Ciemos Latvijas skujkoku paradīzē – Kalsnavas arborētumā  (1)

Egles – balerīnas, porcelāna pīlādzītis ar baltām ogām, spārnotais segliņš ar indīgām ogām, Veimuta priede, kuras skujas ir tik maigas kā āža bārda, simts dažādu formu un šķirņu parastā egle, ūdensrožu krāšņā pasaule, tūju labirints, kur bērniem izskrieties – tā ir tikai maza daļiņa no visa, ko šeit var redzēt.

Kas tas ir – arborētums? Botāniķi un mežinieki to, protams, uzskatīs par muļķīgu jautājumu, bet visi jau nav botāniķi. Kad skolotāja uzdevusi šo jautājumu kādas Rīgas skolas 7. klases bērniem, pareizo atbildi nezinājis neviens. Vairums sliecies domāt, ka tas ir kaut kas līdzīgs Lohnesa ezera briesmonim...

Nomierināšu uzreiz: tik traki nav! Tulkojumā no latīņu valodas "arbor" ir koks, savukārt arborētuma definīcija Kalsnavas arborētuma mājas lapā skan šādi: koku, krūmu un liānu kolekcija, kur veic ilglaicīgus novērojumus par koku attīstību, piemērotību noteiktam klimatam, sēklu ražošanu un pavairošanu. Tātad nekā baisa, bet interesanti gan! Tagad nomierināšu vēlreiz: ar zinātnisku lekciju par koku audzēšanu jums Kalsnavā neviens neuzmāksies. Ja gribat tikai atpūsties, ļaujiet bērniem skraidīt pa tūju labirintu, bet paši vienkārši baudiet dārza skaistumu – dārzs kā jau viens no Latvijas skaistajiem dārziem, tikai platībā lielāks par privātmāju gruntsgabaliem! Aizsargājamā arborētuma teritorija aizņem 143 kvadrātkilometrus, dārzs – 17 km².

Latvija ir tik maza – vienā dienā var pagūt pa diagonāli izbraukt cauri visai valstij un arī atgriezties atpakaļ. Tomēr klimata atšķirības dažādos reģionos ir jūtamas: kad Rīgā ābeles jau noziedējušas, Vidzemes centrālajā augstienē pumpuri tikko sāk vērties vaļā. Tāpēc Kalsnavas arborētumu var uzskatīt par tādu kā izturības pārbaudi: ja koks vai augs veiksmīgi pārcietis ziemu Kalsnavā, tas nenosals arī jebkur citur Latvijā!

"Nākamgad paies 40 gadu, kopš dibināts Kalsnavas arborētums. Tagad tas un arī blakus esošā kokaudzētava ir "Latvijas Valsts mežu" saimniecība. Apmeklētāji apskata dārzu, iztaujā darbiniekus par koku un augu īpatnībām, un pēc tam, ja tāda vēlēšanās ir radusies, var doties uz kokaudzētavu un tur iegādāties izraudzītos stādus. Atšķirībā no vairuma citu Latvijas dārzu, mums ir lielāks skujkoku īpatsvars, bet netrūkst arī puķu, dekoratīvo krūmu, liānu un citu augu," skaidro Kalsnavas arborētuma dendroloģe Benita Rudzīte.

Izrādās, klimats te tiešām skarbāks nekā, piemēram, divos oficiālajos Latvijas botāniskajos dārzos Rīgā un Salaspilī. Spēcīgas salnas Kalsnavu skar vēlos pavasaros un agros rudeņos, tādējādi vēl vairāk saīsinot mūsu jau tā īso vasariņu. "Protams, ir ļoti žēl redzēt, kā vienā salnas naktī viss pavasara jaukums, un raža tajā skaitā, aiziet postā – vēl vakar ābeles bija pilno ziedos, bet nākamajā rītā tās vairs ir tikai atmiņas... Tomēr mēs neraudam: iestādām kokus vai augus un piedraudam tiem: "Ja aizsiesiet bojā, paši būsiet vainīgi. Mums radīsies brīva vieta, kur stādīt citus augus," joko dendroloģe.

Izņēmums esot vienīgi kāds hortenziju krūms – mīļa draugu dāvana: aukstumam tuvojoties, to ieziemo. Lai labāk ieaugtu jaunās viršu šķirnes (kopā arborētumā to ir ap trīsdesmit), arī tās ziemas sākuma apklāj ar egļu zariem. Bet pārējiem kokiem un augiem spēks pārciest ziemu ir jāatrod pašiem. Lai nule iestādītie koki var saņemties, pūra tiesai sākumā piešķirot tiem kūdru vai trūdzemi. Vēlāk šāds "saldais ēdiens" stādiem vairs nepienāksies. Šķiet, ka viņi šos draudus dzird, saprot un ņem vērā.

Vienu gadu, piemēram, ziemas sākumā dīķī vairs nebijis ūdens. Skaidrs, tātad ūdensrožu saknes sasals un pavasari nesagaidīs. Līst dīķī un censties vēl tās glābt? Tobrīd nebijis cilvēku, kas to dara, tāpēc iemīcījuši saknes dziļāk dūņās un atstājuši drošai iznīcībai. Liels bijis pārsteigums, kad pavasarī visas ūdensrozes bijušas dzīvas! Pat tās divas vārgulītes, kas pirktas visparastākajā lielveikalā! Tagad to ir tik daudz, ka prasās pēc retināšanas. Tāds, redz, ir iebiedēšanas spēks!

Ūdensrozes te zied vēl košāk nekā Vecpiebalgā. Ja ekskursantiem līdzi ir bērni, dārza apskati no tiltiņa nemaz nedrīkstot sākt – viņiem te tā patīk, ka neko citu vairs negrib pat redzēt. Bet siltos pavasara vakaros, kad dīķos skan zaļo varžu skaņās dziesmas, arī paši arborētuma darbinieki labprāt kavējoties tiltiņa tuvumā un nesteidzoties ar došanos mājās.

Kalsnavas dārza apskati parasti sāk no tūrisma informācijas centra. Centrālais objekts tur ir "čiekuru māte", ko dendrologi izveidojuši no 24 skuju koku čiekuriem. Kopā iznācis interesants veidojums, kas labi noder skolu mācību ekskursijām. Neparastajā eglītē nav tikai ciedru priežu čukuru, jo mazajiem apmeklētājiem pārlieku garšo tā sēklas. "Diemžēl pilsētu bērni skujkokus nepazīst. Egle un priede, tas arī viss. Ja kāds nosauc trīs vai četrus skujkokus, tas jau ir liels izņēmums," Benita to zina teikt no savas ekskursiju vadītājas pieredzes.

Kad "čiekuru māte" izpētīta, garām lielajai priedei, kas tiek uzskatīta par arborētuma brendu, var doties dārzā. Te viss sakārtots dekoratīvi ainaviskās grupās. Dārzā var apskatīt apmēram simts parastās egles dažādās formas un šķirnes, 50 parastās priedes, 26 lapegļu dažādības, piecas ciedru priedes (Eiropas, Sibīrijas, klājeniskā, Japānas baltā (meiteņu) un Korejas), un vēl daudz ko citu. Parasti gan ekskursanti vairāk vēlas redzēt nevis parasto, bet neparasto. Piemēram, melno egli, Ķīnas skarbegli, smalkskuju egli, čūskegli, zilo jeb Kanādas egli, Ziemeļamerikas sudrabegli jeb aso egli, kura ir durstīga kā eža kažociņš, Benksa priedi no Pensilvānijas, tulpju koku, burvjulazdu, Virdžīnijas sniegpārslu koku, Amūras korķa koku.

Interesanti eksperimenti arborētumā notiek ar egļu vēja slotām. Zinātnieki joprojām nav vienisprātis, vai tā ir kāda īpaša pumpuru mutācija, slimība vai dabas kļūda. Pētnieciskais darbs Kalsnavā arvien turpinās. Uzņemti cieši sakari ar līdzvērtīgu arborētumu Igaunijā, Luua apkārtnē, tāpat ar introdukcijas laboratorijām Krievijā, Skandināvijā. Dažkārt pienāk stādu sūtījumi no visas pasaules. Piemēram, Serbijas egle, kas atvesta no Serbijas, ir vērtīgāka, nekā tas pats koks no kādas Vācijas kokaudzētavas. Lielākā dāvana arborētumam, kas jānovērtē, ir selekcionāra Riharda Kondratoviča 60 rododendru šķirnes no Babītes rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas.

Nekāda stingri noteikta apskates maršruta Kalsnavas dārzā nav, kaut arī ekskursijas vada profesionāli gidi – lieliski speciālisti un stāstnieki vienlaikus. Gribas redzēt vīteņaugus, ceriņus, peoniju dārzu (ar to Kalsnava slavena visā Latvijā!) vai tikai skujkokus? Bet, lūdzu! Ja jūs interesē nektāraugi (ampelopsis vai čemurvīns u. c.), ar ko pievilināt bites, tikai pasakiet! Alkstat sajust dabas smaržu, reibt no Mosanas abēlijas tvana vai dažādo filadelfu saldās smaržas? Ziedēšanas laikā arī tā nav problēma. Vienīgais brīdinājums: pirms Kalsnavas dārza apmeklēšanas nelietojiet smaržas, lai justu īstos dabas aromātus.

Uzmanībā ausis spicējot un acis iepletusi, sekoju Benitai pa dārza taciņām. Tad pēkšņi atskan brīdinājums: "Un tagad – ne soli uz priekšu un skatieties vērīgi!" Kur nu vēl vērīgāk! Paceļu acis pret kuplo čiekuru čemuru eglē, taču izrādās, ka šoreiz vajadzēja skatīties uz leju: zem kupla skābarža zariem zālē izpletusies vesela baraviku ģimenīte! Tik skaistas, ka gribas aptaustīt, vai ir īstas! Benita izgaisina manas šaubas: "Neviens micēliju nav šurp vedis un zem koka stādījis. Vienkārši agrāk te bija īsts mežs, un ir arī tagad, tikai pašu stādīts un kopts. Baravikas izauga pašas, un tur, kur vēlējās. Vairāk jābrīnās par to, ka jau trīs dienas rādu bekas ekskursantiem, bet neviens vēl nav izvilcis nazi, lai sagādātu brokastīm sēņu mērci," Benita smejas. Diemžēl pirms dažiem gadiem tieši tā esot noticis...

Protams, arborētumam gadoties arī pa kādam kaitniekam, bet tiem kājas ir īsākas un parasti to ir vairāk nekā cilvēkiem: vāveres, kas našķējas ar riekstiem; putni, kas bez atļaujas izlasa sēklas no čiekuriem; kurmji, kas rok bedres plānā neapstiprinātās vietās...

Arborētuma darbinieki ir sagatavojuši īpašas mācību programmas pirmskolas vecuma bērniem, skolēniem, jaunlaulātajiem viņu kāzu dienā. Te dārzu īpašnieki var saņemt konsultācijas koku un krūmu audzēšanā, floristi var iegādāties izejmateriālus (čiekurus, zarus, pogaļas) saviem mākslas darbiem. Bet Kalsnavā var arī gluži vienkārši pastaigāties pa skaistu dārzu un priecāties par visu, ko mums piedāvā daba un zinoši, prasmīgi cilvēki.