"Parasti braucu komandējumā uz kādu fotosesiju, bet pēc tam palieku valstī vēl nedēļu vai divas, lai to apskatītu. Pateikt, kura patikusi vislabāk, ir ļoti grūti, jo parasti vislabāk patīk pēdējā valsts, ko esmu apmeklējis, jo atmiņas ir vissvaigākās un spilgtākās," stāsta Vlads.
Patiesībā jau pēc gadiem atceras tikai to, kas redzams bildēs, vai ne?
Tieši tā. Atveru fotoarhīvu un uzreiz atceros, kur biju, ko redzēju un piedzīvoju.
Ir lietas, ko ieteiktu arī citiem. Piemēram, esot Kambodžā, nekad nevajag klausīt klasiskajiem ceļvežiem un iet uz tūristu pārpilnām vietām un maršrutiem. Protams, ir vērts internetā izlasīt citu atsauksmes un ieteikumus, piemēram, pieredzējušu tūristu blogus, kur viņi stāsta par saviem piedzīvojumiem un apskates objektiem. Viņi savus maršrutus plāno pavisam citādi. Kambodžā nav grūti atrast krieviski runājošu gidu, jo krievu tūristu tur ir daudz, un tas neizmaksās daudz. Vispār Kambodža ir viena no lētākajām valstīm, kurp doties, turklāt viena no interesantākajām. Tā ir vieta, ko nevar aizmirst. Tūristus tur parasti vedā pa noteiktiem maršrutiem, kas ir skaisti, bet, ja par nelielu naudu, aptuveni 10 dolāriem dienā, nolīgsti gidu un novirzīsies no šiem maršrutiem, nokļūsti pavisam citā Kambodžā – vēl krāšņākā un interesantākā. Ankora daudziem saistās tikai ar dažām māju fasādēm un konkrētiem objektiem, bet tā ir milzīga teritorija, kur ir daudz vairāk ko redzēt, ar neskaitāmām brīnišķīgām drupām un daudz ko citu.
Bieži ceļotāju laiks ir ierobežots, tādēļ jāizvēlas jau gatavie maršruti un galvenie objekti, lai apskatītu pilsētu, un nevar klīst, kur acis rāda.
Pieredzējis ceļotājs arī īsā laikā apskatīs daudz. Nekad nevajag gulēt līdz plkst. 12 dienā un tad staipoties sākt domāt, kurp doties. Ja pieceļas septiņos, padzer kafiju un dodas uz vietām, ko jau iepriekš nolemts apskatīt, var redzēt un iepazīt ļoti daudz ko skaistu arī dažās dienās. Līdz saulrietam ir astoņas, desmit stundas un ar to pilnīgi pietiek, lai iepazītu, piemēram, veselu Ankoras rajonu.
Protams, visu nekad neapskatīsi, bet, ja ir trīs dienas, piemēram, Taizemē, tad, pareizi plānojot laiku, var redzēt pietiekami. Mans ieteikums – nevajag paļauties uz ceļvežiem, bet gan ieklausīties sevī un saprast, ko vēlies redzēt. Internetā iespējams atrast gandrīz visu, īpaši noderīga ir cilvēku, kas tur jau bijuši, pieredze. Ir vērts pašam izveidot programmu ar vietām, ko apskatīt, nolīgt vietējo gidu un iedot viņam šo vietu sarakstu, lai viņš palīdz tās atrast – tā būs ātrāk un ērtāk. Ja gids saka, ka viņa maršrutos šo vietu nav, iedodiet viņam nedaudz naudas un sarunājiet, lai savus maršrutus viņš aizmirst, bet ved turp, kur ir tiešām interesanti.
Kā pats plāno ceļojumus?
Mūsdienu tehnoloģijas ļauj jau iepriekš daudz ko izpētīt, kaut vai ieskatoties google map, iespējams saprast un ieraudzīt, ka tikai dažu kilometru attālumā no vietas, kas ir izteikti orientēta uz tūristiem, atrodas cita, ko redzēt ir daudz vērtīgāk un kur apskatāma īstā dzīve.
Piemēram, aizbraucu uz Ankoru, uz vietām, kur Andželīna Džolija filmējās kinolentei "Dārgumu medniece" – tur ir brīnumskaisti un neviena cilvēka. Dažu kilometru attālumā ir klasiskais tūristu maršruts pa džungļiem, kur čum un mudž no ļaudīm, bet tur – ne dvēseles, tikai mērkaķīši un citi dzīvnieki. Vari izjust īsto džungļu vienreizību un majestātiskumu. Saproti, ka gribi tur palikt, jo ir pilnīgs miers un neko citu nevajag. Apsēdies, meditē un neviens netraucē.
Šādas vietas var atrast praktiski visur. Piemēram, Pēterburgā vajag iet uz pilnīgi citām vietām, nekā tur, kur ved tūristus.
Kas ir tas, kas tevi vilina uz šīm tālajām zemēm?
Āzijā, piemēram, Bangladešā vai Indijā, ja paskaties uz ielu, tā ir ne tikai netīra, tā ir mēslu pilna, bet, ja pacel acis un paskaties uz cilvēkiem un viņu sejām, tās ir tik atklātas un patiesi smaidošas, ka pašam gribas pasmaidīt, un saproti, ka eiropietis nekad tā vienkārši uz ielas nevienam neuzsmaidīs. Bet Āzijā gan, lai arī šim cilvēkam no tevis neko nevajag. Protams, arī tur ir puiši, kas pieskries un lūgs kapeiciņas un gribēs kaut ko. Tiem gan neko nevajag dot. Ja iedosi vienam, uzreiz desmit citi būs klāt. Morāle tam visam ir vienkārša, ja skatīsies uz netīrumiem, nekad neko citu arī neievērosi. Pat smalkākajā pieczvaigžņu viesnīcā var atrast kaut ko sliktu, bet, ja meklēsi smaidus un interesantus cilvēkus, arī brauciens būs izdevies.
Piemēram, Indijā cilvēki pa ielām staigā krāsainos, nacionālajos tērpos, neticami skaisti smaidot. Domāju, ka tieši šī iemesla dēļ sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados visa Eiropa aizrāvās ar Indijas kultūru, pat The Beatles tur brauca. Sadzīves līmenis tur ir šausmīgs, karstums – ap 40 grādiem, smakas nepatīkamas, atkritumi un vēl daudz kas sllikts, bet elpot un sajusties brīvam tur ir daudz vieglāk, atbrauc un saproti - ir tik labi, kā sen nav bijis. Man šķiet, ka tā ir vietējo cilvēku pozitīvā enerģija, kas to paveic.
Birmā, Laosā, Nepālā cilvēki ir citādi. Ja šeit citreiz smejamies, ka cilvēks ir kā no citas planētas nokritis, tad turienieši ir vispār ne no šīs Saules sistēmas vai galaktikas. Viņiem viss ir citādi.
Tieši tāpēc jau cilvēki ceļo, lai redzētu ko atšķirīgu.
Tā ir.
Parasti meklēju vietas, kur nav postpadomju valstu tūristu. Tā atradu Čamas (Cha-am) pludmali Taizemē. Interneta forumā pajautāju, kurp lai braucu no Bangkokas, lai no viņiem izvairītos, un man ieteica braukt uz otru pusi līcim, nevis uz ierasto Pataju (Pattaya). Tik vienkārši! Tur ir visas tās pašas ērtības, pludmale, pilis un tempļi, tikai nav skaļo tūristu.
Atradu visu internetā. Arī pieczvaigžņu viesnīcu – uz divām nedēļām istaba ar balkonu un tiešu izeju uz baseinu izmaksāja 600 eiro. Iekļautas cenā bija arī brokastis. Pasaka. Tagad visiem iesaku braukt uz Čamu. Tur, kur beidzas pilsēta, sākas pilnīgi tukšs jūras krasts, ar smilšainu, tīru pludmali – fantastiski, jo cik tālu vien skaties, nav neviena cilvēka.
Brīnišķīgi bija arī Šrilankā, kur dzīvoju viesnīcā, kurā apmetās arī sērfotāji, kam pēc nedēļas sākās kaut kāds festivāls. Tik kolosāli cilvēki – kopā lieliski atpūtāmies, lai arī man nav nekāda sakara ar sērfošanu un es nemaz nezināju par festivālu. Tomēr tā bija vieta, kur ir visideālākie viļņi sērfošanai – izej pa viesnīcas durvīm un jau vari braukt ar dēli.;
Savukārt tik smalkā viesnīcā kā Indijā, nekur citur neesmu bijis. Tā nav pieczvaigžņu viesnīca pēc Eiropas vai ASV mēra. Tur bija Svarowski kristāli it visur, milzu numuri, milzīga teritorija, apkalpojošais personāls, kas vienā mirklī ir klāt un gatavs pakalpot. To ir tik jocīgi redzēt Indijā, kur, izejot uz ielas, paveras pilnīgi cita pasaule.
Kāds tev ir bijis pārsteidzošākais piedzīvojums?
Visiem patīk TV skatītes piedzīvojumu un ceļojumu raidījumus. Tur rāda dažādus bīstamus notikumus un sastapšanās ar savvaļas dzīvniekiem. Lūk, Šrilankā es tā vizinājos uz milzu bruņurupuča. To principā nedrīkst darīt, jo dzīvnieks, kas uz zemes šķiet lēnīgs, ūdenī ir ļoti ātrs un spēcīgs.
Bruņurupučiem ļoti garšo viens augs, kas tur aug, un tie šo kārumu saož pa lielu gabalu.Ja ieliksi to ūdenī, bruņurupucis uzreiz būs klāt. Es par to ļoti brīnījos, bet vietējie izskaidroja, ka mēs taču arī pa lielu gabalu sajūtam, ja kāds cep gaļu, un labprāt dodamies tās virzienā. Tāpat arī bruņurupucis. Ja iedod tam šo gardumu, pieradini to. Barot gan vajag uzmanīgi, jo tas var iekost. Dzīvnieks ir milzīgs. Tad gribēju uz tā pavizināties. Tas jādara tā - jāturas pie bruņu sāniem un uzreiz jāaiztur elpa, jo bruņurupucis gribēs no cilvēka atbrīvoties un dažu sekunžu laikā ienirs desmit un vairāk metru dziļumā. Tur ir milzīgs ūdens spiediens. Īvs Kusto tādā ātrumā nira. Tomēr tā bija fantastiska sajūta. Esmu vizinājies ar delfīniem un priecājies kā bērns. Šeit bija tāpat. Tik daudz adrenalīna un prieka kliedzienu! Protams, ar bruņurupuci vizinoties, kliegt nedrīkst, citādi būs pilna mute ar ūdeni.
Otra lieta, kas jāatceras - jāizņem no kabatām telefons. To es aizmirsu… Ieniru kādus septiņus metrus un tad atlaidos. Bruņurupucis jau saprot, ka cilvēks dziļāk nevar un no tā ātri tiek vaļā. Viņi to ir darījuši simtiem reižu un vienmēr uzvarējuši. Vietējie gadsimtiem tos ir izmantojuši pērļu zvejā.
Kurā vietā labprāt atgriezies vēl un vēl?
Man ļoti patīk Barselona. Tur varu braukt vienmēr, un vienmēr ir ko redzēt.
Runājot par Barselonu, šķiet, ka tā vienmēr ir jauna. Ja atbrauc atkal pēc trim vai pieciem gadiem, šķiet, ka neko no tā visa neesi redzējis. Man ļoti patīk Gaudi parks, vienmēr turp aizeju. Brīnišķīga ir katedrāle. Reiz tur aizgāju un man saka, ka ir lifts, bet tur ir gara rinda un varot kāpt arī pa kāpnēm. Nu ko, kāpšu arī. Nekad to nedariet! Tur ir ļoti šauri, stāvas un līkumainas kāpnes – klaustrofobiķa lielākais murgs. Tur ir daudz cilvēku, maz gaisa un, ja vēl kāda kundzīte apstāsies, visi citi arī stāvēs.
Tāpat ne vienu reizi vien varu braukt uz Ņujorku. Kopāpirkšanas portālos (piemēram, www.grupuon.com) var iegādāties biļetes par izdevīgu cenu. Piemēram, dienas biļeti visiem transportiem par dažiem dolāriem vai ieejas biļeti uz Brodveju trīs reizes lētāk nekā parasti. Tur vienmēr var nopirkt biļetes uz visiem muzejiem, šoviem un daudz ko citu. Brodvejas vēriens ir lieta, kas jāredz, nekur citur pasaulē šādu šovu nav! Tomēr, ja gribat, piemēram, Ņujorkā sagaidīt jauno gadu, tad pašlaik ir pēdējais brīdis, lai iegādātos biļetes uz pasākumiem un meklētu izdevīgus piedāvājumus.
Ko tu parasti ņem līdzi?
Visu var nopirkt. Bet, ir lietas, ko gribas, lai tās būtu savējās. Piemēram, braucot uz siltajām zemēm, tādas ir zemūdens brilles vai maska. Protams, sauļošanās aizsargkrēmam ir jābūt – vienalga, vai pērk uz vietas vai ņem līdz, jo saule šajās valstīs ir ļoti stipra. Vairākiem pāriem saulesbriļļu tāpat.
Iesaku visiem pirms ceļošanas lejuplādēt aplikāciju Roamer. Tā ļaus atrast izdevīgākās vietējās priekšapmaksas kartes un zvanīt patiešām lēti. Otra aplikācija, ko vienmēr izmantoju, ir beonroad – tā ļauj izmantot kartes arī bez interneta pieslēguma. Ļoti ērti. Ieteiktu vienmēr ceļojumos ņemt līdzi divus telefonus – vienā turēt Latvijas sim karti, otrā - vietējo.
Kādi ir tavi novērojumi par mums, tūristiem no Latvijas?
Mēs esam auksti, ne pārāk emocionāli. Mūsu cilvēkiem patīk žēloties. Draugi, ja esat atbraukuši atvaļinājumā, to nedrīkst darīt. Tā tikai var sabojāt sev un citiem garastāvokli. Par žēlošanos ir jāaizmirst. Ja kaut kas nav tā, kā iedomājies, saproti, ka tā ir cita zeme un tur vienkārši ir citādi. Neesi mājās! Slikto vienmēr var atrast pat pieczvaigžņu viesnīcā, bet uz to nevajag koncentrēties.
Pirms kaut kur braukt, vajag ievākt informāciju. Ir daudzas lietas, kas pie mums ir pieņemami, bet ārzemēs to nedrīkst darīt. Ja to nezini, vari nonākt neveiklā situācijā vai pat nepatikšanās. Vienmēr saku, ka nepieciešama apdrošināšana, un jāzina, kam var nepatikšanu gadījumā piezvanīt.
Jānoskaidro, kur ir tuvākā Latvijas pārstāvniecība un tās telefona numurs.
Kādus drošības pasākumus pirms brauciena veic pats?
Parasti pirms brauciena nofotografēju savu pasi un saglabāju bildi gan telefonā, gan e-pastā. Tāpat arī atpakaļceļa biļeti. Arī viesnīcas adresi vai nu nosūtu sev īsziņā, vai nofotografēju, lai zinātu, kur atgriezties vai ko jautāt, ja apmaldos.
Vēl viens universāls padoms ir: vienmēr pārprasi. Īpaši, ja angļu valoda nav no labākajām, vienreiz pajautājot ceļu, var sanākt pārpratumi, tāpēc labāk pajautāt vēl kādam, un ja virzieni sakrīt, tad ir pilnīgi droši, ka nonāksi, kur vajag. Nevajag baidīties jautāt, jo ārzemēs parasti cilvēki labprāt izpalīdz. Nav slikti, ja ir neliela vietējās valodas vārdnīca, bet tā reti kad darbojas, jo mūsu izruna parasti ir pilnīgi nepareiza.
Noderīgi ir zināt arī apdrošinātāja telefona numuru attiecīgajā valstī, jo tur parasti 24 stundas diennaktī ir cilvēks, kas atbild uz zvaniem un var palīdzēt dažādās situācijās.
Vienmēr ir jāzina arī tas, cik smagu bagāžu var ņemt līdzi. Pats ceļojot ņemu līdzi tikai nepieciešamāko. Piemēram, gadījums, kur tas ļoti noderēja, man bija Filipīnās. Tur ļoti strikti skatījās, cik smaga ir bagāža – drīkstēja ņemt somu, kas nav smagāka par septiņiem kilogramiem. Turklāt visiem bija jākāpj uz svariem arī pašiem ar visām somām. Jautāju, kāpēc tā? Man atteica, ka lidmašīnā redzēšu. Izrādījās, ka lidmašīna ir tik maza, ka svarīgi zināt, kur katru sēdināt, lai būtu līdzsvars – divas filipīniešu meitenes var svērt tikpat, cik es. Tādēļ arī somas nedrīkstēja pārsniegt atļauto svaru un daudziem, kas par to nebija painteresējušies, nācās šķirties no savām lietām vai nelidot vispār.
Vai tev ir gadījies iesaistīties konfliktos uz ielas šādās eksotiskās valstīts? Kā tad rīkojies?
Jau minētās Filipīnas ir lieliska vieta, jo tur visi ir laipni un runā angliski. Protams, tur nevajag iet tumšās ielās. Īpaši, ja vairāku desmitu metru rādiusā nav citu cilvēku. Esmu novērojis, ka bīstamās situācijās ārzemēs, labākā izvēle ir bēgt un neiesaistīties atklātos konfliktos. Ja jūti agresiju, pagriezies un bēdz! Mūsu cilvēki ir vēsi un lielos vilcienos ļoti pareizi, viņi cenšas lietas izrunāt, izskaidroties. Nevajag sākt skaidroties. Daudzi cilvēki ir citādi – vispirms sitīs vai šaus un pēc tam sāks skaidroties un runāt. Kam tas vajadzīgs? Varonība tur neatmaksāsies.
Vai esi apbraukājis arī Latviju un Baltiju?
Jā, pirms gadiem desmit izbraukāju visus Latvijas nostūrus un esmu bijis arī Lietuvā un Igaunijā. Jāsaka, ka pie mums ir visskaistāk – tiešām ir ļoti daudz, ko redzēt. Tagad pat vēl vairāk. Īpaši laukos ir daudz interesantu un skaistu vietu.
Vairāk par Vladislava Zharoffa ceļojumiem var lasīt viņa mājaslapā, kur apskatāmas arī neskaitāmas fotogrāfijas: www.zharoff.com
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
