Ciemos: 1000 leduspuķu un ziedoša krāsu pārbagātība Bišofu dārzā Rūjienā  (1)

Maiga Bišofas kundze atzīstas, ka no vairākiem rūjieniešiem dzirdējusi – esot kauns nākt skatīties viņas dārzu, tad gluži nevilšus jāsalīdzina ar savējiem, un viņi jūtoties kā zaudētāji... Maiga pati gan kautrīgi smaida: "Nekā TĀDA jau man nav. Mani sapņu dārzi ir vēl daudz krāšņāki un krāsaināki."

Maigas dārzs tapis lēni un pakāpeniski. Padomju laikos viņu ģimenei bijis tikai mazs zemes gabaliņš – 1200 kvadrātmetru, ko viņi ģimenes vajadzībām apstādījuši galvenokārt ar ķiršu kokiem un ogu krūmiem. No puķēm bijušas tikai tajos gados visizplatītākās – tulpes, narcises, dālijas.

Par laimi, tieši blakus Bišofu mājai atradies nevienam nepiederošs zemes pleķītis, ko 1993.gadā pilsēta piedāvājusi Bišofiem. "Tā apgūšana gan prasīja ļoti daudz darba, jo gadu ritumā pilsētnieki tur bija sametuši visu lieko. Kultūrslānis – atkritumi, stikli, lupatas – bija tik pamatīgs, ka, to visu novācot, apakšā atradās pat vecs, pamatīgi izbūvēts seno laiku pagrabs," stāsta Maigas kundze.

Kad drazas aizvāktas un pagrabs atjaunots tā sākotnējā izskatā, varējis ķerties pie dārza veidošanas. Pagrabs gan noderot tikai ābolu un burkānu glabāšanai, jo esot pārāk mitrs. Dāliju un begoniju gumus pa ziemu viņa turot zāģu skaidās citā, sausākā vietā.

Maigai dārza darbi interesējuši jau sen, lasījusi visus pieejamos žurnālus un grāmatas par šo tēmu. Tagad viņa katru gadu aizbrauc uz dažām stādu audzētavām, lai aizgūtu kādu labu ideju. No visiem iespējamiem variantiem Maiga izvēlējusies viengadīgās puķes: ziemā iesēj sēklas, pavasarī izpiķē un stāda zemē. Nākamajā pavasarī atkal citas puķes, citas krāsas. Zeme bijusi mālaina, vajadzējis sagādāt daudz melnzemes un kūdras. Toties tagad par auglību nevar sūdzēties: Maigas begonijas, piemēram, zied tik lieliem ziediem, ka daži viesi pat mēdzot aptaustīt lapas – vai tikai nav mākslīgas?

"Kaut ko tādu gan es nekad nedarītu – jaukt dabisko ar mākslīgo! Man patīk tikai dabiskie ziedi. Dārzā nav pat neviena rūķa vai citas figūras, ko daži iecienījuši savos dārzos. Tikai viena māla sēne, ko reiz uzdāvinājuši igauņu dārzkopji – dāvanu taču nedrīkst mest ārā," Maiga smaida.

Maiga ir čakla un sava dārza dēļ ir ar mieru strādāt daudzas stundas. Vīrs paveic fiziski grūtākos darbus – uzrok zemi, nopļauj mauriņu, bet puķes un stādījumi ir tikai Maigas pārziņā. Dārza iekrāsošanai viņai ļoti patīk leduspuķes: nopērkot sēklas, iesējot zemē un gaidot izdīgšanu. Darbs gan ir ilgs un vienmuļš, jo visus stādiņus vajag piķēt. Beidzamajos gados Maigai jau izveidojies savdabīgs rituāls: ērti iekārtojas pie galda un tad strādā vairākas dienas no gaismas līdz tumsai. Piķēt 5000 leduspuķu, tas nav nekāds joks! Viens tūkstotis tiek pašas dārzam, otrs – savas meitas dārzam Aizkraukles tuvumā, bet pārējās var pārdot. Ne jau visi dārzu īpašnieki ir tik čakli, lai šo apnicīgo darbiņu veiktu paši.

Šovasar Maigas dārzā auga deviņu šķirņu leduspuķes. Tās esot vispateicīgākās: karsts vai auksts laiks, tik un tā aug griezdamās. Daži paziņas gan viebjoties – tās jau esot tādas kapu puķes. Taču Maiga tā nedomā. Latvieši savu piederīgo kapus ļoti kopj – kuru puķu tad kapos nav?! Un vai tāpēc tās ir mazāk krāšņas?

Vēl Maigai ļoti patīk samtenes, lobēlijas, jau minētās begonijas, flokši, dālijas, asteres... Ar asterēm gan vajagot uzmanīties, tās katru gadu jāstāda citā vietā, citādi piemetas visādas kaites. Ja šo likumu ievēro, asteres ir pateicīgas un zied tā, ka zaļās lapas nav pat redzamas.

Savukārt pavasaros dārzs krāsojas gluži citās krāsās. Te zied krokusi, tulpes. Tad nāk atraitnīšu laiks un tā tālāk. Maiga labprāt piedalās arī dažādu akciju puķu audzēšanā. Piemēram, šogad žurnāls "Dārza Pasaule" saviem abonentiem atsūtījis ipomeju sēklas. Bildēs izskatījies tik skaisti. Iestādījusi tās pie malkas šķūnīša, lai no dārza puses malka nebūtu redzama. Lapas ir, ziedu nav. Kas vainīgs – zeme, klimats, sēklas? Maiga ir neatlaidīga un nākamgad mēģināšot vēlreiz.

Diemžēl pavasaris šogad Rūjienas pusē bijis auksts, visi skaistie mežvīteņi Maigas dārzā nosaluši, tā arī neuzziedot. Arī lilijas aug slikti, tām šovasar piemetusies nejēdzīga puve. Pati Maigas kundze to zina, taču apmeklētāji nemaz neievēro – Bišofu dārzs ir krāšņs un krāsains kā allaž!

Kaut vai tās pašas ūdensrozes betonētajā dīķītī – saauga tik biezas, ka vajadzēja retināt. Diemžēl ūdens dīķī ir tik sekls, ka Maiga baidās ziemā atstāt tās ārā – rudenī visas jāvelk ārā no ūdens un jāieziemo, lai pavasarī sāktu visu no gala.
Bet dārzā darbu jau vienmēr pietiek. Kad līdz ar gadiem spēka būšot mazāk, Maiga kļūšot pieticīgāka, audzēšot tikai skujeņus un košumkrūmus. Bet pagaidām viņa droši ļaujas krāsu priekam.