Kurš teicis, ka laivot var tikai vasarā? Īsti laivotāji zina, ka tieši pavasarī un tagad, rudenī, upes ir pilnas ar ūdeni un straujas, kas braucienu padara interesantāku. Šoreiz Tūrismagids.lv devās uz Latvijas - Igaunijas pierobežu, pa ceļam piestājot arī Valmierā, lai izbrauktu pa robežupi Ohni jeb latviski - Omuļupi.
No Rīgas izbraucām agrā rītā, kad vēl nedaudz lija, un jau pēc nepilnām divām stundām nonācām Valmierā, kur devāmies izbraucienā ar Gaujas tramvaju. Izrādās, tas savu nosaukumu ieguvis, jo atgādina senos laikos izmantoto zirgu tramvaju, bet daži pat jokojot, ka Valmiera ir ceturtā pilsēta Latvijā, kur ir tramvaju satiksme. Šis upes braucamais pieder aktīvās atpūtas centram "Eži", un tā kapteinis zina kaudzēm interesantu stāstu un leģendu gan par Gauju, gan Valmieru. Piemēram par to, ka netālu esošās Kazu krāces izveidojis velns, kas bijis dusmīgs un sametis upē akmeņus, bet Valmieras nosaukums radies turpat blakus, jo vecajam pārcēlājam bijis nikns suns, ko saukuši par Vali. Tā kā suns bijis ērcīgs un rējis, to atstājuši krastā, kas gan dzīvniekam neliedzis trokšņot, tāpēc saimnieks no upes to centies apsaukt: "Vali, mierā! Vali, miera!" No šīs bļaustīšanās tad arī radies nosaukums.
Tramvajā uzzinām arī, ka drīzumā laivotājiem tiks piedāvātas bezmaksas upju kartes,kas jau topot "Riverways" projekta ietvaros un nākamgad daudziem noderēšot, bet vēl šoruden "Eži" plānojot organizēt laivošanu pa Braslas upi un tā notiks 10. oktobrī.
To visu noklausījušies un lietus nebīstoties, devāmies tālāk pa līkumotu ceļu caur Rūjienu uz Igauniju.
Netālu no robežas ir Tāgepera (Taagepera)ciems - ļoti skaista vieta ar 1907. gadā celtu romantisku pili, kas, kā stāsta vietējie, esot populārākā kāzu svinēšanas vieta Igaunijā.
Tur viesu namā pie dīķa mūs sagaidīja Igaunijas aktīvās atpūtas un tūrisma centra "Loodusturism" vadītājs Irme Arro. Viņš piedāvājot visdažādāko atpūtu dabā - sākot no izbraucieniem pa pilsētu ar skrejriteņiem (ziemā riteņu vietā ir viena slēpe) gida avadībā, beidzot ar pārgājieniem ar sniega kurpēm pa purviem un laivošanu ikvienā Igaunijas malā. Pēdējo devāmies izmēģināt arī mēs. Irme visus aizveda uz Omuļupi, ko pats ar domu biedriem šogad jau divreiz tīrījis, un iemācīja nezinātājiem, kā ar vienu airi tikt uz priekš un kā uzvesties laivā. Tālāk jau viss bija pašu rokās, un trīs stundu laikā veicam sešus kilometrus pa romantiski aizaugušu, nelielu upīti, kurā bija gan sakrituši koki, gan nelielas krāces un citi šķēršļi, kas padarīja braucienu interesantāku. Latvijas laivotāji gan atzina, ka arī pie musm ir līdzīgas upītes, piemēram, Misa tepat Rīgas pievārtē, un aicināja Irmi izmēģināt arī Latvijas upes.
Pēc trīs stundu brauciena bijām atpakaļ Latvijā, jo Omuļupīte vijas līkumu līkumiem, neliekoties ne zinis par valstu robežām. Visi laivotāji smejoties atzina, ka šis bijis lielisks veids kā stiprināt kaimiņattiecības un pavadīt rudenīgu dienu. Jā, un saule arī parādījās.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
