Ciemos: maigais un robustais vienuviet Kiršteinu ģimenes dārzā Tūjā

Atliek tikai pašķirstīt iespaidu grāmatu, ko Ojārs piedāvā sava dārza apmeklētājiem, un tūdaļ viss ir skaidrs. Šoreiz – tikai daži citāti no daudzajiem ierakstiem, kas sakrājušies šo gadu laikā, kopš pastāv Kiršteinu daiļdārzs Tūjā:

Varētu citēt vēl daudz, taču galvenais jau ir pateikts. Aizbrauciet uz Tūju, un jūs to visu baudīsiet paši! Par kādu naudu? "Pie manis – kā baznīcā, viss notiek par ziedojumiem," smaida saimnieks.

Bet tagad dosim vārdu pašiem dārza saimniekiem Ojāram un Zigrīdai. Nākamgad būs 55 gadi, kopš viņi ir kopā. Bet pie daiļdārza ierīkošanas ķērušies tikai pirms 12 gadiem. "Pēc izglītības abi esam stomatologi.

Kad Limbažu mediķiem Tūjā piedāvāja zemi dārziņiem, arī mēs dabūjām savus 1200 m². Tas notika tālajā 1980.gadā. Pagāja veseli divdesmit gadi, kopš mēs te saviem spēkiem uzcēlām māju. Māja un dārzs – tas ir mūsu mūža darbs! Limbažos audzēju dālijas, man bija apmēram 100 šķirnes. Uz Tūju atvedu tikai nedaudzas. Dālijas prasa ļoti daudz darba, to es vairs negribu.

Bet daiļdārzam pievērsāmies gluži nejauši – laikam liktenis tā bija lēmis. Reiz Dārzkopības biedrība rīkoja Limbažu puses skaistāko dārzu konkursu. Trīs kilometrus no Staiceles, to vietu sauca par Janīšiem, ieraudzīju tik burvīgu dārzu, ka tajā burtiski iemīlējos. Es arī tādu gribēju! Sievai nekas nebija pretī, un tā mēs sākām," atceras Ojārs Kiršteins. Viņš regulāri lasa dārzkopības žurnālus, grāmatas, tomēr joprojām ir pārliecināts, ka pati labākā skola ir – aizbraukt un apskatīties citus dārzus. To viņi ar sievu arī dara pie katras izdevības.

"Dārzs manam vīram ir sirdslieta. Visu skaisto rada viņš, es atbildu par praktiskajām lietām – par garšaugu dobīti, par zemeņu vadziņu. Esmu vīram arī palīgstrādnieks – ko liek, to daru," smejas Zigrīda. – "Es gan sievu uzskatu par savu konsultantu, viņai ir laba gaume," iebilst Ojārs. Arī krāšņais ziemas dārzs stiklotajā verandā esot Zigrīdas lolojums.

Pēc kāda laika radusies iespēja dabūt klāt vēl mazliet zemes – 400 m², kas šķīra gruntsgabalu no jūras. Tā gan nebija nekāda auglīgā zeme, bet akmeņaina, krūmiem apaugusi grava, kas sausās vasarās gandrīz izžūst, bet pavasara palu laikā pārvēršas krāčainā upē.

"Bija ļoti daudz darba, kamēr izcirtām krūmus, izveidojām trepītes ar 23 akmens pakāpieniem, uzbūvējām desmit ūdenskritumu kaskādi, nostiprinājām Ābolnieku urgas gultni. Jā, tieši tā: Vidzemes pusē par urgām dēvē mazās upītes! Tagad uzskatu, ka grava ir mūsu dārza lielākā vērtība, savdabība, galvenais bonuss. Vidzemes akmeņainais daiļdārzs – tas mūsu dārzam būtu precīzs nosaukums.

Mūsu dārzs ir iekļauts tūrisma objektu sarakstos. Te bieži ierodas ekskursanti, gan atsevišķas ģimenes, gan ar autobusiem. Reiz karstā dienā atbrauca apmēram 40 cilvēki ar lielo autobusu: jaunieši ātri izskrēja cauri dārzam, uztaisīja dažas bildes atmiņai un tad pa taciņu gar gravas malu aizskrēja uz jūru. Palika tikai kādi seši no atbraucējiem, kam tiešām interesēja dārzs. Pēc trim stundām visi, laimīgi atpūtušies, aizbrauca tālāk. Savs prieciņš tika visiem," smaida Ojārs. Tomēr gadās arī, ka ierodas īsti dārzkopji. Šovasar, piemēram, ieradās vesels autobuss no Somijas, un neviens neskrēja uz jūru, bet uzmanīgi klausījās Ojāra stāstītajā.

Pa šiem gadiem Ojārs ir novērojis, ka vislielākā interese par dārziem parasti ir, pirmkārt, skolotājām un bērnu dārza audzinātājām, otrkārt, senioriem. Jauniešus dārzi parasti atstāj vienaldzīgus, lai cik skaisti tie būtu. Daudz braukājot apkārt un apmeklējot daiļdārzus, Ojārs konstatējis, ka paši skaistākie dārzi pieder, pirmkārt, bagātiem cilvēkiem, kam tos ierīko daiļdārznieki, otrkārt, pensionāriem, kas visu dara paši. Tādiem, kā viņš ar sievu.

Bet nu uz mirkli ieskatīsimies Kiršteinu dārzā! No grāmatvedības viedokļa tas izskatās apmēram šādi: 27 skujeņu šķirnes, 10 kadiķu, 8 tūju. 14 dekoratīvo krūmu šķirnes, 13 šķirņu rododendri, 10 hostu, 11 dāliju, 10 bārbeļu, 4 kannu šķirnes, tajā skaitā arī gigantiskā, kas var sasniegt 3 m augstumu. Amaranti, heiheras, delfīnijas, kohijas, ziemcietes (10 šķirnes), laimiņu kolekcija, saulrieteņi un eiforbijas... Protams, katru gadu daudz kas mainās – vieni augi nāk klāt, citi aiziet. Pavasarī, piemēram, Ojāram nācās šķirties no vienas kalnu priedes – iestādījis to tieši uz āderes, bet šim kociņam, tāpat kā ceriņiem, vieta uz āderes nešķiet tīkama.

Ir daudzi likumi, kas jāievēro, lai dārzā visi koki, krūmi un augi būtu apmierināti ar dzīvi un nenīkuļotu. Piemēram, rododendri, virši, hortenzijas un ērikas pieprasa skābu augsni. Liliju "kājām" jāatrodas ēnā, bet no augšas uz "galvām" tās gaida sauli. Čīkstenes ilgi spēj izturēt sausumu. Efejas ir lielisks zemsedzes augs, kas palīdz saglabāt augsnes mitrumu. Kalnu priedītes pirmos četrus gadus nedrīkst apgriezt, bet pēc tam tas ir jādara katrā vasaras sākumā. Dekoratīvie krūmi ēnā nezied vai, ja tomēr uzzied, ziedi zaudē krāsu. Eņģeļtaures rudeņos pirms ieziemošanas jāapgriež gandrīz līdz pusei, tad nākamajā pavasarī tās augs kuplākas. Bumbieres nevajag stādīt līdzās kadiķiem, citādi rūsa piemetīsies abiem. Tūjas ir diezgan cimperlīgas – tiklīdz sunītis uzčurā uz saknēm, tūjas nonīkst (ai, ai, Lora, kā tev tā gadījās!) Un vēl, un vēl... Ojārs zina daudzus no skaista dārza likumiem, un labprāt tajos dalās – jums tikai jāpajautā!

Gravai Ojārs izvēlējies strausa papardes, jo tās labi aug tikai ēnā un tām vajag daudz mitruma. Turpat gravā aug arī Latvijas tradicionālie meža augi – zaķskābenes, zilās, baltās, dzeltenās vizbulītes, bet akmeņus biezā slānī klāj sūnas. Sākumā Ojārs tās skrāpējis no akmeņiem nost, līdz beidzot attapies – nevajag, sūnas taču ir tik dekoratīvas!

Saimnieks atceras, ka dārzu kopā ar pieaugušajiem bieži apciemo arī bērni, tāpēc arī par viņiem ir gādāts – dārzā slēpjas zaķis, zem krūma, laiski izlaidies, gulšņā Makss, bet kokā uzrāpies Morics, savukārt putnus no dārza prom baida "daiļā dārzniece", citiem vārdiem, putnu biedēklis.

Visi, kurus interesē akmeņi un ezotērika, var droši atklāt Ojāram šo savu kaislību, – būsiet atraduši aizrautīgu sarunu biedru! Zigrīdai gan labāk neko tādu nevaicājiet, viņa uz šo vīra interesi raugās mazliet šķībi.

Ojārs savā dārzā dod priekšroku mūžīgajiem augiem, dekoratīvajiem krūmiem un plašam zālienam, puķes izmantodams par krāsu akcentu. No visām dārza krāsām vismīļākā viņam ir tumši sarkanā, patīk arī dzeltenā un oranžā krāsa. Zigrīda savukārt balso par zaļās un dzeltenās sajaukumu. Un abi viņi ir pilnīgi vienisprātis – skaists dārzs ir kā mākslas darbs, uz ko nevar vien beigt skatīties!

2012.gadā Kiršteinu dārzs tika atzīts par trešo skaistāko daiļdārzu visā Latvijā. (Raksta tapšanas brīdī šā gada vērtējums vēl nebija zināms.)