lauku pirtī un peldēties upītē, kur gliemežvākos atrastas pērles. Lai ievērotu privātumu, kompleksu izīrē tikai vienam pasākumam vienlaicīgi - parasti tie ir uzņēmumi, kāzas vai vismaz 10 cilvēku lielas grupas. Atpūtas vietas pārstāve izrāda veco guļbūvi, ap kuru savulaik te izveidojies viss pārējais. Priekštelpā stāv caunas izbāzenis. "Šis "klients" mums te savulaik dzīvoja otrajā stāvā - regulāri naktīs izārdīja visas svaigi saklātās gultas. Nācās noķert un izbāzt. Tā mēs darām ar nekārtīgiem viesiem!" smejas saimniece.

Pienaglota līdaka un maize uz kociņa

Tikmēr lejā pie upītes īpaši ēst gatavošanai iekārtotā vietā rosās Igaunijā plaši pazīstams vīrs vārdā Erki Vaikre - mugurā seno laiku tērps, pie jostas nazis un kausiņš. Erki ir cilvēks ar plašām zināšanām - kā izdzīvot ekstremālos apstākļos mežā un kā pagatavot ēdienu no tā, kas tobrīd mežā pieejams. Viņš apmāca šīm zināšanām Igaunijas militārās sfēras pārstāvjus, bet brīvā laikā rāda un māca visiem interesentiem, kā iedzīvotāji šajās teritorijās gatavoja ēdienu pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Turpat dzied putni un čalo upīte.

Divās stundās uzzinām arī, kā cept uz stieples savērtas ķilavas, kā uz mitra bluķa pienaglot līdaku un cept pie atklātas uguns. Tāpat nogaršojam ugunī iemestas bietes un rutkus. Ja pie rokas ir spainis, Erki izstāsta kā pārgājienā izcept vistu kājas. Viņš cienā ciemiņus ar cepumiem, kas ir tieši tādi, kādus ēduši igauņu priekšteči - tikai milti, ūdens un dzērvenes, kā arī ar siltu tēju, kurā ir zemenes un vēl kādas zālītes. Dzirdams nemitīgs angļu un krievu valodu sajukums, kad visi klātesošie mēģina izsekot notiekošajam. Viss garšo lieliski, un šo to no redzētā noglabāju sev zināšanai. Visbeidzot Erki izsniedz katram pa nazim un sūta mežā pēc koka zara, uz kura katrs ceps savu maizīti. Pēc ēdienu gatavošanas meistarklases secinām, ka senie igauņi ēduši ļoti garšīgi. Erki, apmierināts ar paveikto, izvelk pīpi un uzpakšķina kuplu dūmu. "Almost всё!"* - viņš smaida, bet mēs smejamies par jaunajām valodu konstrukcijām.

Tējas un šņabja degustācijas

Tie, kas vēlas izzināt Igaunijas dabu, bet vigvamu vietā dod priekšroku ērtībām un komfortam senās lauku muižās, iecienījuši Vihulas un Sagadi muižas, kas arī atrodas Lahemā Nacionālā parka teritorijā. Vihulas muižas ēku kompleksā pavisam ietilpst 16 dažādas ēkas. Atpūtnieki te bauda klusumu un dabu, brauc ar divriteņiem uz netālo jūru, staigā pa dārzu, kur vasarā ir iekoptas puķu un sakņu dobes - viss pašu un ciemiņu vajadzībām. Te atrodas arī minigolfa laukums Baltijas valstu formā, kurā atzīmēti svarīgākie tūristu apskates objekti.

Muižā, kas kādu brīdi piederējusi spirta ražotājam, atrodas Vodkas muzejs, kurā notiek degustācijas. Ne mazāk populāras ir arī vietējo tēju degustācijas, ko īpaši iecienījuši tūristi no Vecās Eiropas. Muižā pieejams arī visai ekskluzīvs SPA.

"Kur jūs esat???" - nakts pastaiga mežā

Turpat netālu atrodas Sagadi muižas ēku komplekss. Viesu mājas vestibilā ciemiņus sagaida pamatīgs meža kuilis - saimniece stāsta, ka pēdējais laiks izbāzto cūķi norobežot ar sētiņu, citādi ciemiņu bērniem pārāk patīk kuili paplūkāt. Tā kā objekts atrodas Igaunijas valsts mežus pārraugošās institūcijas pārvaldībā, tad te bez labas atpūtas un nakšņošanas iespējams daudz uzzināt par Igaunijas dabu un mežiem. Te ir fantastisks Meža muzejs, bet blakus ēkā atrodas Dabas skola, kurā interesantas lietas uzzina ne tikai skolēni, kas braucot šurp no malu malām (arī kaimiņzemes Somijas), bet arī pieaugušie, kurus te ne atraut no mikroskopiem un citiem interesantiem verķiem.

Taču šīs vietas priekšrocība ir dažādie neparastie pārgājienu maršruti un dabas tūres, kuras vada zinoši mežu lietu un dabas speciālisti. Mūsu pavadonis nakts pastaigai mežā ir ārkārtīgi kolorīts kungs - pieredzējis dabas mīlis un mednieks Peters Husars. Būt mežā naktī - mūsdienās tas nemaz nav tik pašsaprotami, viņš uzsver. Cilvēki vairs neprot ieklausīties un uztvert skaņas, neprot orientēties tumsā, neizšķir putnu balsis, taču to visu var labot. Tāpēc mēs īsi pirms pusnakts dodamies Nacionālā parka mežā iekšā. Katram ir lukturītis, taču tos nelietojam. Klusējot soļojam viens aiz otra. "Es vienmēr eju pirmais. Visi domā - tāpēc, ka esmu drosmīgs. Nē. Tāpēc, ka lācis vienmēr paņem pēdējo," lietišķi paziņo nakts pastaigas gids. Drošībai iekārtojos kaut kur pa vidu.

Lācis. Tas ir kaut kas, kas neiziet no prāta un piedod šai pastaigai baisīgu, bet aizraujošu noskaņu. Ja varbūtība sastapt lāci Latvijas mežos ir vienāda faktiski ar nulli (jo mums kādi 10 īpatņi vien ir), tad Igaunijas mežos klīst vismaz 500 šo radību un vismaz 200 vilku, protams, ka arī Lahemā Nacionālā parka teritorijā. Un vēl konkrētāk - tieši šajā, netālu no Sagadi muižas esošajā mežā. Te tuvumā mītot divi lāči. Viens pirms dažiem gadiem ir redzēts vaigā, pēdas un vēl šo to, kas paliek aiz lāčiem, varot redzēt diezgan regulāri. Pēdējo reizi pēdas redzētas pirms divām dienām.

Ejam un es dzirdu, kā čaukst kolēģu neilona jakas. Acis desmit minūšu laikā ir pilnīgi pieradušas pie melnās tumsas. Sāku labi izšķirt lietas sev apkārt. Apstājamies un klausāmies. Sirreālas sajūtas. Sāk kliegt kāds putns, kliedziens ir diezgan izmisīgs. "Tā ir dzērve. Viņa kliedz - "Es esmu šeit! Kur jūs esat???"" tulko Peters. Gan redze, gan dzirde pakāpeniski iegūst asumu. Koki šalc, apkārt kaut kas čab, nograb, nošvīkst. No svaigā gaisa reibst galva. Iedziedas kāds cits lidonis. "Ko darīt, ja ieraugi lāci - tā man bieži vaicā tūristi, sevišķi ārzemnieki, kas vispār nesaprot, kā mums nav bail to visu darīt," čukst Peters. "Es tad parasti saku - kā, ko? Stāvi, skaties un baudi, jo citas iespējas mūža laikā vairs var negadīties! Bet, ja godīgi, lācis cilvēkiem neuzbrūk. Viņš pats ir nobijies. Vislabākais ir likt tam saprast, ka te ir cilvēks - skaļi sākt ar viņu runāt un drīz vien tas būs prom." Ejam, ik pa laikam apstājamies un baudām mežu. Domās atgriežos bērnībā, kad būt mežā bija ierasta lieta. Šur tur par pārsteigumu pat pamanām pa sniega pleķim. Griežamies apkārt un dodamies atpakaļ. Lācis tā arī neparādās un labi, ka tā. Peters ceļā stāsta par putniem, vilkiem un seno jūru, kur tagad ir šis mežs. Lielisks piedzīvojums. Visi dzīvi.

Roņiem tīk klasiskā mūzika

Apskatīt kādu no Igaunijas lieliskajiem ūdenskritumiem - tā ir neatņemama Igaunijas apceļošanas sastāvdaļa. Šajā braucienā izdodas apskatīt divus - plato Jagalas un ūdeņiem bagāto šešus metrus augsto Keila-Joa ūdenskritumu. Te jaunums tāds, ka gadiem pamestā un pussabrukusī neogotikas stilā būvētā Keila Joa muiža, kas stāv uzkalnā pie Keilas upes, piedzīvo pamatīgus atjaunošanas darbus. Te drīzumā tiks atvērta viesnīca, restorāns ar franču-krievu virtuvi (šāda izvēle saistīta ar muižas vēsturi) un muzejs. Tas būs veltīts vēsturiskajiem ēkas īpašniekiem un cariskās Krievijas himnai "Dievs sargā ķeizaru!", jo tās mūzikas autors Aleksejs Ļvovs pirmo reizi himnu caram Nikolajam I nospēlējis tieši šajā ēkā.

Igaunijai ir daudz ko piedāvāt, taču pavisam ekskluzīvs šķiet piedāvājums izbraukt jūrā ar kuģīti, lai vērotu roņus. Tas iespējams Malusi salās Igaunijas ziemeļos. Pa ceļam uz roņu vērošanas vietām interesentiem laivās tiek stāstīti seni stāsti un leģendas par mazajām šejienes salām. Lai pievilinātu roņus, no kuģīša jūrā tiek atskaņota klasiskā mūzika. Drīz vien no jūras viena pēc otras parādās ziņkārīgo roņu galvas. Mūzika viņiem tīk, tāpēc šādi, šūpojoties viļņos, iespējams vismaz stundu vērot roņus, jūru un saulrietu. Roņu vērošanas sezona tiks atklāta maija vidū.

* "Almost всё!" - gandrīz viss! (angļu un krievu val.)

Portāls "Delfi" braucienā uz Igauniju bija organizācijas "Visit Estonia" viesis.