Latviešu nīkuļa retrīts* – ceļojums uz Gruziju  (4)

Maršrutu plānoju, balstoties uz draugu stāstīto, kā arī interneta plašumos atrodamajiem ceļojumu aprakstiem. Tā kā šoreiz izvēlējos ceļojumā doties ar vecākiem, labi apzinājos, ka apskriet visu valsti nav nedz iespējams, nedz vajadzīgs, un tāpēc maršrutā iekļāvu trīs lielākās pilsētas - Kutaisi, Batumi un Tbilisi, pa ceļam pieķerot klāt arī Boržomi.

Uz Kutaisi lidojām ar aviokompāniju "Wizzair" no Viļņas (trīs cilvēkiem biļetes plus viena lielā bagāža maksāja 113 eiro), bet atpakaļceļā izvēlējāmies ar "airBaltic" lidot no Tbilisi uz Rīgu (426 eiro), izvairoties no garā pārbrauciena atpakaļ uz Kutaisi.

Kur nakšņot?

Gruzijā bez naktsmājām nepaliksi - tā man pirms brauciena teica tie, kuri tur jau bijuši, tomēr kā cilvēks ar visnotaļ augstām prasībām pēc komforta un ārkārtīgi zemu noturību pret stresu, vēlā vakarā bez nakstmājām attopoties svešā pilsētā, nolēmu neatstāt visu laimīgu apstākļu sakritību rokās un nakšņošanas vietas rezervēju pāris nedēļas pirms ceļojuma.

Arī šoreiz izmantoju kolēģa savulaik ieteikto "Airbnb.com", kas līdz šim noderējis, apceļojot gan Ukrainu, gan Angliju, gan viesojoties Milānā, un ne reizi nav pievīlis. Cenas, kā vēlāk pārliecinājos, īpaši neatšķiras no piedāvājuma klātienē - par vienu nakti trim cilvēkiem jārēķinās ar vidēji 20 - 25 eiro.

Parasti istabiņu izdevēji ir arī labi stāstnieki, kuri jums ieteiks gan to, ko apskatīt tuvākajā apkaimē, gan to, kur apēst gardāko hačapuri, kā arī savedīs kopā ar šoferiem vai paši (par attiecīgu samaksu) izvadās ekskursijās.

Var gadīties nonākt arī pie tādiem, kuri mēģina jūs atturēt no vietējā tirgus apmeklējuma, jo tur uzturoties "tumši ļautiņi", bet katra paša saprāts tomēr ļauj izvērtēt šādu padomu lietderību.

Dodoties no pilsētas uz pilsētu, turiet pa rokai galamērķī noskatītās nakšņošanas vietas adresi un telefona numuru, jo daži mikriņu šoferi labprāt nogādās jūs līdz pat namdurvīm vai arī, sazvanoties ar saimniekiem, sarunās, ka jūs sagaidīs pieturā.

Ko ēst un dzert?

Man negaršo vīns! Ar šādu nostāju doties uz valsti, kur vīnogas un vīns ir nacionālais lepnums, ir dīvaini, vai ne? Tā kā arī pret šņabi lielas patikas man nav, vīnogu kandža jeb čača arī bija vienaldzīga. Protams, noprovēti tika gan vīni, gan čača un pat mežrozīšu šņabis, bet manas absolūtās simpātijas izpelnījās... limonāde.

Nopietni - tik daudz limonādes kā Gruzijā es visā savā mūžā neesmu izdzērusi. "Tarhūns" tur garšo tieši tāpat kā bērnībā, un arī citas gruzīnu limonādes (bumbieru, vīnogu, citronu un citu garšu) var dzert neatdzēries.

Gruzīnu virtuve ir atsevišķs un ļoti aizraujošs stāsts. Hinkāļi un hačapuri, par ko pirms tam biju saklausījusies sajūsmas elsu pilnus stāstus, man neiegaršojās. Milzīgie pelmeņi un ar sāļo suluguni sieru, malto gaļu un jēlu olu pildītie rauši, protams, lieliski palīdz piebāzt kuņģi, bet manas garšas kārpiņas nespēja iepriecināt.

Turpretim gaļas ēdieni, kurus papildina vienkāršie, bet gardie salāti (tomāti, gurķi un daudz zaļumu) un dažādās mērces, no kurām populārākā ir skāņā plūmju mērce themali, gan mani sajūsmināja.

Lai plašajās ēstuvju ēdienkartēs saprastu, kas ir kas, nekautrējieties un iztaujājiet viesmīles - ja vien viņas prot krievu valodu, labprāt sīki un smalki jums visu izskaidros, bet, ja valodas barjera traucēs, pat ar blēšanu liks jums saprast, no kādas gaļas ēdiens pagatavots.

Liels bija mūsu pārsteigums par cenām veikalos - tur daudzi pārtikas produkti maksā tikpat, cik Latvijā un pat dārgāk, bet restorānos (no kuriem daudzos var arī smēķēt) paēst ir daudz izdevīgāk.

Vidējam latvietim, kurš ēstuvēs ieradis pasūtīto porciju notiesāt vienatnē, der atcerēties - Gruzijā cilvēki ar ēdienu dalās, tāpēc, ēdot kompānijā, izvēlieties katrs citu ēdienu un droši krāmējiet šķīvjos gardumus no biedru šķīvjiem, pannām vai podiņiem.

Batumi iesaku aiziet uz restorānu Marseille - lai arī šīs vietas labierīcības un viegli aplupušās telpas iesākumā iesākumā vieš bažas, zinošās viesmīles un gardie ēdieni no daudzveidīgās ēdienkartes ātri vien liek pārtraukt snobīgo deguna raukšanu un mesties ēšanas piedzīvojumā.

Kā pārvietoties?

Es zinu drošsiržus, kuri Gruziju apceļojuši arī īrētiem auto. Viņu priekšā es noņemu cepuri, jo braukšanas stils šajā valstī ir pārgalvīgs - rodas sajūta, ka tur darbojas savi likumi (starp citu, tiešām darbojas, jo astoņu dienu laikā uz ceļiem neredzēju nevienu sadursmi).

Apdzenot pagrieziena rādītāji tiek ieslēgti ļoti reti, vairumā gadījumu priekšā braucošo par manevru pabrīdina ar pīpināšanu, brauciens pa kalnu ceļiem ir īsta pārbaude nerviem, jo baltās nepārtrauktās līnijas tur neviens neņem vērā, braši dzenot auto uz visiem 110 pa pretējo joslu arī pirms asiem līkumiem, un laikam tikai kaut kāda sestā maņa šoferiem ļauj zināt, ka aiz pagrieziena nebūs cits auto vai govs.

Mēs pārbaucieniem no pilsētas uz pilsētu izvēlējāmies mikriņus. Par to attiešanas laikiem noteikti vajag pirms tam pajautāt taksistiem vai cilvēkiem, pie kuriem apmetaties, un pavisam labi, ja līdz transportlīdzeklim jūs nogādā zinātājs - autoostās valda pilnīgs haoss, un orientēšanos vieglāku nepadara arī tas, ka vairumā gadījumu norādes uz autobusiem ir tikai gruzīnu valodā.

Ja jums ir ļoti stingrs ceļojuma grafiks, kur viss ir saplānots pa stundām, uz mikriņiem paļauties nevajadzētu - no Batumi izbraucām pusstundu pēc noteiktā laika, pēc tam vēl piestājot ceļmalas ēstuvē, bet pa ceļam šoferis nodeva arī banānu un mandarīnu kravu, kas bija iestūķēta autobusa aizmugurē.

Tāpat kavēšanās sanāca mazas meitenītes dēļ, kurai no trakās braukšanas ik pa brīdim kļuva nelabi, un pāris reižu vajadzēja apstāties, lai bērns atjēgtos, bet, tā kā mēs nekur nesteidzāmies, tas arī liekus kreņķus nesagādāja - to, ka agrāk vai vēlāk nonāksim galā, zinājām droši. Gruzijā drusku laiska paļaušanās liktenim un sajūta, ka nav vērts satraukties par lietām, kuras tu nespēj ietekmēt, ir lipīga.

Ekskursijās no mītnespilsētām devāmies ar privātajiem šoferiem, kas ir ērtākais veids apkārtnes aplūkošanai. Cenas - pat ļoti draudzīgas. Gandrīz veselas dienas brauciens no Boržomi uz Vardziju izmaksā 100 larus (aptuveni 45 eiro), kas šķiet pat ļoti lēti, jo cenā ir iekļauts arī aizraujošs stāstījums par Gruzijas vēsturi un apskates objektiem, pie kuriem piestājam.

Ko apskatīt?

Vietas, ko Gruzijā ir vērts aplūkot, uzskaitīt nav iespējams - daudzo klosteru dēļ to dēvē par Dieva zemi, skati, kas paveras visapkārt, ik pa brīdim aizsit elpu un liek rokai stiepties pēc fotoaparāta, labi saprotot, ka šo skaistumu tāpat nav iespējams iemūžināt, bet ir dažas vietas, kuras atmiņā palikušas īpaši spilgti.

Prometeja alas, kas atrodas netālu no Gruzijas otras lielākās pilsētas Kutaisi. Fantastisks alu komplekss, pa kuru pastaiga ir baudījums ne tikai acīm, bet arī plaušām. Viesojoties tur, ieteiktu neskopoties un izvēlēties ārā no alām doties ar laivu. Īss, bet neaizmirstams prieks.

Boržomi - vieta, kur tiek iegūts viens no Gruzijas lielākajiem lepnumiem - "Borjomi" ūdens. Vasarās Boržomi parks pārvēršoties par milzīgu balagānu, bet mēs tur bijām, kad sezona jau beigusies, atrakcijas "ieziemotas" un parkā var sastapt vien dažus gājējus.

Pirms ieejas parkā noteikti piestājiet pie tirdzniecības būdiņām, kur var iegādāties gardum gardu čiekuru ievārījumu un piepildīt pudeles ar avotu ūdeni, kas, lai gan ož pēc puvušām olām un arī pēc garšas nav gluži tas patīkamākais, lieliski veldzē slāpes un liek justies "attīrītam".

Vardzija - senais alu klosteru komplekss daudz redzēts fotogrāfijās, bet, piebraucot pie tā, vienalga acis ieplešas mēmā izbrīnā. Starp citu, tur arī mūsdienās mitinās pieci seši mūki, un, ja palaimējas, iespējams savām acīm pavērot, kā rit ikdiena alās dzīvojošajiem vīriem.

Braucot no Boržomi uz Vardziju, der vadītāju pierunāt piebraukt pie Zaļā klostera. Mēs tur pabijām agri no rīta, un no zaļajiem akmeņiem celtais nelielais klostera komplekss meža un kalnu ielokā atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Šī brauciena gids mums pastāstīja, ka savulaik, kad klosterī iebrukuši mongoļi, viņi mūkiem nocirtuši galvas. Par seno slaktiņu liecina gan mūku galvaskausi un kauli, kas tiek glabāti klosterī, gan strautiņš klostera piekājē - tajā ir akmeņi, kuri līdz mūsdienām saglabājuši asins pēdas. Leģendai var ticēt vai neticēt, bet, patiesi, vērīgāk ielūkojoties strautiņa gultnē, redzami sarkani iekrāsoti akmeņi.

Lietas, kas vēl būtu jāzina

"It's a man's world," pa ceļam no Kutaisi uz Batumi mikriņa radio dungoja kāds no daudzajiem šīs dziesmas izpildītājiem. Un patiesi - Gruzija ir vīriešu valsts. Viņi ciena sievietes, bet, ja jūsu kompānijā ir vīrietis, tieši ar viņu tiks pārrunātas galvenās lietas. Atvadoties gruzīnu vīrietis sievietei paspiedīs roku, bet vīrieti apkamps un sabučos.

Pirmo reizi, uz ielas redzot puišus, no kuriem viens ieķēries otram elkonī, šķita - ir nu gan, tik agri jau sadzērušies, bet ātri vien attapu, ka tas ir viens no sirsnīgākajiem ieradumiem šajā ļoti vīrišķīgajā sabiedrībā. 

Tiesa, ne līdz galam kļūst skaidrs, kad gruzīnu vīri strādā, jo rodas sajūta, ka viņi daudz vairāk laika pavada, mazākās un lielākās kompānijās pulcējoties parkos, pie autoservisiem un citviet, lai kaismīgi pārrunātu kaut ko svarīgu. 

Latviju tur zina visi - Batumi sastaptais taksists savulaik braucis pie brūtes, kura dzīvojusi Maskavas ielā, cits Ulbrokā ar armēņiem tirgojies, kāds pabijis Siguldā, večukiņš uz ielas mūs sveica ar skaņu saucienu "Runā Rīga!", bet sirmmāmiņa nomaļā lauku sētā, padzirdējusi, ka esam latvieši, lepni paziņoja: "Mы с вами друзья!".

Plānojot savu palikšanu Tbilisi, ieteiktu neaizrauties ar tai atvēlēto dienu skaitu - pagaidām neesmu satikusi nevienu, kam šī pilsēta patiktu. Visneparastākais piedzīvojums bija krāmu tirdziņa apmeklējums pie tā saucamā Sausā tilta, kur viens no pārdevējiem, noskaidrojis, ka esmu no Latvijas, steidza rādīt "Noktirnes" plakātu, jo to taču taisījuši "jūsējie". 

Arī vecā galvaspilsēta Mtskheta, kas atrodas aptuveni pusstundas braucienā no Tbilisi, lika vilties - glancēti namiņi, kas atgādina kādas filmas uzņemšanas dekorācijas, un tukšas ielas, kur vienīgā dzīvība ir suvenīru tirgotāji. Tomēr brauciens turp nav veltīgs, jo šoferis mūs uzved pie Džvari baznīcas, no kuras paveras dievišķs skats uz ieleju, kur satek Kūras un Aragvas upes.

Jūs taču zināt Raimonda Paula un Allas Pugačovas hitu "Миллион алых роз"? Lūk, tikai pēc ceļojuma man pastāstīja, ka šīs kompozīcijas pamatā ir dzejolis, kuru iedvesmojusi dižā gruzīnu gleznotāja Niko Pirosmani dzīves epizode - viņš bijis neprātīgi iemīlējies kādā franču aktrisē, kura viesojusies Tbilisi, un kā savas mīlestības apliecinājumu gleznotājs aizsūtījis dāmai vairākus vezumus ar ziediem.

Kā īsti Pirosmani dēka beidzās, mēs nezinām, bet viņa gleznas gan vajadzētu redzēt ikvienam, kurš vēlas tuvāk iepazīt Gruziju. Kopš 2012. gada iespaidīga viņa darbu kolekcija aplūkojama Nacionālajā galerijā Tbilisi, bet zinātāji saka, ka arī jebkurā citā laikā Gruzijā ir iespējams atrast vietas, kur izstādītas Pirosmani gleznas.

Vai ir dzīve pēc Gruzijas?

Tā pēc atgriešanās no vīna dzimtenes "Facebook'ā"  rakstīja kāda draudzene. Jā, ir - labāka!!!

Neilgi pēc mana brauciena labs paziņa jautāja: "Nu, kā Gruzija?" "Normāli," atmurmulēju, izsaucot izbrīnu apkārtējos, kuri paši par šo valsti bija stāvā sajūsmā. Bet ko gan es citu varēju teikt?!

Nav iespējams vārdos ietērpt to sajūtu, ko rada dabas varenība, daudzo svētvietu apmeklējumi, smaids vietējo puišu acīs, sirsnīgie vārdi, ko atvadoties tev vēl vai katrs gruzīns, kratīšanās pa šausmīgajiem ceļiem, uzticot sevi kārtējā pārgalvja reakcijas ātrumam, un viss cits piedzīvotais. Var mēģināt, protams, bet tās visas būtu banālas klišejas.

Bet, jā, Gruzijā var noticēt augstākam spēkam un iegūt vismaz īslaicīgu mieru un pārliecību, ka dzīve ir ļoti, ļoti laba.

Tāpēc rezervējiet biļetes, kravājiet ceļasomas un dodieties uz Gruziju. Pat, ja neizdosies tur atrast dzīves jēgu un sevi, galvu lieku ķīlā - atpakaļ jūs atbrauksiet vismaz par kripatu labāki, mierīgāki un smaidīgāki. Un pēc tam atliek tikai šo sajūtu nepazaudēt.