Ciemos pie lielā zirnekļa Knauzera 'Ezeriņu' akmeņu dārzā  (1)

Daudzi te iegriežas, domādami, ka varēs paēst pusdienas, taču "Ezeriņi" piedāvā citas izklaides iespējas. Tiesa, kafiju vai tēju te tik tiešām piedāvā, taču dzērieni piemirstas, jo bauda acīm te ir lielāka, nekā vēderam. Dārzā mīt galvenokārt dažādi dzīvnieki – kaķi, suņi, gaiļi, vardes, sienāži, cūkas, bruņurupuči, eži, spāres, gliemeži, pūces, stārķi, dzērves, pīles, vārnas, skudras, ziloņi, zivis... Kādu varbūt piemirsu nosaukt, taču tas nav būtiski: ja gribēsiet kādu citu zvēru, kura te vēl nav, tikai pasūtiet, – akmeņkalis jums to uztaisīs un pat piegādās mājās.

Paši iecienītākie esot zirnekļi, jo tie skaitās laimes simboli. Arī bruņurupuči, jo arī tie mājās nesot veiksmi. Tikai pareizi jānovieto – ar asti pret ieeju, citādi burvestība neiedarbosies. Vācieši savukārt iecienījuši pīles, varbūt viņiem ir cits laimes simbols? Ļoti pieprasītas ir arī gudrības simboli pūces. Kaut gan pircēju vēlmes arvien mainās. Pērn, piemēram, ārzemnieki visvairāk bija iecienījuši akmens cūkas, šogad – dzērves.

Dārzā ir ne tikai zvēri, bet arī lietas un cilvēkveidīgas būtnes. No lietām pērn paši populārākie bijuši akmens naudas maki, bet šovasar popularitāti ieguvuši āboli. Savukārt no cilvēkiem visvairāk piezīmju parasti izpelnās akmens puisis ar lielu hūti galvā – ko viņš darot te, Stalbē? Hūtainais vīrs labāk iederētos Ventspilī, piemēram, uz slēpošanas kalna "Lemberga hūte"... 

Dārza skulptūras veidotas no mūsu pašu Latvijas laukakmeņiem. Tie vis nav kaut kādi Ķīnā štancēti bezgaumīgi dārza rūķi, kas pēc dažiem gadiem zaudē krāsu vai savu ģipša degunu. Akmeņkalis pats braukā apkārt pa Latviju un piemeklē atbilstošas formas. Aivars smejas: "Citi veči skatās uz jaunām meitenēm, bet es uz akmeņiem." Ir darbi, kas pamatīgi izkalti un pieslīpēti, taču vairāk viņam tīk tādi, kas jau gandrīz gatavi – tikai pāris cirtieni, klāt pievienota galva, kājas, un uz dārzu prom! Piemēram, cūka pie ieejas namiņā atrasta jau gandrīz gatava, akmenim klāt pievienotas vien ausis un kājas.

Aivars Kerliņš savu savdabīgo ģimenes biznesu uzsācis pirms divdesmit gadiem, bet dārzam nākamgad svinēs desmito jubileju. "Ezeriņi" ir viņa sievas vecvecāku mājas, bet visi nepieciešamie talanti bijuši pašiem: Aivars veido savus akmens tēlus, viņa dēls aizraujas ar restaurēšanu un izgatavo kapu pieminekļus, meita ir stikla māksliniece, bet sieva veic grāmatvedes pienākumus. Tā kā interese bijusi liela, akmens tēlu skaits dārzā arvien palielinās un mainās. Nopirkto vietā nāk atkal citi. Darbam piesaistīti arī metālmeistari un kalēji.

Pieprasījums rada piedāvājumu. Dārzā bieži iegriezās garāmbraucošie jaunlaulātie, lai nofotografētos pie kādas no akmens skulptūrām. Tagad par viņiem ir padomāts īpaši: dārza tālākajā galā, lieli un lempīgi, gandrīz kā Lieldienu salas Moai statujas, slejas pieci milži – līgava un līgavainis, vedēju pāris un mācītājs. Atšķirībā no Moai, tos gan Aivars ir izgatavojis no koka, nevis no akmens. Turpat blakus ir akmens lielgabals, kas jaunā pāra savienību sveic ar skaļu šāvienu, kā arī mērķis, kurā jaunizceptie lauleņi var sacensties bultu mešanā. Ir vēl citas atrakcijas.

Kopš meita iepriecināja Aivaru ar diviem mazbērniem, dārzā padomāts arī par bērnu priekiem – mazajiem izveidots bērnu laukums, piemēram, akmens karuselis, kurā bērni var riņķot, sēžot mīlīgu koka zvēriņu mugurās. Līdzīgu karuseli Aivars Ziemassvētkos piedāvā mazajiem apmeklētājiem svētku tirdziņā Rīgā, Doma laukumā.

Lielais zirneklis uz dzīvi dārzā ieradās šā gada 17.maijā – tieši Aivara dzimšanas dienā. Vārda došanas svētki notika turpat dārzā: visi atklāšanas svētku dalībnieki ieteica savas versijas, un uzvarēja Knauzers. Ja agrāk dārzam vēl varēja pa šoseju pabraukt garām, to nepamanot, tad nu tādas iespējas vairs nav – lielais zirneklis redzams pa lielu gabalu. Augstākajā punktā tas pārsniedz piecus metrus, un, šķiet, otra tik liela pasaulē vēl nav. Atšķirībā no pārējiem akmens tēliem, Knauzers te iekārtojies uz palikšanu. Viņa garie taustekļi iebetonēti zemē, bet rumpis ir tik smags, ka bez īpašas tehnikas to pat neizkustināt.

Vēl no dārza pastāvīgajiem iemītniekiem var minēt lielo beku un vīreli ar spieķi pie vārtiem. Kerliņa kungs apgalvo, ka tas esot piemineklis viņam pašam. Pircējiem netiek piedāvāts arī Čārlijs ar ziedojumu vācelīti. Viņš stāv tieši pie veikaliņa durvīm. Viens Čārlijs jau aizceļojis uz Parīzi, otrs uz Maskavu, bet šim būs palikšana pašu zemē. Tālākais zemeslodes punkts, uz kuru aizvests kāds Aivara meistardarbs, pagaidām ir Dalasa, ASV.

Ja viss notiks kā paredzēts, nākamgad dārzs kļūs vēl par vienu milzeni bagātāks: te ieradīsies 4 – 5 metrus gara un 2,5 metrus augsta skudra no koka un metāla.

Dārzs ir atvērts visiem apmeklētājiem jebkurā laikā, kad vārti ir vaļā. Piedodiet, akmeņu dažādības apžilbināta, piemirsu pateikt, ka dārzā ir arī jauks dīķītis un Aivara paša stādīti košumkrūmi un puķes.