Citāds ceļojums. Latvieši ar motorolleriem apceļo Sicīliju (2.daļa)

Šī ir Aigas Zviedres no ceļojumu aģentūras piedzīvojumi.lv stāsta par salas iepazīšanu 2. daļa. Sākumu lasi te.

"Pēc kāpiena Etnā nākamajā rītā sāpēja visas maliņas, tāpēc ieplānojām mierīgāku dienu. Braucām uz kādu īpaši skaistu vietu jūrā. Pa ceļam tā pamatīgi iepazinām vietējo satiksmes kultūru jeb tās trūkumu – 40 kilometrus braucām divas stundas, jo cauri pilsētām jābrauc uzmanīgi. Visi lien priekšā, galvenais ceļš ir tam, kurš pirmais izbrauc, un noteikumi, šķiet, nepastāv. Pat luksoforu gaismas ievēro retais! Ielas ir šauras, un pat ar mazajiem Fiat itāļi pamanījās izveidot sastrēgumus, kuriem ar rolleriem gan viegli pabraucām garām. 

Acitreza (Acitrezza) sagaidīja ar fantastisku skatu - promenāde gar jūras krastu un jūrā lielas klintis, uz kurām iespējams arī uzkāpt. Noīrējām kajakus, daži arī SUP dēļus, un airējām lielo akmeņu virzienā. Tos dēvē par "Ciklopu akmeņiem", jo teika vēsta, ka ciklops izlīdis no Etnas un sametis šos akmeņus jūrā. Turpat blakus Acicastello pilsētiņas virzienā jūras krastā atrodas skaista pils kuģa formā, ko arī apskatām no ūdens. Šajā vietā dabas rezervāts, tāpēc ir ļoti daudz dažādu zivju, kas peld bariem un ir tik pieradušas pie cilvēkiem, ka pat īpaši nebēg, un tām var piepeldēt pavisam tuvu.

Izdzīvojušies pa ūdeni, bijām diezgan izsalkuši, tāpēc dodamies uz kafejnīcu nogaršot vietējo saldumu – canolli. Rikotas siers mīklas trubiņā – tik vienkārši, bet ļoti garšīgi. 

Vakarā kā ierasts ieturējām kopīgas vakariņas, nopeldējāmies baseinā un baudījām vīnu, kad, spēlējot kārtis uz terases, ieraudzījām, ka Etnas galā parādījusies sarkanīga gaisma... Lava! Vulkāna izvirdums! Mums, protams, kaut kas absolūti neticams un jauns, bet vietējiem tā ir pierasta lieta. Etna ir aktīvs vulkāns, kas nozīmē izvirdumus kā minimums reizi gadā. Tas gan arī nozīmē, ka šie izvirdumi nav bīstami, jo lavas krāterī neuzkrājas daudz. Izvirdumu vienmēr iespējams prognozēt jau iepriekš, un īpašu uztraukumu vietējiem iedzīvotājiem tas nerada

Aptuveni 140 kilometri – tāds gabals bija jānobrauc, lai tiktu apkārt iespaidīgajam vulkānam. Turpceļā braucām caur daudz un dažādiem kalnu ciematiņiem un pētījām, kā nesteidzīgi rit vietējo iedzīvotāju ikdiena. Villas, augļu koku plantācijas... Tā pāris stundās nonācām līdz Brontē, kas ir Itālijas pistāciju galvaspilsēta. Šīs pilsētas apvidū aug vienas no labākajām pistācijām pasaulē, jo lavas akmens tām ir ļoti piemērota augsne. Šogad gan ir sliktais ražas gads (līdzīgi kā Latvijā ar āboliem), bet dažas pistācijas kokos tomēr atradām. Kafejnīcā saēdāmies pistāciju saldējumu visam gadam, arancino, canolli un visu, ko vien no pistācijām iespējams uztaisīt. 

Atpakaļceļā piestājām Randaco (Randazzo) pie baznīcas, kas celta no vulkāniskajiem akmeņiem. Nedaudz atpūtas, kāds espresso (tos vietējie dzer vairākus dienā) un ceļš var turpināties. Pēdējais apskates punkts pirms došanās mājup bija neliela, bet bezgala skaista pilsēta – Motto Camastra. Tā ir izvietota uz pašas kalna kores, vietām grūti pateikt, kur beidzas klints un sākās mājas siena. Tur ir plašs laukums jeb terase ar skaistiem skatiem. Šajā pilsētā tikušas filmētas Sicīlijas ainas pirmajā "Godfather" (Krusttēvs) filmai. Interesanti, ka filmā tur atradās kafejnīca, kas patiesībā bija parasta māja pārveidota filmēšanas vajadzībām, bet tūristi pēc tam brauca uz šo vietu un meklēja kafejnīcu. Ja ir pieprasījums, ir piedāvājums. Mājas īpašnieki izveidoja tajā kafejnīcu, taču šobrīd tās gan tur vairs nav. 

Tūristu pilsētiņā gandrīz nav, un arī vietējo iedzīvotāju nav īpaši daudz. Visa dzīvība koncentrējās kādā lielākā krustojumā pie kafejnīcas, kur vīrieši gados vienkārši sēdēja un vēroja apkārt notiekošo. Daži spēlēja kārtis, kā jau visur. Šauru ielu labirinti veda viscaur šai neparastajai pilsētai.

Apskatījuši pilsētu dodamies mājup, baudot skaistos skatus un vakaru.

Atslodzei no lielā pārbrauciena ar motorolleru, šajā dienā mīļo Vespu atstājām mājās, bet paši ar autobusu braucām uz Katāniju (Catania), kas ir lielākā šīs salas pilsēta, kā arī tās biznesa centrs.
Traka satiksme, iespaidīgs zivju tirgus, dažādi laukumiņi, baznīcas, vēsturiskas ēkas, restorāniņi, veikali – kā jau lielpilsēta. Katānija gan ir viena no retajām pilsētām, kur pa dienu kaut kas vispār strādā, jo pārējā Sicīlijā pa dienu ir tā saucamā siesta, kas nozīmē ilgu pusdienlaika pauzi (vietām pat no 12.00 -18.00). 

Padoms. Labs variants pilsētas apskatei ir hop-on-hop-off autobusi, kas izvadā pa svarīgākajām apskates vietām, kuras pēc tam var apskatīt vairāk jau pastaigājoties. Katānija ir īstā vieta, kur nogaršot jūras veltes vai zivju ēdienus, tur tie pieejami plašā klāstā un draudzīgās cenās.

Bijām jau atkal sailgojušies pēc motorolleriem, un, tā kā bija ceļojuma noslēdzošā diena, plānā garš pārbrauciens līdz salas ziemeļu ragam. Braucām gar Jonijas jūras piekrasti, pa ceļam apskatījām Taorminu un Isolla Bella (Skaistā sala). Tad atrodām vientuļu pludmali, kurā nopeldēties ūdenī tik zilā kā no fotošopētām bildēm. Lai kā gribējās uzkavēties ilgāk, priekšā vēl bija garš ceļš, tāpēc laidām tālāk. 

Kādā no piekrastes miestiņiem ieturējām pauzi ar veldzējošu granitu – vietējais ledus dzēriens ar dažādām garšām. Izbraucām caur Messinai – ostas pilsētai, no kuras iet prāmji uz Itāliju. Pāris kilometrus pēc Messinas atrodas neliels, ļoti skaists lagūnas ezers. Tam visapkārt ir kafejnīcas, kur ieturējām pusdienas. Mūsu izvēlētā ēstuve bija ļoti maza, necila skata kafejnīciņa, kas piesaistīja ar atraktīvo pārdevēju, kura angļu valodā nerunāja ne vārda, bet aizrautīgi itāliski ar plašiem žestiem mēģināja kaut ko pastāstīt. Kaut kā tomēr sapratāmies un tikām atalgoti ar izcilu ēdienu. Neizpalika arī saldējums, kas nu jau bija kļuvusi par tradīciju, kas robežojās ar atkarību. 

Pēc pusdienām devāmies uz pludmali, kurā var nopeldēties divās jūrās vienlaicīgi – Jonijas un Tirēnu. Torre Faro jeb salas ziemeļu rags ir Itālijai tuvākā Sicīlijas vieta. Starp salu un otru krastu ir nieka 3,1 kilometrs. Tur iepretim atrodas lieli elektrības stabi, kas agrāk salai no Itālijas piegādājuši elektrību. 

Kad izbaudītas peldes abās jūrās, sākās mājupceļš caur vairākām pilsētām, braucām gar Milazo (Milazzo), taču interesantākais ceļa posms sākās, kad nogriezāmies uz kalnu pusi. Tur mūs sagaidīja apbrīnojami skati, kalnu pakājē līkumoja izžuvusi upes gultne, tikmēr mēs līkumojām pa kalnu ceļiem un brīnījāmies par skaistumu apkārt. Piestājām šarmantā kalnu pilsētiņā – Novara di Sicilia. Mazas, šauras ieliņas, veclaicīgas mājiņas, tipiski itāliskā stilā ieturēta. Tai sekoja ceļš, kura malās ganījās govis un kazas, dažas pat bija izdomājušas pastaigāties pa ceļu. Saulrietā sasniedzām mājas.

Vakarā uzgrillējām zivi, pārrunājām piedzīvoto, neliekoties ne zinis par apkārt skraidošajām ķirzakām, un vērojām Etnas izvirdumu.

Pēc šī piedzīvojuma iegūtas lieliskas atmiņas un jauni draugi – kurš būtu domājis, ka nepazīstamu cilvēku kompānijā var tik forši atpūsties? Pirmajā dienā tikāmies kā svešinieki, bet mājās braucam jau kā labi paziņas. Apgūti svarīgākā frāze itāļu valodā – gelato a cono mezzo fragola mezzo pistachio*. Arī Sicīlija redzēta un izjusta pa īstam - nesamāksloti, bet ar patīkamu pēcgaršu, kas aicina atgriezties vēlreiz."

* saldējumu vafeļu konusā, pusi zemeņu un pusi pistāciju