Paraugsēta Kauguros, kas iekopta senās zvejnieku tradīcijās

Melnbaltā gammā

Šī sēta Kaugurciema kāpās ir sena zvejnieku dzimtas mājvieta. Pēteris Alberts tajā ienācis pakāpeniski. Kad krusttēvs un krustmāte uzdāvināja pusi mājas, viņš vispirms ķēries pie saimniecības ēkas. Lopus sen vairs nav turējuši, tāpēc nelielo saimniecības ēku jeb stalli pārbūvējis par vasaras māju ar plašu istabu. Baltā ēka ar melno koka apdari sētai piešķir senatnīguma noskaņu. Agrāk tās logu daļēji nosedza kāpa, to nācās norakt. Atlikušo kāpas daļu nostiprināja, uzmūrējot vairākas akmens terases, kur iestādīja kalnu priedītes, kadiķus un citus piemērotus augus.

Daudziem saimniekiem rodas jautājums, kā dažādos laikos un atšķirīgā stilā celtās ēkas un pagalma labiekārtojuma elementus apvienot vienotā ansamblī. To var paveikt, izmantojot vienotu krāsu gammu. Šeit vasaras mājas melnbaltais krāsu risinājums izmantots vēl dzīvojamajai ēkai un pirtiņai. Balti nokrāsots arī koka žogs un dārza mēbeles, un dārzs izskatās eleganti.

Lai māju koka daļas sargātu no mitruma, zvejnieki senāk tās krāsojuši ar darvas krāsu, darvu atšķaidot ar dīzeļdegvielu vai benzīnu. Taču šī krāsa iztur divus vai trīs gadus, pēc tam sāk lobīties un ir jāatjauno, tāpēc tagad saimnieks izmanto Pinoteku.

Vēlāk Pēteris Alberts atguva īpašuma otru pusi un tagad kopā ar sievu Allu Maksarovu šeit dzīvo jau deviņus gadus. Dzīvojamā māja ir neliela – pirmajā stāvā atrodas virtuve un viesistaba, otrajā – guļamistaba un ciemiņu istaba. Saimnieks atzīst, ka abiem vietas pietiek un nelielu, ekonomisku namiņu ir gan vieglāk uzkopt, gan lētāk apkurināt.

Vasaras atpūtai

Lai varētu izbaudīt mūsu īso vasaru, dārzā ierīkotas vairākas atpūtas vietas. Viena no tām veidota senatnīgā stilā un rotāta ar visu, kas piederīgs jūrai, – stikla bojām, korķa pludiņiem, zvejas tīkliem un seniem zvejnieku darbarīkiem. Te var redzēt pat retas un oriģinālas dakšas ar diviem taisnā leņķī saliektiem zariem. Saimnieks domā, ka zvejnieki ar tām izcēluši smiltīs iegrimušos akmeņus. Senāk zvejnieki tīklus iezīmējuši, pludiņos iegriežot savas zīmes un burtus, lai vajadzības gadījumā tos varētu pazīt. Piemēram, burti SP liecina, ka tīkli piederējuši zvejniekam Strazdiņu Pēterim, Pētera Alberta krusttēvam.

Otra atpūtas vieta atrodas pie pagraba un pirtiņas. Agrāk bijis grūti pļaut zemē ieraktā pagraba virszemes daļu, tāpēc to apaudzēja ar vēdekļveida kadiķiem un kalnu priedēm. Pie pagraba uzbūvēta nojume un ierīkota atpūtas vieta ar vasaras mēbelēm omulīgai pasēdēšanai. Tās sienā saglabātas senas, nomelnējušas koka durvis, aiz kurām agrāk atradusies zivju kūpinātava. Tagad tās vietā uzbūvēta pirtiņa, tai blakus – neliela atpūtas istabiņa, bet pirtiņas apaļais logs asociējas ar kuģa kajīti. Šo atpūtas stūrīti no divām pusēm norobežo ar vīnogām apaudzēts koka režģis.

Nelielo siltumnīcu grūti pamanīt, jo tās apakšējā daļa ierakta zemē, aiz kāpas spīd vien stikla jumts. Lejup ved betonēti pakāpieni, pa vidu ierīkots betonēts celiņš – ērti un praktiski!

Lapu un skuju krāsainība

Pēteris Alberts atzīst, ka abi ar sievu jaunāki nekļūst, tāpēc dārza kopšanu nākas vienkāršot. Ar puķu stādīšanu neaizraujas, taču dārzam krāšņumu piešķir skujeņi plašā krāsu gammā no zilpelēkas līdz dzeltenai un košie dekoratīvie krūmi. Kalnu priedes un kadiķi piejūras dārzā ideāli iederas gan vizuāli, gan ekoloģiski. No aukstiem vējiem pasargātajā teritorijā labi jūtas arī pacipreses. Labos apstākļos izaug kā lieli koki, un nezinātājam tās grūti atšķirt no tūjām. Jāskatās pēc augļiem – tūjām ir daudz sīku, iegarenu čiekuriņu, bet pacipresēm nogatavojas apaļi čiekuriņi.

Vēdekļveida kadiķi ar laiku zaudē kuplumu, zaru lejasdaļa kļūst kaila. Saimnieks atradis risinājumu – tos apgriež tā, lai katra zara galā veidotos apaļa cepure vai bumbiņa, un no pusplikā kadiķa iznāk bonzai – pundurkociņš!

Dekoratīvo krūmu izvēle tagad ir liela, un krāsu daudz. Baltraibie un dzeltenraibie grimoņi, bārbeles sārtām un dzeltenām lapām, dzeltenlapu Japānas spirejas, tumšsarkanie un dzeltenie irbeņlapu fizokarpi, sarkanlapu ābeles un ievas, raiblapu segliņi un ligustri, sudrabotais eleagns, parūkkoks sārtām lapām, raiblapu plūškoki un citi ļauj izveidot košu dārzu arī bez puķēm. Koši izskatās, piemēram, šāda grupa: aizmugurē sarkanlapu ogu ābele un dzeltenā tūja, priekšplānā – raiblapu grimoņi un dzeltenlapu Japānas spirejas. Gleznaino iespaidu pastiprina daudzveidīgā lapu faktūra.

Agrāk dārzā bijis neliels dekoratīvs baseins, taču no tā nācies atteikties darbietilpīgās kopšanas dēļ, jo ūdens ātri kļuvis zaļš un vasarā baseinu vajadzējis tīrīt vairākas reizes. Saimnieki nolēmuši, ka jūras tuvumā ļoti labi var iztikt arī bez baseina.

Saimnieks pēc izglītības ir inženieris mehāniķis, strādājis arī celtniecībā, tāpēc daudzus darbus prot paveikt paša rokām, bet augu kopšana un ražas pārstrāde vairāk ir sievas ziņā. Strādīgi cilvēki vienmēr spēj ap sevi izveidot paradīzes stūrīti. Lai veicas arī turpmāk!