Dārza vizītkarte – dīķis. Ciemos pie mežkopjiem Dobelē

Klūgu ģimenes dārzs vairākkārt atzīts par labāko dažādos daiļdārzu konkursos, ieguvis Latvijas paraugdārza statusu. Taču šoreiz saimnieki dalās pieredzē, kā izveidot un kopt dīķi, lai tas būtu gan dārza rota, gan laba peldvieta.

Dārzs un māja atrodas augstā kraujā, dziļo leju izgrauzusi upīte. Kad Klūgu ģimene sākusi dzīvot šajā vietā, neliels dīķis te jau bijis, taču saimnieks nolēmis, ka tam jābūt plašam, kur debesīm spoguļoties un pašiem peldēties.

Pirmais darbs bijis paplašināt un padziļināt esošo ūdenstilpi. Izrakto zemi bēruši, veidojot valni kraujas malā. Mazliet gan bažījušies, vai vispār būs ūdens, taču viss kārtībā – dīķī ieplūst pazemes ūdeņi.

Vienā dīķa malā izveidota lapene ar skatu uz ūdens pusi, līdzās tai atrodas peldvieta ar laipu, pretējā krastā – nesen tapusī atpūtas vieta, kur var kurināt ugunskuru.

Dīķa malā aug lieli, veci koki, to sakņu sistēma savijusies un lieliski notur malas. Krastus no noslīdēšanas pasargā arī niedru audze.

Visvairāk problēmu radījis krasts, jo dīķis ir bērnu un mazbērnu iecienīta peldvieta. Ap laipu izveidojies īsts šļumpis – pašiem netīkami bradāt pa dubļiem, arī skata nekāda. Saimnieks nolēmis to stiprināt betonējot, bet ūdenī, protams, nekāda betonēšana nesanāk. Piemērotākais variants sameklēts… izgāztuvē. Krasta balstiem noderējušas padomjlaika betona apmalītes, kas izmestas pēc ielu remonta. Tās iedzītas vertikāli kā pāļi, augšpuse piebetonēta, un virspuse noflīzēta. Virsūdeņi paskalojuši smilšu slāni, un vietām flīzītes sašķiebušās. Plānots pielabot, veidojot stabilāku pamatni.

Ūdensrozes saimnieki ierobežo, lai nepārņem visu dīķi. Nelielu daļu atstāj līcītī, kur zivīm patverties no makšķernieka gārņa. Ūdensrozes saimnieks izpļauj ar izkapti, dziļākajās vietās iebraucot ar laivu. Baltās ūdensrozes skaisti zied, bet pēc tam nekāda skata. Arī tad saimnieks sēstas laivā un noziedējušās ar visām neglītajām lapām izpļauj. Augam tas neskādē, nākamgad zaļo un zied atkal.

Dārza un krastmalas augi ir saimnieces pārziņā. Ūdens tuvumā labi izskatās nokarenie augi, piemēram, pīlādzis uzpotēts uz krastā augošajiem parastajiem pīlādžiem. Vēl tur aug hostas, astilbes, sarkanās vīgriezes, ligulārijas, saulainākajā malā – dienziedes. Šiem augiem patīk mitrums, taču tie nemirkst ūdenī, jo dīķim izveidota pārtece, līmenis tiek regulēts.

Pašas no sevis ūdensmalā ieaugušas skalbes un niedres, bet baltās ūdensrozes atvestas no kāda ezera. Niedres pļauj no dīķa abām pusēm, lai saglabājas tikai kā fons vienā krastā. Tās neizplešas, jo gan ūdensrozes, gan citi krasta augi lielā dziļumā neaug.

Dīķī krāšņi izskatās orfas. Lielākais zivju ienaidnieks ir gārnis, taču ar to nekādi nevar cīnīties. Miers zivīm iestājas vien tad, kad putni dodas uz siltajām zemēm.

Zivis piebaro tikai tad, kad gribas tās apskatīt, turklāt ēdelīgas ir tikai vasarā. Dīķī pārziemo labi, nekādus āliņģus saimnieki necērt, vienīgi notīra no ledus sniegu. Gaisa apmaiņu nodrošina arī krastā augošās niedres. Labos apstākļos zivis pašas vairojas, taču dažas dīķī neprot sadzīvot. Piemēram, saimnieki kļūdījušies, ielaižot asarīšus, bet tie izēd citas zivtiņas un ikrus. Saimniecei šovasar bijis vaļasprieks – izmakšķerējusi 127 zivtiņas, galvenokārt kaķu priekam.

Arī karpas un krāšņās koijas nav dīķa rota – tām tīk rakņāties pa dūņām, padarot ūdeni duļķainu, kas nav patīkami ne izskatam, ne peldēšanai. Savukārt orfas ir košas, bet ūdens – tīrs un dzidrs.

Dīķa tīrīšanai saimnieki prāto iegādāties amūru, taču bažījas, ka tas apēdīs arī ūdensrozes.

Dīķī savulaik ielaiduši divus vairāk nekā metru garus samus, bet tie apēduši visas zivis, vardes un sākuši biedēt peldētājus, ķerot bērnus aiz rokas. Nodzīvojuši desmit gadu.

Saimnieki piekrīt apgalvojumam, ka lieliem kokiem pie dīķa nevajadzētu atrasties, taču tie jau tur bijuši vēsturiski un daļu koku stādījuši paši. Piemēram, izauguši milzīgi bērzi, kas ir lielākie mēslotāji visu gadu.

Dīķi no lapām saimnieks tīra ar garā kātā iesietu zivju turamo tīkliņu. Kad lapas sabirst ūdenī, jāpagaida, līdz vējš tās sapūš vienā krastā, un tad tās var viegli nosmelt. Nogrimušās nosmeļ pavasarī, kad tās pēc ziemas kā putra ceļas augšā. Vienā malā lapas sapūš ar spēcīgu ūdenssūkni. Atlikušās pēc kārtīga pavasara lietus nogrimst un sadalās.

Dziļā tīrīšana nav veikta jau 40 gadu. Ūdenstilpe ir pietiekami liela, un tajā notiek pašattīrīšanās procesi.

Šogad tapis jaunums – ugunskura vieta, stabils galds un soli. Baļķu gali aptīti ar biezu, melnu plēvi, lai nebojājas. Mēbeles veidotas pamatīgas, pat daļu no baļķēniem ierokot zemē. Tā ir vieta, kur saimniekam kopā ar medību vīriem kopā sanākt.

No atpūtas vietas paveras skaists skats uz upes leju, taču saimnieki nolēmuši no tā atteikties, jo no gravas nāk pamatīgs vēsums un ledaina migla, kas neder ne dārzam, ne tīkamai vakarēšanai. Tāpēc izgatavots pamatīgs atbalsta režģis, kas apaudzēts ar aktinīdijām, jo tās aug kā mūris.

Izveidota arī ugunskura vieta. Līdz šim nelielajā pilsētas dārzā nav bijis vietas līgošanai, turklāt beidzot atrisināts arī praktiskais jautājums, kur likt izzāģētos zarus.

Saimnieka princips – visu darīt pašam, pamatīgi un pedantiski.

Sākot veidot dārzu, saimnieki vēlējušies arī mazu dīķīti dekorācijai, taču tagad uz šādu veidojumu raugās skeptiski. Lai tas būtu dekoratīvs, jāiegulda vairāk darba. Mazā dīķīša dziļākajā vietā ielikts akas grods, lai varētu stādīt ūdensrozes un tās pirms ziemas nevajadzētu izcelt, bet vidū čalo strūklaciņa.

Gadus divdesmit turējies arī betonējums, līdz kādā ziemā saplaisājis. Pašu spēkiem to labot šķitis pārāk sarežģīti, tāpēc uzaicinājuši firmas pārstāvjus, kas specializējas dīķu ierīkošanā. Tagad dīķītis izklāts ar plēvi, bet atkal jauna liksta – gruntsūdens to spiež uz augšu.

Saimnieki secina, ka šādu dīķīti vairs nekad neveidotu. Ūdens čala dārzā rada jauku noskaņu, un strūklaku dārzā var izveidot arī bez dīķīša. Taču lielajā dīķī, kur ir mierīga un harmoniska noskaņa, strūklaka neiederētos.

Pie atpūtas vietām dārzā košu akcentu rada vasaras puķes. Lai ziedētu bagātīgi, saimniece augus piebaro gandrīz katrā laistīšanas reizē, pārmaiņus lietojot Vito un Kristalonu. Izdevīgi iegādāties lielo Kristalona iepakojumu, jo tas der visiem augiem.

Sākumā augu kompozīcija veidota pēc principa – ko dabū, to stāda. Tagad, kad kolekcija krietni plaša, saimnieki cimperlīgākos augus aizvieto ar izturīgākiem, vieglāk kopjamiem un dekoratīviem ilgāku laiku. Līderes šajā ziņā ir begonijas. Saimnieces simpātijas iekarojusi šķirne 'Beluga Orange', no kuras, katru pavasari pavairojot uz palodzēm, saaudzējusi simtiem dēstu. Rudenī pēc salnām gumus ar nelielu augsnes kārtiņu liek sausā pagrabā, glabā 6 °C temperatūrā. Gumus, ko paredzēts dalīt, modina februāra beigās, bet mazākos – marta sākumā. Begonijas (gan parastās, gan nokarenās) labi var pavairot arī ar spraudenīšiem, tādējādi iegūstot vairāk stādu. No ziemcietēm viegli kopjamas ir čīkstenes.

Augus stāda pēc augumiem un gaismas prasīguma. Fonu veido lieli, brīvi augoši koki, tiem priekšā ir cirpts dzīvžogs, tad – dekoratīvie krūmi, ziemcietes, bet priekšpusē aug vasaras puķes.

Rudens pusē ziedos dominē laškrāsa–violetā–zilā, un augus stāda atbilstīgi šai krāsu gammai. Dārzā aug arī daudz liliju. Ziedēšanas laikā tās ir izcili skaistas un neprasa daudz darba, pēc noziedēšanas nebojā skatu, jo īpaši, ja stādītas starp citiem augiem.

Uz jautājumu, vai dārza kompozīciju kāds palīdzējis veidot, vai viss pašu izdomāts, saimnieki atbild: "Dārzs ir mūsu dvēsele. Kā mums kāds svešs var dvēseli sakārtot!"

Dārzu un dīķi sargājoši ieskauj lieli koki – egles un citi skujkoki, ievas, dažādi lapu koki.

Apkārt dārzam fonu augiem veido cirpts liepu dzīvžogs. Tos, kuri iecerējuši garu cirpto dzīvžogu, jāzina – būs daudz darba. Sevišķi grūti dzīvžogam apgriezt augšpusi. Griešanai izmanto benzīna motora dzīvžoga šķēres. Ja griež vecā Mēnesī, pietiek ar divām reizēm gadā – pirms Jāņiem un vasaras beigās. Ja audzelīgs gads, trešoreiz jācērp sezonas vidū.

Klūgu dārzā ziedēšana ilgst no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Saimnieks dārzu safotografējis un reklāmas firmā pasūtījis kolāžu, kurā visas puķes zied vienlaikus. Košā bilde ielaminēta uz īpaša stikla, kas neļauj krāsām balot, piekļūt mitrumam, un piestiprināta pie mājas sienas līdzās ieejai. Rudenī un ziemā uz to raugoties, ikreiz kļūst priecīgāk.

Veidojot dārzu, jāatceras, ka gan no dīķa, gan dārza visu laiku būs daudz atlikumu (zaru, lapu, dūņu, aļģu u.c.), par kuru pārstrādi jādomā laikus.

Ja dārzā ir ugunskura vieta vai kamīns, resnākos zarus var kurināt.

Dārzā noteikti jāatrod vieta komposta kaudzei, un, jo vairāk augu, jo tai jābūt lielākai. Šādi tiks iegūts arī lielisks materiāls augsnes ielabošanai, augu mulčēšanai.

Kompostā labi sadalās arī zaļie liepu, lazdu, augļu koku zariņi un lapas. Atsevišķi jāliek ozola un dižskābarža lapas, jo tās sadalās lēni.

Lielo ziemciešu lakstus labāk sadedzināt.

Ar dziļiem dīķiem sevišķi jāuzmanās, ja ir mazi bērni. Sētas mazos rakarus nenoturēs. Galvenais noteikums, kas jāiedibina, – peldēties atļauts tikai pieaugušo klātbūtnē un ar uzročiem.

Pie mājas aug viena no augu kolekcijas pērlēm – bagātīgi un ilgstoši ziedošais kampsis. Taču saimnieki to gandrīz nejauši nobendējuši. Pērn nolēmuši tam līdzās iestādīt ipomeju, jo domājuši: viens vītenis ziedēs ziliem, otrs – oranžiem ziediem. Bet agresīvā ipomeja kaimiņu gandrīz nobeigusi, tas nemaz nav ziedējis. Šogad kampsis sācis atkopties.