Ciemos: Neparasts pozitīvās enerģijas dārzs Lubānas 'spoku mājā'  (3)

Vilnis Strautiņš atzīst, ka viņš ir "riktīgs čiuļš", kā Latgales pusē mēdz dēvēt nelatgaliešus, toties īstens sava Lubānas novada patriots. Viņš, piemēram, sīki izpētījis savu māju vēsturi. Izrādās, ka 1936. gadā, kad kļuva slavena dziesma par Vaidavu, šejienes māju saimniece lūgusi tās pārdēvēt par "Vaidavām" – nu tik ļoti viņa iepatikusies tā dziesma! Tas nekas, ka visa Latvija ir Vaidavu pilna – upe tek cauri Apei, ezers atrodas pie Valmieras... Nekas, būs vēl par vienu Vaidavu vairāk! Interesanti arī tas, ka tulkojumā no lietuviešu valodas Vaidava nozīmējot – spoku māja, kaut gan šie radījumi mājās neesot manīti.

Vilnis Strautiņš stāsta: "Pirmais akmens manā dārzā nokļuva tālajā 1973. gadā, un man iepatikās. Ļoti mīlu dažādas dabas formas, lai tie būtu akmeņi, koki vai puķes. Sakumā nekādu enerģiju nejutu – akmeņi kā akmeņi. Bet vēlāk sāku jau kaut ko manīt. Tagad uzreiz jūtu, vai akmens ir labs vai slikts, nekāds svārstiņš man nav vajadzīgs. Akmeņu saradās arvien vairāk, es tos izvietoju pa visu dārzu. Kad iegūstu kādu jaunu, iesākumā nemaz nezinu, kur to likšu. Varētu teikt, ka akmens pats atrod savu vietu. Presē par akmeņiem raksta visādus brīnumus. Reiz lasīju, ka pelēkajiem akmeņiem esot negatīva enerģija, tos sētsvidū nevajagot vest. Muļķības! Es jūtu, ka sliktākie ir tieši sarkanīgie akmeņi, to manā dārzā ir maz – tikai trīs. Ar akmeņu kalšanu es nenodarbojos, viss tāpat ir skaists, ko daba veidojusi. Tikai dažreiz uzlaboju dabas formas – ielieku dobumos "acis", vēl kaut ko. Arī pats savu bisti esmu izveidojis – kurš cits man to taisīs, ja ne es?!

Reiz mazdēls teica: "Mēs ar tevi esam līdzīgi – tu spēlējies dārzā ar akmeņiem, es – smilšu kastē ar klucīšiem." Mazdēls izauga un vairs nerotaļājās, bet es joprojām turpinu..."

Ar vieniem akmeņiem nepieticis, Vilnis sācis stādīt arī kokus. Īpaši viņam patikušas priedes, jo šajā pusē to ir maz. Iestādījis un gaidījis, kad izaugs lielas. Taču gadījies, ka turpat pie mazajām priedītēm iekārtojušās uz dzīvi divas lauku irbju ģimenes. Vilnis negribējis putnus traucē un gājis tiem ar līkumu. Pēc laika skatās: blakus priedēm iesējušies mazi bērziņi. Vēl pēc laiciņa bērzi pārauguši priedes un izrāvušies vadībā. Tā dārzā tapa neliela bērzu birzīte. Birzīti iecienījuši arī trīs Strautiņkunga suņi – melnais Bingo un rudie Roze un Deksters.

Vilnis pavērojis un atklājis, ka arī katram kokam ir sava enerģija. Ārzemju eksotiskie brīnumi gan viņam nepatīk: "Ja kāds uzdāvina, ārā nemetu, iestādu. Taču jūtu, ka tie ir kā svešķermeņi." Vienu brīdi Vilnis izdomājis, ka dārzā vajadzīga arī pašiem sava stārķu ģimene. Izstaigājis savus divus hektārus un atradis vietu, kur krustojas āderes. Ieracis tur stabu un gaidījis, kad ieradīsies svēteļi. Tie tiešām atlidojuši, kājas augstu cilādami staigājuši pa dārzu, vardes ķerdami, bet ligzdu pat nemēģinājuši būvēt. Pielicis stabam strazdu būri. Atkal nekā – neviena paša iemītnieka! Tici nu vēl tam, ko citi iesaka!

Kokus stādot, Vilnis pamanījis to interesantās formas. Tā radusies otra kolekcija ar nosaukumu "Šķībais, greizais, nepareizais". Ziemas garajos vakaros, kad vairums cilvēku sēž pie "melnajām kastēm", kā Vilnis dēvē TV, viņš atbrīvojot kokus no mizām un meklējot interesantākus eksemplārus. 

Kur akmeņi un koki, tur piederas klāt arī puķes. No tiem krāšņumiem gan Vilnis, bijušais būvinženieris, neko daudz nesaprotot, tāpēc puķes stādot un ar tām darbojoties viņa meita. Dažu vasaru dārzs ziedējis vienās puķēs, tikai viena nelaime – vieta Lubānā zema, bieži vien pavasaros viss dārzs ir zem ūdens. Akmeņiem un kokiem tas īpaši pāri nedara, taču puķes ir pagalam, un ir jāsāk viss no jauna. Taču katram šķīvītim ir zelta maliņa – Vilnim savs dārzs nekad nav jālaista! Arī ar ūdensrozēm dīķītī viņš lielas ceremonijas neveicot – pa ziemu atstājot dīķī, bet pavasaros dīķis ir atkal ziediem pilns.

Reiz Vilnis aizbraucis ekskursijā uz Parīzi un atgriezies visai domīgs: francūžiem tur veselas trīs slavenas arkas, bet viņam dārzā nevienas. Kad tuvojusies meitas dzimšanas diena, sarūpējis kokus un viņai par godu izveidojis arku. Tagad tā apstādīta mežvīteņiem un visādām puķēm. Kāzinieki mēdzot piestāt pie dārza un gribot te fotografēties.

Arī trešajai kolekcijai ideju Vilnis atvedis no ārzemēm: ceļojot pa Norvēģiju, ieraudzījis skaistu mazu akmentiņu, atvedis to mājās un novietojis klētī uz plaukta. Draugi ieraudzījuši, sākuši vest un dāvināt vēl citus. Kad šajā pavasarī pienākusi lielā talkas diena, slaukot putekļus, Vilnis tos pārskaitījis. Kopā ar dārza akmeņiem esot kādi četri tūkstoši. "Tik daudz kā Mosēdes akmeņu muzejā Lietuvā man gan nav, bet tāds mazumiņš jau ir sakrājies," Vilnis ir pieticīgs.

Starp akmeņiem ir arī daži plaukti ar neparastas formas gliemežvākiem. Skaisti, taču Vilnis vedina iet tālāk: "Esmu atklājis, ka gliemežvākiem ir negatīva enerģija. Neiesaku tos turēt guļamistabā vai dzīvojamā telpā. Labākajā gadījumā tiem ir vieta vannas istabā, kur cilvēki uzturas īsu brīdi."

Ceturtā kolekcija sāka veidoties pavisam nejauši. Vilnis, kā pats saka, pusi mūža strādājis par pagasta "veci", tāpēc cilvēki jau zinājuši par viņa kolekcionēšanas kaislību. Tīrot mājas no veciem krāmiem, pirms izmešanas apjautājušies Vilnim, vai viņu neinteresē kāds vecs gludeklis, lemesis, veļas dēlis vai līdzīga mūsdienās vairs nevajadzīga manta.

"Kam man tie, sākumā domāju. Taču manu akmeņu dārzu skatīties bieži brauc skolēni. Pamanīju, ka viņi vairs nepazīst vecās sadzīves tehnikas lietas. Šķūnīti man vietas daudz, lai tad arī krājas! Šī kolekcija vairāk interesē ārzemniekus un bērnus. Reiz atbrauca Rīgas skolēnu ekskursija. Visi skatās, tausta, jautā. Viens skuķēns modīgās raibās zeķubiksēs rāda uz gludekļiem: "Kas tie tādi?" Pasaku. Viņa brīdi padomā un krata galvu: "Mānāties, onkul! Kur tad ir elektrības vads?"" Vilnis smejas.

Un visbeidzot pēdējā kolekcija – 1705 krūzītes! Tās krāj daudzi. Nesen televīzijā viens lielījies, ka viņam mājās ir veseli divi simti. Vilnis tikai pasmīn: pavasarī mazgājot esot saskaitījuši – bijušas gandrīz 1700 krūzītes! Tagad vēl daudzas nākušas klāt. Mazgāšana gan esot milzu darbs. Labi, ka pagasta sievas nāk talkā, citādi Vilnis viens galā netiktu.

Arī krūzīšu "bums" sācies pēc Norvēģijas brauciena. Atvedis vienu, pārējās saradušās pašas. "Zinu, ka tagad pietiek aiziet uz lielveikaliem un pirkt visas pēc kārtas. Es tā nedaru. Katrai krūzītei ir sava vēsture. Ir arī pirmskara laika krūzītes no Kuzņecova porcelāna fabrikas un tās, no kurām kara laikā dzēra vācieši: viena krūze kafijai, otra – kakao. Kad pagastā uzzināja par šo kolekciju, sāka vest šurp kastēm. Daudziem iekrājušies vecie trauki, ko žēl sviest ārā, tad kāpēc neuzdāvināt tās Vilnim?!"

Viena no jaunākajām esot TV seriāla "Ugunsgrēks" krūzīte. To šovasar uzdāvinājusi slavenā Zentiņa. tagad tā jau ierasta lieta: kas brauc Viļņa dārzu skatīties, līdzi ved arī kādu krūzīti, bet tajā iekšā – mazu, skaistu akmentiņu.