Čehijas absintu un naksnīgo pilsētu romantiku medījot I: Rīga-Varšava-Krakova  (4)

Mūsu brauciens iesākas Pierīgā, autobusu pieturā ar nosaukumu "Rāmava" - vietā, kur sākas gandrīz jebkurš avantūristisks klejojums uz Eiropas rietumiem vai vidieni. Laikapstākļi nelutina, bet arī nebiedē - debesīs saules gaismas ir vairāk nekā pelēcības. Uz plakāta ir rakstīts "Warsaw" - pilsētas nosaukuma īsākā un starptautiskākā versija-, bet mugursomās ir viss dzīvei nepieciešamais - ēdamais un ēdamrīki, drēbes, dvieļi un šampūni, kā arī guļammaiss, kuru, cerams, izmantot nevajadzēs.

Kāds atraktīvs un runātīgs vīrietis mūs nogādā Bauskā, bet pēcāk, uzņēmis savā mašīnā vēl vienu braucēju, aizved līdz Pasvāļiem Lietuvā. Tur, pēc neilgas stāvēšanas Lietuvas vējā, nokļūstam busiņā, kura vadītājs mūs aizgādā līdz Suvalkiem Polijā. Paskatāmies pulkstenī. Pēc Latvijas laika, ir mazliet pāri diviem dienā. Pēc vietējā - stunda mazāk.

- Mums gan šodien veicas, - nopriecājamies.

Kā starta punktu tālākajam ceļam izvēlamies vienu no Suvalku autobusu pieturām, kurā, pēc mūsu domām, būtu ērti apstāties. Tomēr, kad esam nogaidījuši vairāk nekā stundu un pārdzīvojuši divas lietusgāzes, vienojamies par citas vietas meklēšanu.

Mēs ejam, ejam un ejam, līdz pamanām ceļa malā piestājušu auto, ap kuru rosās jauns vīrietis. Esam pietiekami izmisuši, lai zaudētu jebkādu kautrību.

- Labdien, atvainojiet, vai dodaties kaut gabaliņu uz Varšavas pusi? - pavaicāju.
- Jā, līdz Augustovai, - viņš atbild, un es prātā sāku pārcilāt, vai tas ir pēdējais, vai pirmspēdējais lielais pieturas punkts pirms šī vakara galamērķa - Varšavas.

Vīrietis ir priecīgs par angliski runājošiem ceļabiedriem, bet mēs - par faktu, ka trešā lietus gāze, kuras kulminācija ir baltas debesis un applūdušas ielas, tiek piedzīvota mašīnā, nevis ceļmalā. Braucam, pļāpājam un viens otram iepatīkamies tik ļoti, ka jaunais vīrietis ierosina nogādāt mūs vēl tuvāk Varšavai - līdz Lomžai. Vēl pēc kāda laiciņa mūsu vedējs saka, ka tad, ja mēs pagaidītu, kamēr viņš Lomžā paēd un iedzer kafiju, viņš aizvestu mūs līdz Varšavai. Esam sajūsmā.

Mūsu ceļi šķiras Marki, Varšavas pievārtē. Jāatzīst, pirmais iespaids par pilsētu ir briesmīgs: uz ielas pārsvarā atrodas iereibuši vīrieši, kuriem, kā izskatās, ir tikai viens mērķis - noturēties kājās. Šķiet, neviens no viņiem vairs nav spējīgs ieiet kādā no daudzajiem "Alkohol 24h" veikaliņiem.

Ir vēls un tumšs, tālab pilsētas apskati pārceļam uz nākamo rītu. Tagad galvenais ir noņemt no muguras smagās somas, novilkt piesvīdušos apavus un ieturēt maltīti. Dodamies pie saviem izmitinātājiem - jaunas latviešu sievietes, kas ir ieprecējusies Varšavā, un tur dzīvo, strādā un audzina divus bērnus. Nav ne jausmas, kas mūs sagaida - šos ļaudis dzīvē nepazīstam, viņi gluži vienkārši ir atsaukušies internetā izkliegtam aicinājumam izlīdzēt ar naktsmājām.

Kaut esam Polijas galvaspilsētā, runājam latviski un našķējamies ar Rīgas melno balzāmu.

- Nemaz nav sajūtas, ka būtu izbraucis ārpus Latvijas, - saka U.

No rīta sakārtojam ceļasomas, sagatavojam uzrakstu "Krakow" un dodamies uz centru.

- Būsiet gaidīti arī atpakaļceļā, - bilst mūsu tautiete.

Pirms braukšanas uz centru kādu brīdi pakavējamies betonētā skvēriņā pie Marijas Sirds baznīcas, vērojot, kā baloži strūklakās mazgā paduses - tiklīdz ūdens strūkla sāk strauji plūst augšup, putni paceļ augšup te vienu spārnu, te otru, ļaujot strūklai iztīrīt un izmasēt spārnu apakšu.

Es līdz šim Varšavā esmu bijusi tikai caurbraucot, bet U. Polijas galvaspilsētā līdz šim nav viesojies. Vecpilsētu redzam pirmoreiz. Par to ir daudz dzirdēts, bet tagad savām acīm varam aplūkot no pelniem un drupām uzceltos namus.

Pēc Tirgus laukuma, Karaļa pils un neskaitāmu namu un bruģētu ieliņu apskates dodamies uz Varšavas Universitātes bibliotēku. Šai ēkai līdzās ir rūpīgi iekopts parks, kas pa mazām taciņām uzved augšā uz bibliotēkas jumta. Laiks ir silts un saulains, un atmosfēra tā vien iedvesmo apgulties zālē ar grāmatu rokās. Bet, tā kā grāmatu mums nav, jumta dārzu izmantojam maltītes ieturēšanai.

U. uzstāj, ka pirms izstopēšanas uz Krakovu mums vajadzētu aplūkot Poļu armijas muzeja pagalmā eksponētos tankus un lidaparātu, un es neiebilstu. Pēcāk sēžamies tramvajā un braucam ar to līdz galapunktam. Tur būšot bezmaksas autobuss, kas aizvedīs līdz ārpilsētā esošajam "IKEA" veikalam.

Autobusu neatrodam, bet redzam benzīntanku. Viens no uzrunātajiem ļaudīm saka, ka aizvedīs mūs kādu gabaliņu uz priekšu, uz vietu, kur varēsim stopēt. Kaut arī pašam tajā virzienā jābrauc nav.

Atkal nokļūstam autobusu pieturā, kurā, pēc mūsu domām, var ļoti ērti apstāties. Taču, kad esam tur pavadījuši apmēram stundu, nolemjam uzmeklēt tuvāko degvielas uzpildes staciju.

Mums ir pa ceļam ar kādu nekustamo īpašumu jomā strādājošu poli, kurš dzīvo Čenstohovā.

 - Čenstohovā ir Jasnaguras klosteris, kurā atrodas ievērojams daudzu svētceļnieku pielūgsmes objekts - Melnās Madonnas ikona, - stāsta autovadītājs.

Tomēr mēs neesam svētceļnieki, un viņa piedāvājums izkāpt šosejas malā pie Makdonalda izkonkurē domu par minētās pilsētas apmeklējumu.

- Mašīnas, kuru numuri sākas ar "KRA" vai "KRW", ir reģistrētas Krakovā, - tiekam informēti.

Gribas pasēdēt pie ārpusē esošajiem restorāna galdiņiem, lai ieturētu pieticīgu maltīti, bet sāk līt. Mums ir iemesls ieiet Makdonaldā un iedzert kafiju. Bet, kad lietus pārgājis un krūzītes iztukšotas, dodamies meklēt kādu, kam uzprasīties par līdzbraucējiem.

- Labdien! Atvainojiet, vai braucat Krakovas virzienā? - prasu elegantai sievietei, kuras izskats - melns džemperītis, melni mini svārki un tumšas saulesbrilles - nevainojami sader ar viņas melno automašīnu.

-  Jā, - viņa atbild.

- Vai varam doties Jums līdzi? - vaicāju, neticot, ka šī trauslā būtne uzņems savā mašīnā divus mugursomām apkrautus ceļotājus.

Par laimi, es kļūdos, un sākas viens no tīkamākajiem ceļa posmiem - pilns ar sirsnīgām sarunām un baudāmu mūziku.

Sieviete mūs nogādā līdz pat adresei, kas ierastīta manā piezīmju grāmatiņā. Tur mitinās Ani un Konrāds, interneta vietnē "Couchsurfing.org" iepazīts sociologu pāris ar suni. Viņi mums piedāvā vakariņas un ekskursiju pa pilsētu.

Kad dodamies uz Krakovas centru, debesis jau ir satumsušas. Ielās deg laternas, un mēs priecājamies par gaismām un to radīto noskaņu. Klīstot pa vecpilsētu, skatiens aizķeras aiz neskaitāmo baznīcu torņiem. Marijas Magdalēnas laukumā ir Svētā Pētera un Paula baznīca, kuras pakājē skaisti un smeldzīgi spēlē ģitārists. Tālāk apskatām Tirgus laukumu un tur esošo poļu literāta Ādama Mickieviča pieminekli, Vāveles pauguru ar karaļa pili un katedrāli, kā arī agrāko ebreju kvartālu - Kazimierz, kas pilns ar mazām, pagalmos ierīkotām kafejnīciņām, kuras aicināt aicina ienākt kaut vai uz vienu glāzi dzēriena.

Konrāds un Ani mudina mūs uz vecpilsētu atbraukt arī no rīta pirms stopēšanas uz Brno. Tomēr Krakova naktī mūs ir apbūrusi tik ļoti, ka šķiet - nākamās dienas iespaidi būs nesalīdzināmi blāvāki. Tāpēc nolemjam, ka no rīta dosimies uz šoseju, nemaz neuzzinājuši, kā Krakovas vecpilsēta izskatās dienasgaismā. Lai paliek vieta fantāzijai.

Turpinājums sekos....