Latvijas bākas - ceļa rādītāji jūrniekiem un valdzinoši apskates objekti

Mūsdienu navigācijas terminoloģijā par bākām dēvē tikai tādas ierīces, kuru gaismas signālus skaidrā laikā var redzēt vismaz desmit jūras jūdzes (18,25 km) tālu, ja novērotājs atrodas piecus metrus virs jūras līmeņa. Pārējās sauc par ugunszīmēm. Ar tām iepazīstina A. Cekula grāmata "Latvijas bākas" (2010).

Bāku mednieks


Bākām piemīt īpaša pievilcība. Tās rāda ceļu uz mājām un brīdina no briesmām, ir vēstures un arhitektūras pieminekļi, tādēļ šā gada februārī un aprīlī biedrība "Dabas draugi" rīkoja pirmos organizētos bāku apceļojumus, kuros piedalījās arī Raimonds Rāts, fotogrāfs – bāku mednieks, kurš izdevis vairākus bākām veltītus kalendārus.

"Man patīk iet kājām gar jūru, braukt ar divriteni un jūras kajakiem un uzmeklēt vietas, kur reiz kūsājusi dzīvība, bet nu cilvēki tās pametuši. Sāku ar pamestām dzelzceļa stacijām, turpināju ar bākām, jo jūra mani arvien vilinājusi. Katrai bākai ir sava seja, savs stāsts, tas ir ļoti interesanti. Bākas ir tas mazumiņš, ar ko cietzemes iemītnieki spēj palīdzēt jūrniekiem viņu bīstamajā darbā. Taču, attīstoties tehnoloģijām, bāku loma navigācijā neglābjami rūk. Taču uz tām var paskatīties arī no romantiskās puses. Var bāku uztvert tikai kā cilindrisku torni ar mirgojošu laternu galā, bet var tajā saskatīt glābiņam pastieptu svecīti, kuras gaisma spēj izglābt daudzu cilvēku dzīvību. Esmu apmeklējis visas Latvijas bākas, izņemot Irbes bāku, kas atrodas uz sēkļa 20 kilometrus no krasta, bet agri vai vēlu es tur nokļūšu," apņēmības pilns ir Raimonds.

Viņš par vienu no skaistākajām uzskata Liepājas bāku, kuras metāla korpuss veidots no Ziem­upes tuvumā nogrimuša kuģa borta plāksnēm, bet tai klāt nevar piekļūt, jo bāka atrodas zivju konservu rūpnīcas teritorijā. Taču ir vairākas bākas, kam ir vien funkcionāla vērtība, jo tām ir tikai metāla karkass (redeles) lampas turēšanai, piemēram, Engures, Ragaciema, Sīkragciema un Ģipkas bākai, no kuras varot ieraudzīt Roņu salas bāku.

Zudušie Vidzemes signāluguņi

"Kādreiz Ainažos bijušas trīs bākas, bet līdz mūsdienām saglabājusies vien tā, kas celta 1930. gadā kalnā blakus šaursliežu dzelzceļam, kura vairs nav. Bāka ir 22,8 m augsta, taču nav apskatāma. Vecā Ainažu bāka celta 1908. gadā uz viļņlauža, bet 1986. gada decembra vētrā, sabrūkot mola zemūdens daļai, iegāzās jūrā. Gadu vēlāk bākas vainaga daļa tika izcelta no ūdens un pēc atjaunošanas 2011. gadā novietota pie Valdemāra ielas blakus Jūrskolas muzejam. Savukārt 1925. gadā celtā baltā Salacgrīvas bāka nedarbojas jau daudzus gadus un ir pārcelta no ostas teritorijas uz promenādi pašā Salacas krastā," Austrālijas laikrak­stā "Latvietis" raksta Aina Gailīte, kura arī ir kaislīga bāku apceļotāja.

"Lai gan Rīgas līča Vid­zemes pusē nav lielo kuģu ceļu un bākas tiem nav nepieciešamas, 1923. gadā celtā Ķurmraga bāka bijusi ļoti svarīga kontrabandistiem, kas veda alkoholu no Igaunijas. 1967. gadā vētra to izpostīja un tās uguni nodzēsa, bet 2005. gada vētras laikā bāka ar visu akmens pamatu tika noskalota lejā no krasta kraujas."

Unikāla ir Baltā baznīca (1788) Vecmīlgrāvī, kuras zvanu tornī atrodas ugunszīme, kas iedegas ik pēc divām sekundēm uz divām sekundēm. Vēl Rīgā apskatāma Daugavas mola ugunszīme, kas pārvietota pie Rīgas Brīvostas pārvaldes ēkas kanāla malā netālu no Kongresu nama.

Bākas jūrā


Taču ne visas bākas vienkārši apskatāmas. Irbes bāka uzbūvēta labu gabalu jūrā Mihaila sēklī. Tā aizstāja Somijā ražotu ugunskuģi, kas no 1963. līdz 1985. gadam pildīja bākas funkcijas. Agrāk Irbes bāku sauca par PSRS lielāko atombāku, bet tagad tai enerģiju ražo saules baterijas. Virs bākas torņa novietota augšējā platforma – helikopteru nosēšanās laukums.
Arī Kolkas bāka atrodas jūrā aptuveni piecus kilometrus no krastmalā esošās vecās bākas drupām, kuras ekspluatāciju par vairāk nekā trīs tūkstošiem sudraba rubļu gadā bija uzņēmies Dundagas muižas īpašnieks Ostensakens. 

Tā ir vienīgā Latvijā, kas būvēta uz māk­slīgi veidotas salas, ko veidoja no laukakmeņiem, ko pieveda laivās, bet ziemā ragavās no Kurzemes un Igaunijas. Būvniecību sāka 1872. gadā, un gaismu pagaidu bākas tornī iededza pēc trim gadiem. Uz salas uzbūvēja dzīvojamo māju apkalpei un uzstādīja no Parīzes atvestu miglas tauri, kuru vēlāk aizstāja ar tvaika sirēnu. Pēc kārtējās bākas modernizācijas 1979. gadā tā sāka darboties automātiski bez apkalpes.

Bāku vecmāmiņa


Par pirmo vecāko saglabājušos navigācijas būvi Latvijā uzskatāma Ovišu bāka (Ventspils nov. Tārgales pag.), kuras būvniecība pabeigta 1814. gadā, un tā bez ārējām izmaiņām joprojām darbojas. Celtnes iekšienē atrodas otrs tornis trīsarpus metru diametrā, iespējams, militāriem nolūkiem, jo tā bijusi iecerēta kā fortifikācijas būve. Ovišu bāka ir 38,5 metrus augsta, tās laterna izgatavota Sotera firmā Francijā un labi saglabājusies līdz mūsdienām, bet tās pašas firmas gaismas aparāts ar starmetēju lēcām, ko darbināja pulksteņa mehānisms, 1915. gadā aizvests uz Krieviju. Vācu okupācijas laikā uzstādīja jaunu gaismas iekārtu ar acetilēna degli, kas kalpoja līdz 1961. gadam. Baltā bāk­uguns iedegas reizi 7,5 sekundēs.

Ovišu bākas muzejs atvērts darbdienās no plkst. 8 līdz 18 (P.), 17 (O. – C.), 16 (Pt.). Pēc darbalaika jāzvana pa tālruni 26264616.

Mirkšķinošās skaistules


Starp skaistākajām Latvijas bākām noteikti jāmin Miķeļbāka (62 m), kas ir augstākā bāka Baltijā. Pirmā bāka būvēta 1884. gadā ar aptuveni metru biezām sienām, taču laika gaitā kāpu smiltis nav izturējušas torņa svaru, un tas sašķiebies tik ļoti, ka kļuvis bīstams un 1932. gadā nogāzts. Nākamais tornis uzspridzināts Otrā pasaules kara sākumā, un tikai 1957. gadā Miķeļbāka ieguva esošo veidolu. Tagad tajā 56 metru augstumā ir izveidots skatu laukums, uz kuru ved kāpnes ar dažādiem pakāpieniem – brīžam stāvākas, brīžam lēzenākas.

Agrāk lībiešu ciemā esošo bāku dēvēja par Pizi (latviski – kārkla vica), kuras nosaukumu sašķiebšanās dēļ tikpat labi varēja attiecināt uz Pizas torni, tomēr galu galā to nosauca par Mihailbāku, kam jūrasbraucējus vajadzēja brīdināt no sēkļa ar tādu pašu vārdu, bet vēlāk nosaukumu latviskoja.

Savukārt Slīteres bāka ir visdziļāk iekšzemē esošā bāka, kas no jūras atrodas 5,3 kilometru attālumā uz Zilo kalnu kraujas vairāk nekā simts metru virs jūras līmeņa. Bāka te darbojusies no 1961. līdz 1999. gadam. Tagad tajā izvietota ekspozīcija par jūras bākām visā pasaulē.

Akmeņraga bāka (37 m) ir sarkans konisks mūra tornis, kas celts 1921. gadā. Divas zaļas bākugunis iedegas reizi 7,5 sekundēs. Tās gaisma iezīmē akmeņainu, apmēram 3,7 km garu sēkli, kur ūdens ir tikai nedaudz dziļāks par diviem metriem. Gadu gaitā jūra šajā vietā ir atkāpusies. Lai gan te jau no 1879. gada dega navigācijas uguns, Akmeņrags pieredzējis vairāku kuģu katastrofas, tostarp Latvijas tvaikoņa "Saratow" uzskriešanu uz sēkļa 1923. gada septembrī, kurš 1919. gadā uz neilgu laiku bija Latvijas pagaidu valdības mājvieta.

Uzkāpjot bākā pa vītņu kāpnēm, paveras fantastisks skats uz jūru un apkārtnes mežiem. Ieeja bākā par maksu darbdienās no maija līdz septembrim plkst. 8 – 17, pārējā laikā – plkst. 10 – 15. Bākas pārvaldniece (tālr. 28350899) brīvā dabā izveidojusi kolekciju, kurā apskatāmi Akmeņraga bākas tuvumā atrastie dzintari un fosilijas.

Uzziņa


Latvijā darbojas 19 bākas.

Ainažu, Grintāla, Lāču, Daugavgrīvas, Buļļuciema, Ragaciema, Engures, Mērsraga, Ģipkas, Kolkas, Sīkragciema, Irbes, Miķeļbāka, Ovišu, Užavas, Akmeņraga, Liepājas, Bernātu, Papes.

Slītere vasarā kā muzejs, Salacgrīvas un Ķurmraga bākas kā apskates objekts.