Piebraucot pie Gulbenes pilsētas kultūras nama, elektrovilcieniņš spīdina sānus jau pa gabalu. Jau pirmajā sezonā elektrovilcieniņš izvizinājis vairākus tūkstošus ekskursantu, nākamgad viņu būšot vēl vairāk. Tūrisma attīstības valsts aģentūras (TAVA) konkursa "Veiksmīgākais jaunais tūrisma produkts" vērtēšanas komisija nofotografējās pie jaunā elektrovilcieniņa kopā ar Gulbenes novada pašvaldības aģentūras "Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs" darbiniecēm, un ekskursija saulainajā, bet rudenīgi dzestrajā dienā, apvelkot koši dzeltenus ekskursantiem sagādātus pledus, varēja sākties.
Jaunās ekskursijas garums ir deviņi kilometri, ilgums – apmēram pusotra vai divas stundas. Elektrovilcieniņš ir mazs (līdz 17 braucējiem), gana ērts, ātrs gaitā, veikls pagriezienos un šaurākos ceļa posmos. Arī kluss, kas vilcieniņā ar gidu ir svarīgi. Jā, vilcieniņu vada nevis vienkāršs vadītājs, bet gan vadītājs gids. Mūsu ciemošanās reizē tas bija Jānis Ģērmanis.
Gulbenē tagad dzīvojot 8,5 tūkstoši cilvēku kādreizējo 12,5 tūkstošu vietā, bet pilsēta ir liela. Tai ir divi centri (un savulaik bijuši divi ļeņinekļi), un, lai pabūtu abos, ekskursantiem, doties kājām, droši vien būtu par tālu. Elektrovilcieniņš ir īstajā pilsētā!
Ja kāds šaubās, vai Gulbenē ir ko skatīties, uzreiz var pateikt: ir! Braucienā ar elektrovilcieniņu, sekojot gida stāstījumam, var uzzināt daudz dziļākas intereses vērtu faktu. Par dzelzceļa strādnieku mājām ar sarkanīgi apdrupušo krāsojumu, kas saglabājušās cauri diviem pasaules kariem. Tās celtas sliežu vienā pusē, bet priekšnieka māja – otrā. Par barona fon Volfa dzimtu, kurai Latvijā bijis daudz muižu un viena arī Vecgulbenē. Kā Heinrihs fon Vulfs, agri kļuvis atraitnis un nekad vairs neapprecējies, visā pilsētā veltījis piemiņas zīmes mīļajai sievai Marisai. Par Jūliju Madernieku, kas 20. gadsimta pirmajā pusē bija latviešu mākslas nacionālā stila pamatlicējs.
Stop! Ekskursanti, kas izraudzījušies pilsētu iepazīt, apmeklējot arī Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeju, ir aicināti no vilcieniņa izkāpt un doties turp, lai vairāk uzzinātu par novadnieka, daudzpusīgas personības Jūlija Madernieka dzīvi un darbu dažādās mākslas nozarēs. Muzeja ekspozīciju, kurā virtuāli var aplūkot viņa darinātos krāšņos paklājus, bagātina meistara konstruētās mēbeles – spilgta liecība tam, ka latviešu mūsdienu dizainam ir dziļas saknes.
Lai muzeja apmeklētāji nepaliktu pasīvu vērotāju lomā, kura mūsdienās lielākoties vairs nepatīk, un gluži praktiski pietuvotos mākslinieka atstātajam mantojumam, viņiem tiek piedāvāts atveidot mākslinieka radītos tautiskā stila rakstus ar plastilīna bumbiņām, salikt tos uz magnētiskās tāfeles vai skārienjutīgā ekrāna. Gan bērni, gan pieaugušie ar šo nodarbi tā aizraujoties, ka laiks aizrit nemanot.
Otrs ekskursijas variants paredz tuvāku iepazīšanos ar Gulbenes – Alūksnes bānīti un Bānīša depo. Konkursa vērtēšanas komisiju sagaidīja smaidīgs un humoru mīlošs gids Raitis Melders, kura pavadībā bānīšu lietas uztvērām ar neviltotu patikšanu. Vēsturiski izveidojies tā, ka Gulbene jau 20. gadsimta sākumā bija kļuvusi par nozīmīgu dzelzceļa mezglu, un, kaut gan šobrīd ar vilcienu nekur tālu vairs aizbraukt nevar, dzelzceļš šai pilsētā joprojām ir dzīvs. Runa nav tikai par šaursliežu bānīti, kurš ik dienu dodas divos reisos uz Alūksni un atpakaļ un ar kuru var pavizināties arī ekskursanti, varbūt piestājot Stāmerienā. Gulbenē ir arī Bānīša depo, kur iekārtota neliela ekspozīcija par dzelzceļa vēsturi, bet, galvenais, joprojām autentiskos apstākļos tiek lāpīti dzelzs rumaki, arī izcilais tvaika lokomotīves eksemplārs vārdā "Ferdinands". Vācijā ražotā tvaika lokomotīve "Ferdinands" Gulbenē atvesta no Igaunijas, kur ar metālgriešanu tā neaizraujas kā Latvijā. Līdz sīkākajai skrūvītei izjaukta, salikta kopā un atdzīvināta, tā tagad ne tikai priecē acis, bet arī var izvizināt.
Raitis Melders izrādīja kādreizējo Igaunijas kompartijas spices salonvagonu, kur varot dabūt pat naktsmājas, un aicināja pabraukt gabaliņu ar dzelzceļa drezīnu, galu galā katram viesim piešķirot Gulbenes bānīša piemiņas zīmi.
"Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra" vadītāja Iveta Kovtuņenko neviļus izmeta frāzi, ka Gulbenē nav tā kā Siguldā, kurp tūristi paši brauc. Gulbeniešiem ir jāpieliek ne mazumu pūļu, lai pārliecinātu ekskursantus mērot garo ceļu līdz viņu jaukajai pilsētai. Dažkārt lietojot pat tādu argumentu, ka no Rīgas līdz Gulbenei ir tuvāk nekā līdz Ventspilij, lai gan runa ir… tikai par nieka trīs kilometriem.
Atceļā konkursa vērtēšanas komisija apmainījās domām par to, kas nosaka veiksmīgu tūrisma nozares attīstību. Ne vienmēr veiksmes pamatā ir labvēlīgi nosacījumi. Gulbenē jūt spītīgu uzņēmību, mērķtiecību un entuziasmu, un, tēlaini runājot, tur ripo!
Ekskursijas ar elektrovilcieniņu šogad tika piedāvātas sešas dienas nedēļā, nākamgad strādāšot bez brīvdienām.
Vairāk www.visitgulbene.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
