Nobeigums - Čehijas absintu un naksnīgo pilsētu romantiku medījot IV: Nahoda-Varšava-Rīga

Ja šos kilometrus konvertētu laika vienībās, par pamatu ņemot iepriekšējo dienu stopēšanas rezultātus, tie paustu, ka ceļā jāpavada vēl divas dienas. Tomēr ticam, ka šoreiz kustība būs raitāka un vakarpusē atradīsimies Polijas galvaspilsētā.

Kad esam atteikuši diviem braucējiem, kas pēc padsmit kilometriem plāno nogriezties no mums vajadzīgās šosejas, top uzraksts "Wroclaw". Drīz vien jau sēžam smagajā mašīnā un ripojam norādītājā virzienā, pa ceļam izbaudot pēdējos kalnainos skatus, jo, attālinoties no Čehijas robežas, Polija kļūst arvien līdzenāka.

Tiesa gan, mūsu vedējs uz uzrakstā minēto pilsētu nebrauc, bet viņš pa rāciju sazinās ar citu tālbraucēju un pēc apstākļu noskaidrošanas mūs pārsēdina sava kolēģa mašīnā. No šī tālbraucēja šķiramies uz Vroclavas apvedceļa.

Kad esam saraduši ar garām braucošo automašīnu radītajiem trokšņiem un šļakatām, kā arī ar autovadītāju vienaldzīgajām sejām, šosejas malā piestāj jauns vīrietis. Sākumā skeptiski nolūkojamies uz cilvēku, kurš valkā treniņtērpu un skaļi klausās krievu mūziku, taču, kā sacītu senie latvieši: "Neskati vīru no cepures."

Viņš ir laipns, draudzīgs un neslēpj prieku par to, ka garais ceļš līdz Varšavai nebūs jāveic vienatnē. Uzzinām, ka viņš ir Polijā strādājošs ukrainis. Viens no retajiem braucējiem, kurš nevēlas apspriest situāciju Ukrainā. "Žopa," jaunais vīrietis piebilst, to attiecinot gan uz politiku, gan uz ekonomiku, un pēc jūsmošanas par Polijas labajiem ceļiem varam tikai noprast, ka viņš savu valsti vēlētos redzēt eiropeiskāku.

Pļāpājam par to, kur lai aizceļo nākamajā atvaļinājumā. Piemēram, varētu doties klejojumā pa Balkānu zemēm - mums abiem svešām teritorijām-, iepazīstot dabu, kultūru, mentalitāti un, nenoliedzami, arī vietējos dzērienus. "Jūs gan esat romantiķi," sirsnīgi konstatē ukraiņu autovadītājs, bet mēs tikai draudzīgi nosmejam. Arī viņš labprāt ceļotu, taču šajā ziņā Ukrainas pilsoņu iespējas ir krietni vien ierobežotākas. "Life is life, na na nana na," sarunai nevainojamu beigu akordu nospēlē radio.

No mašīnas izkāpjam Varšavas centrā, iepretī Kultūras un zinātņu pilij - vizuālai Latvijas Zinātņu akadēmijas līdziniecei, kas savos izmēros gan ir krietni iespaidīgāka. Aizbraucam uz to pašu namu, kurā viesojāmies pirms nedēļas, apsildām degunus un, tā kā ir Eiropas muzeju nakts, izveidojam sev interesējošo objektu sarakstu un esam gatavi atgriezties centrā.

Neesam vienīgie, kas kāro ielūkoties Polijas galvaspilsētas muzejos, galerijās un sabiedriskajās iestādēs - transports ir pārblīvēts, ielas klāj kustīgs ļaužu biezoknis, un mēs gribot negribot esam daļa no tā visa. Virzāmies uz Varšavas Universitāti, jo tur ir sarunāta tikšanās ar mūsu tautieti. Pa ceļam ieraugām Nikolaja Kopernika pieminekli, bet tam līdzās pamanām izgaismotu ēku, kas iesūc sevī daļu ielās kļīstošo ļaužu. Sekojot baram un zinātkārei, esam nonākuši Stašca pilī, galvenajā Polijas Zinātņu akadēmijas namā. Atsevišķās telpās skan mūzika, šur tur ir iekārtotas informatīvas izstādes, bet daļa gaiteņu ir tumši. Taču aizslēgti tie nav, tālab nekautrējamies izpētīt nama klusākos nostūrus. Pēcāk dodamies uz universitāti, kas atrodas turpat līdzās.

Universitātes kompleksu izstaigājam Varšavā mītošās latvietes pavadībā un jāatzīst, ka mums ir lieliska gide. Viņa mūs izvadā pa Universitātes reprezentatīvo ēku, kurā notiek svinīgas pieņemšanas. Izpētām rektoru portretu galeriju, zeltījumiem bagāto interjeru un noskaidrojam, cik mīksti ir augstajiem universitātes viesiem domātie krēsli. Vēlāk aizejam līdz Nikolaja Kopernika Zinātnes centram. Paskatāmies uz iespaidīgo rindu. "Ja izdomāsim, ka gribam to aplūkot, atbrauksim citreiz," abi vienprātīgi nospriežam.

Ir apmēram pusnakts, bet noguruši nejūtamies un kolektīva drūzmēšanās sabiedriskajā transportā arī nevilina. Izvēlamies daļu mājupceļa veikt kājām, tādējādi arī Varšavu iekļaujot naktī izstaigāto pilsētu sarakstā.

No rīta nesteidzīgi atstājam apartamentus. Tik nesteidzīgi, ka uz šosejas esam pusdienlaikā. Mums ir lakonisks uzraksts "LV", taču jūtam, ka to izmantot vēl ir par agru. Piespiežam pusdzīvo marķieri uzrakstīt vēl pēdējo pilsētas nosaukumu - "Bialystok" - un sākam stopēt.

Pēc brīža mūs savā mašīnā paņem jauns puisis, kurš nerunā ne angliski, ne krieviski, tomēr to, ka Belistokā iekšā braukt negribam, viņš saprot. Tālab šķiramies uz apvedceļa.

Turpat ir benzīntanks, pie kura sarīkojam nelielu pikniku ar čehu maizi un latviešu konserviem. Kamēr mielojamies, benzīntankā piestāj vien daži braucēji. Secinām, ka prātīgāk būtu mašīnas medīt uz šosejas.

Tikko izlienam uz ceļa, mums garām pabrauc smagā mašīna, pa kuras atvērto logu izskan jautājums: "Budzisko?" "Budzisko," ķērcu atpakaļ, cik skaļi vien varēdama, jo Budzisko nozīmē Polijas un Lietuvas robežu. Viņš nobremzē.

Tālbraucējs dodas uz Baltkrieviju, uz dzimteni, un pa ceļam mums ir līdz Kauņai. U. sēž krēslā, es esmu iekārtojusies kabīnes aizmugurē esošajā guļvietā. Brīžos, kad neguļu, aizrautīgi vēroju, kā starp automašīnas salonā sarindotajām pareizticīgo ikonām virpuļo aukliņā iekarināta gandrīz kailas sievietes bildīte. Man patīk kontrasti.

Kad baltkrievu tālbraucējs mūs izlaiž uz apvedceļa, katrs no mums jūtas pelnījis izdzert vienu no Varšavas atceļojušo poļu alu. Atkorķētām pudelēm stāvam šosejas malā un vērojam vienu no skaistākajiem saulrietiem, kādu ceļojuma laikā ir nācies redzēt. Tas nekas, ka ir vēls, nekas, ka Rīgā būsim melnā naktī, nekas, ka nākamajā rītā jābūt darbā.

Tomēr ilgi tur nepaliekam. Vēl košļājamās gumijas garša nav guvusi pārsvaru pār alus rūgtumu, kad ceļa malā piestāj polis, kurš runā sešās valodās.

Pļāpājam angliski, krieviski un mazliet arī vāciski. Runājam par to, kur esam bijuši, un par to, kurp un kāpēc dodamies. Atklājam, ka izmisīgi vēlamies nokļūt mājās, jo patlaban rit mūsu pēdējās atvaļinājuma stundas, bet viņš pastāsta, ka ceļā ir tikai un vienīgi apstākļu sakritības dēļ.

Jau otro reizi savās stopētājas gaitās sastopu kādu, kas diezgan bezcerīgā diennakts laikā dodas no Kauņas uz Rīgu, kaut arī attiecīgajā brīdī viņam tur braukt nevajadzētu. Veiksme. Vai arī jāsāk domāt, ka mums, stopētājiem, ir pašiem savs aizbildnis.