Turpnājums... Kaut arī Brno ir otrā lielākā Čehijas pilsēta un jau kādā senākā ceļojumā esmu pārliecinājusies, ka tajā ir, ko redzēt, mums pēc iespējas ātrāk gribas nokļūt Prāgā. Tāpēc operatīvi iemetam vēderā "roltonus", uzēdam pēdējo no Rīgas paņemto rupjmaizi, nopērkam čehu puiša ieteikto absintu un tramvaja biļetes, un pēc īsa skrējiena cauri vecpilsētai attopamies uz šosejas.
Līdz Prāgai ir 200 kilometru. Tā kā tur ved maģistrāle, esam vairāk nekā pārliecināti, ka pusdienas ēdīsim Čehijas galvaspilsētā. Taču pēc divām šosejas malā nostāvētām stundām mūsu pārliecība zūd. Sākam kustēties uz priekšu, pieņemot, ka pēc ne vairāk kā pieciem kilometriem ceļmalā uziesim kādu benzīntanku.
Braucot pa autostrādēm, gadījies pamanīt, ka daudzos posmos ir uzslieti augsti žogi trokšņa un putekļu apslāpēšanai. Apdzīvotu vietu tuvumā tajos ir ierīkotas durtiņas, un man vienmēr ir kārojies tās atvērt. Šoreiz tāda iespēja ir.
Nokļūstam otrā pusē. Vējš te ir tikpat liels kā uz šosejas, vienīgi šeit ir klusāks. Palūkojamies apkārt, pa kreisi redzam degvielas uzpildes staciju, sev priekšā - ciematam līdzīgu apbūvi. "Varbūt uz benzīntanku ejam caur to miestu?" ievaicājas U., un es atzīstu šo domu par labu esam. Pēc pārsimts metriem ir balta plāksnīte ar uzrakstu "Brno". Nekas cits neatliek, kā vien nosmieties par savu sākotnējo naivumu.
Kad benzīntanks sasniegts, sākam just izsalkumu. Esam vienisprātis, ka jāpaēd kārtīgas pusdienas, tādēļ ieejam pie degvielas uzpildes stacijas esošajā ēstuvē. Kaut arī šī ir kārtējā vieta, kurā personāls runā tikai čehiski, mums izdodas tikt pie zupai līdzīga gulaša, kurā peld trīs gabaliņi galas, un vārītiem kartupeļiem. To visu noskalojam ar alu.
Pēcāk pievēršamies benzītanka teritorijā iebraukušo autovadītāju iztaujāšanai, līdz beidzot kāds pārītis bez īpašas sajūsmas piekrīt izbrīvēt mums vietu savā mašīnā. Ilgi gaidītais brauciens 200 kilometru garumā var sākties.
"Man jau likās, ka jūs šodien neatbrauksiet," Prāgā dzīvojošais latvietis, kura viesmīlību plānojam izmantot turpmākās divas naktis, ir ironisks. Viņš ir sekojis mūsu gaitām jau no paša rīta, saņemot lielāka vai mazāka izmisuma pilnas īsziņas no U.
Iepazīstamies ar mūsu sagaidītāja dzīvesbiedri, arīdzan latvieti, un viņu mājdzīvnieku - diezgan nīgru kaķi, un pēc īsas elpas ievilkšanas ejam uz vietējo bāru izbaudīt vienu no čehu nacionālajiem dārgumiem - alu.
Viņu alus dzeršanas tradīcija izpaužas šādi: tiklīdz viesmīle pamana, ka alus kausā iet uz beigām, viņa, neko neprasot, vietā atnes citu. Pēc trešā kausa, kad esam Prāgas iemītniekiem izstāstījuši par ceļā sastaptajiem cilvēkiem un redzētajām vietām, U. vaļsirdīgi atklāj: "Prāgā es vienreiz jau esmu bijis. Tikai šoreiz vēlos redzēt Prāgu bez paģirām." Pēc piektā kausa ejam gulēt.
Labi, ka redzēt Prāgu bez paģirām ir viņa apņemšanās, nevis manējā. Kaut gan nav jau arī nemaz tik bezcerīgi, jo aplūkot tūrisma bukletos redzamos skatus norunājam doties, kad satumsīs. Dienas pirmajā pusē ir cits plāns.
Noklausījušies mutisku instruktāžu un apbruņojušies ar dzeramo ūdeni, karti, fotoaparātu un šampanieti, ejam kāpt Barandovas klintīs. Tās ir pašā Prāgas pievārtē, stundas gājienā no mūsu apmešanās vietas.
Cītīgi sekojam kartei, līdz beidzot meža takas nomaina klinšaini atsegumi. "Bija vērts trīs dienas pērties ar stopiem, lai tādu skatu redzētu," raugoties uz klintīm, iesaucas U. Šis mirklis šķiet piemērots šampanieša atvēršanai.
Tomēr pēc laika vēlamies nomainīt ainavu. Vienīgi alkohols nav izdzerts. Tālab no līdzi paņemtās plastmasas pudeles izlejam cilvēka dzīvībai nepieciešamāko šķidrumu - ūdeni, lai varētu publiski dzert šampanieti, un turpinām pārgājienu. Bet, kad pietiekamās devās ieelpots Prāgas pievārtes zaļums, redzēti kalnu strauti un arī atrasts gleznains, klinšu ieskauts ezeriņš, kurā mitinās gulbju pāris, ejam meklēt tramvaja pieturu.
Prāgā sabiedriskā transporta biļetes ir nopērkamas vai nu kioskā, vai biļešu automātā. Klinšu pakājē kioska nav, bet automāts pieņem tikai monētas. Mums ir tikai papīra nauda un kredītkartes, tālab uz apartamentiem dodamies kājām, pa ceļam izstaigājot šauras, kalnup vērstas ieliņas un ieklīstot pamestas kinostudijas tertorijā.
Uz centru braucam tikai tad, kad debess pamale jau krāsojas viegli sārtos toņos. No tramvaja izkāpjam tajā Vltavas pusē, kas kartē ierakstīta kā Malá Strana. Vai, kā teiktu kāds mums zināms Prāgā dzīvojošs tautietis: "Prāgas Pārdaugava." Līkumojot pa skaistajām, šaurajām, stāvajām un ar bruģi noklātajām ieliņām, kā arī pa ceļam tīši iemaldoties visos pagalmos, kur vien nav aizslēgti vārti, nonākam līdz pilij. Bet, kad U. mani aizved līdz tādam izsmalcinātam gotikas paraugam kā Svētā Vita katedrāle, ir pienākusi mana kārta secināt: "Jā, šī skata dēļ bija vērts braukt!"
"Pārdaugavas" pusē cilvēku ir tik maz, ka U. izdodas uzņemt fotogrāfiju, kurā redzama katedrāle bez tūristiem, bet man - pārliecināties, ka ir iespējams vienatnē nobildēties pie kāda no pasaulē ievērojamiem tūrisma objektiem.
Sajūta, gandrīz vai divvientulībā staigājot pa vietām, kur vajadzētu būt tūristu bariem, ir sirreāla. Prātā iezogas bažas, ka varbūt ir notikusi apokalipse, ko mēs dīvainā kārtā esam to palaiduši garām. Taču tuvošanās Kārļa tiltam liek apjaust, ka viss ir kārtībā - tūristu Prāgā ir daudz, vienīgi viņi ir koncentrējušies upes otrā pusē, Vecpilsētā. Šo pilsētas daļu izstaigājam ātri, ar acīm un fotoaparātu ķerot naksnīgo skaistumu, un tad atkal atgriešamies klusākajā upes pusē.
Nesteidzīgi pienāk mūsu otrais, beidzamais rīts Prāgā. Mēs vēl nezinām, kur vedīs ceļš. Ja tas būs raits, tad brauksim uz Varšavu, ja ne - paliksim Nahodā, pilsētā uz Čehijas un Polijas robežas.
Kamēr nokļūstam uz šosejas, ir jau pusdienlaiks. Nolemjam mājupceļu nesasteigt. Pirmais autovadītājs, kurš atsaucas mūsu rokas mājienam, aizved mūs līdz Pardubicei - pilsētai, kas ir mazlietiņ nost no šosejas.
No maģistrāles piekrītam novirzīties, jo brauciena laikā esam pārliecinājušies par atsaucīgo cilvēku kocentrēšanos uz mazāk nozīmīgiem ceļiem. Pardubicē pēc ļoti īsas stāvēšanas ceļmalā mums piestāj kungs labākajos gados. Kā jau lielākā daļa čehu, viņš sākumā krieviski runā nelabprāt, taču pēc pārdesmit minūtēm atmaigst tik ļoti, ka uzaicina mūs uz kafiju. Paprasu viņa vārdu, ko tūlīt pat aizmirstu, taču liekas svarīgi kaut uz pusminūti zināt, kā sauc cilvēku, kurš ir laipni uzņēmis mūs savā namā.
Kad atkal nokļūstam uz šosejas, laiks ir apmācies, smidzina lietus un pūš auksts vējš. Sākam jokot, vai tikai nevajadzētu taisīt vaļā absintu, tomēr kārdinājumu pārvaram. Lai pavisam nenosaltu, nolemju uzvilkt biezākas zeķes. Kamēr pievēršos procesam, U. izdodas apstādināt kādu labestīgu kungu. Esam neizsakāmi laimīgi.
Nahodā iebraucam ar nākamo mašīnu. Te mūs sagaida latviešu puisis, kas Nahodas jauniešu centrā strādā kā brīvprātīgais. Kaut arī redzamies pirmoreiz, mūsu tikšanās ir sirsnīga - viņš ir priecīgs sastapt tautiešus un runāt dzimtajā valodā, bet mēs novērtējam par viņa atsaucību, laipnību un labo noskaņojumu.
Pa ceļam uz jaunieša mītnes vietu izstaigājam nelielo, bet sakopto pilsētas centru, taču vakarā divvientulībā dodamies baudīt romantiku, ko piedāvā tumsas un laternu spēles Nahodas pils apkaimē. Kā nekā labākās ceļojuma tradīcijas ir jāietur.
Nobeigums sekos....
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
