Ceļā uz Pita salu: Krimā nozagti velosipēdi, Ukrainas īpatnības un Latvijas karogs pie Melnās jūras (3. daļa)  (2)

Odesa - Kijeva

Stāsta Laura Garā:

"Pašlaik esam Odesā jau piecas dienas, bet Krievijas vīzās minētais iebraukšanas datums ir tikai 1. novembris, tāpēc tālāk nekur vēl nedodamies. Laiks aiz loga - līst lietus, ir traki auksts, vējš pūš no visām malām, un esam arī nedaudz apaukstējušies. Tātad apstākļi ir perfekti rakstīšanai.

26. septembra vakarā Baltkrievijas-Ukrainas robežas šķērsošana noritēja mierīgi un pēc nelielas gaidīšanas jau mināmies pa citas valsts zemi. Tā kā sāka jau krēslot, pēc dažiem kilometriem nogriezāmies no galvenā ceļa taisni skaistā Ukrainas mežā iekšā. Tā ceļojuma laikā vēl pat līdz šim mirklim, mūsuprāt, bija visjaukākā atrastā brīvdabas nakšņošanas vieta. Uzmeistarojuši pirmo ugunskuru brauciena laikā, sēdējām siltajā rudens vakarā un liesmu gaismā spēlējām kārtis. Nākamais rīts bija burvīgs, laikapstākļi - perfekti, liekot vien prātot vai vispār jakas ceļojumā līdzi vajadzēja ņemt. 

Bet, kā nonāca līdz tam, ka dienas beigās attapos tumsā, viena ar visām mantām un vienu velosipēdu lietū stāvot, uz perona Київ-Московський stacijā?

Tas notika tā. Pēc dažu kilometru pedāļošanas, devāmies cauri mazai pilsētiņai/ciematiņam - Ripki (Ріпки) un nolēmām piestāt pie veikaliņa ceļa malā. Šeit atgadījās pirmais notikums, kas atgādināja man, ka esam nu jau citā valstī. Kamēr Dainis un Ivars veikalā izvēlējās vietējos labumus, es pieskatīju riteņus āra saulītē. Pie manis piesoļoja divi pavecāki vīrieši un, visnotaļ aizdomīgi uz mani lūkodamies, krievu ukraiņu valodā vaicāja: "Kas jūs esat? No kurienes? Kāpēc jūs šeit esat atbraukuši?" Atbildēju kā mācēju - savā kokainajā krievu valodā: "Esam vienkārši ceļotāji, braucam cauri pilsētai." Laikam jau velo somas un mūsu Latvijas karodziņš bija licies nedaudz aizdomīgs, taču šī atbilde apmierināja vismaz vienu no vīriem, kurš pēc tam pārliecināja arī otru. Gala rezultātā visi bijām "draugi" un pat guvām palīdzību labākā vietējā alus izvēlē. Nolēmuši izbaudīt pirkumus un pārrunāt piedzīvojumus, apstājamies pārsimts metrus tālāk turpat, ceļmalā, mazā bērzu birzītē pie kādām mājām.

Dažus mirkļus vēlāk sapratām, ka esam tieši blakus tanka piemineklim - mums ļoti pieķērusies tēma ceļojumā. Taču šī tanka apkārtne bija daudz citādāka nekā līdz šim redzētās. Lai gan piemineklis atradās uzkalniņā, skaistā, zaļā zālītē tāpat kā Baltkrievijā (tomēr ne tik pedantiski apgrieztā), kopējais iespaids bija pavisam citāds. Kontrastu visnotaļ pastiprināja bariņš vistu, kas laimīgas kladzināja un staigāja gan tam apkārt, gan pa pašu tanku. Arī Ļeņina pieminekli nekur tajā dienā neredzējām. Tātad kopiespaids šajā sfērā pavisam atšķirīgs no Baltkrievijas.
Drīz vien atkal bijām ceļā - mināmies uz vēsturisko pilsētu Čerņigivu (Чернігів). Jo tālāk braucām no iepriekšējā vakarā šķērsotās robežas, jo draņķīgāki kļuva ceļi. No vienas puses, bedres un bedrītes sagādāja raizes mums un mūsu riteņu labklājībai, no otras – tās neļāva mašīnām pa ceļu pārvietoties pārlieku ātri un bezbailīgi. Ātri un neapdomīgi braucēji gan mūs īpaši daudz neuztrauca, jo lielākā daļa automobiļu šinī valsts daļā vēl joprojām ir žiguļi no septiņdesmitiem.

Pēc nomītiem 70 kilometriem pirmajā dienas pusē, bijām nonākuši Čerņigivā pusdienlaikā. Tur sēdāmies vilcienā uz Ņižinu (Ніжин), pēc tam - Kijevu (Київ) ar nelielu nožēlu, jo, lai gan visi bijām noklāti ar mazām, melnām mušiņām, kurām īpaši bija iepatikusies Ivara bārda, bijām izbaudījuši arī saulīti. Taču bijām sarunājuši ar namatēvu Romānu būt Kijevā tajā pašā vakarā, tāpēc turējāmies pie plāna.

Vēl viena pazīme, ka esam dzīves pilnajā Ukrainā, bija paši vilcieni un cilvēki tajos - ne tikai pasažieri, bet daudz un dažādu amatu piekopēji, kā enerģiski preču tirgoņi, izklaides žurnālu pārzinātāji, bulku cepēji un visādu preču pašpasludināti pārdevēji. Sēžot savā vagonā varējām iegādāties visu, sākot no tējas un kafijas, ko dāmas nēsāja termosos, un beidzot ar matu gumijām, taču visplašākā izvēlē bija пиво un Беляши. Visa šī kņada un aktivitāte uzjundīja bērnības atmiņas no Latvijas. Baltkrievijā 10 dienu laikā gan šādas aktivitātes nenovērojām, bet, var jau būt, ka nebijām pagadījušies īstajās vietās, īstajā laikā.

Noteikti pieminēšanas vērta ir arī "vilciena muzikante", ko sanāca paklausīties. Laimīgi dzerot iegādāto kvasu, pēkšņi sieviete, kas vēl pirms mirklīša vienkārši stāvēja pie vagona ieejas durvīm, nu spēlējot akordeonu un dziedot virzījās uz priekšu. Tajā mirklī, mēģinot saprast tautasdziesmas vārdus, es zināju, ka esam nonākuši zilo debesu un zeltaino lauku zemē, tieši tā, kā sola Ukrainas karogs, katru reizi to ieraugot. Pēcpusdienas saulē, skatoties ārā pa vilciena logu, tas likās atbilstošs un klasisks apzīmējums šai valstij.

Pirms nonācām Kijevā, jau bija satumsis un siltā saule jau sen aizmirsusies aiz mākoņiem. Visas 17 somas un trīs riteņus sastiepuši pie pašām vilciena izkāpšanas durvīm, gaidījām, kad ieriposim stacijā, lai lektu ārā un visas mantas ātri izkrāmētu no vilciena. Lielā ātrumā, kā pa miglu, atceros, ka visas mantas bija jau uz perona un, līdz ko mana riteņa riepas atsitās pret perona virsmu, durvis aizvērās un Dainis ar Ivaru aizbrauca...

Tad nu es beidzot biju šajā lielajā, aizraujošajā pilsētā, taču iestrēgusi uz perona Київ-Московський ar 17 somām un 1 riteni, un palēnām sāka smidzināt lietus. Diemžēl, kā jau vienmēr, kad tie tiešām nepieciešami, telefona sakari nestrādāja un neizdevās uzreiz sazināties ar puišiem. Zināju, ka viss būs kārtībā, jo Dainis un Ivars, visticamāk, vienkārši izkāps nākamajā pieturā un ātri vien atmīsies atpakaļ - līdzīgi kā ar ķibelēm Baltkrievijā. Tikmēr, mani tomēr pustumsā pamanījuši, Romāns un Sveta, pie kuriem plānojām viesoties Kijevā un kas jau gaidīja stacijā, bija klāt. Viss labs, kas labi beidzas un drīz vien pēc tam arī sazinājāmies ar puišiem, bet pēc mazāk nekā stundas jau bijām namatēva mājā. Cienāti ar dzērieniem un tradicionāliem ukraiņu ēdieniem - сало un борщ. Mēs bijām mājās... vismaz uz desmit nākamajām dienām."

Lūk, kā jauniešiem gāja Kijevā:

Sevastopole, Krima

Par piedzīvojumiem Krimā stāsta Dainis Pudelis:

"Vispār jau diezgan stulbi, bet mums Sevastopolē nozaga divus velosipēdus. Žēl par velosipēdiem un žēl, ka uz kādu brīdi nāksies mainīt plānus, bet stulbi un kauns par to, ka daļēji vainīgi paši vien esam. 

2014. gada 6. septembrī bijām plānojuši uzsākt ceļu no Sevastopoles līdz Feodosijai, braucot pa Krimas dienvidu piekrasti. Sākotnējais plāns paredzēja, ka ceļu ar velosipēdu veikšu viens pats, bet Ivars un Laura pēc pāris dienām līdz Feodosijai mēģinās nokļūt vai nu, braucot ar vilcienu caur Sevastopoli un Džankoju, vai ar auto stopiem gar Krimas piekrasti. Nepieciešamība daļu no plānotā ceļa veikt atsevišķi radās tāpēc, ka Ivars un Laura bija iedzīvojušies nelielās sāpēs ceļos. 

Pēc nelielas izpētes secinājām, ka ar šādām sāpēm labāk būtu nejokot un ceļu locītavas nepārslogot (pretēja rīcība varētu pilnībā iznīcināt mūsu riteņbraukšanas plānus). No vienas puses, ideja kādu maršruta daļu veikt sadaloties, var šķist diezgan neapdomīga, bet es tiešām nevarētu pretoties Krimas dienvidu piekrastes vilinājumam un izaicinājumam. 

Plānotais izbraukšanas laiks pienāca, un, kā jau ierasts, bijām nedaudz aizgulējušies - pamodāmies plkst. 9.30. Kamēr Laura un Ivars vēl izbaudīja pēdējās miega minūtes, es jau stutējos augšā un vēl pusmiegā sāku gatavoties izbraukšanai. Priekšnojauta, ka kaut kas īsti nav tā, kā tam vajadzētu būt, pārņēma, tiklīdz pamanīju izbrīnu Koricas (Andrejs un viņa draudzene Korica bija cilvēki, pie kā mēs ciemojamies Sevastopolē) sejā. Izbrīns robežojās ar satraukumu brīdī, kad viņa vaicāja, vai Ivars un Laura gadījumā nav kaut kur aizbraukuši ar velosipēdiem. Es, būdams savā ierastajā rīta delīrija stāvoklī, īsti nesapratu, kāpēc gan Korica ir iedomājusies, ka Ivars un Laura ir kaut kur aizbraukuši. 

Izrādās, ka šāds iespaids radies pavisam vienkārša iemesla dēļ. Kad Andrejs plkst. 8.00 devās uz darbu, tā vietā, lai ieraudzītu kāpņutelpā pieslēgtus trīs velosipēdus, viņš ieraudzīja tikai vienu, kurš turklāt vairs nebija pieslēgts. Šāds neparasts skats, savukārt viņam lika secināt, ka divi no mums noteikti ir devušies kādā agrākā velo izbraucienā. Biju pilnīgi pārliecināts, ka Ivars un Laura nav devušies kādā agrākā velo izbraucienā, tāpēc sajūta, ka kaut kas šajā naktī ir noticis, nu jau vairs nebija tikai sajūta, bet gan pārliecība. Nebija jau arī tā, ka es uzreiz varēju aptvert, ka mūsu velosipēdi varētu būt nozagti, jo tādas lietas taču nekad ar mums pašiem nenotiek, bet gan notiek filmās, stāstos, ārzemēs vai ar citiem cilvēkiem. Velosipēdi mums bija pārāk mīļi un pierasti, lai tie varētu tikt nozagti. Tas vienkārši nevarēja būt iespējams. Bet varbūt tomēr bija?

Nomurmulēju Ivaram un Laurai kaut ko par to, ka velosipēdi, iespējams, ir pazuduši un ka kopā ar Koricu došos noskaidrot, kas īsti ir noticis. Pēc pastaigas pa pāris koridoriem, nonācām vietā, kur pirms pāris dienām, neko nenojaušot un domājot, ka šis Sevastopoles rajons (laikam Gagarina rajons) ir pats mierīgākais no visiem, bijām pieslēguši savus velosipēdus, bet kāpņu telpā durvis bija atveramas tikai ar elektronisko čipu. Palicis bija tikai viens, tas pats velosipēds, kuru Juris Kroičs bija sagatavojis speciāli šim braucienam, tas pats velosipēds, kurš izbraucis ne vienu vien Velomūziku. Vispār jau dīvaini, Sevastopoles bandīti, domādami, ka ir paņēmuši pašus labākos riteni, netīšām uzķērās uz Scott un Diamondback zīmolu spožuma. Noticēt jau laikam tam es īsti nevaru vēl šobrīd. 

Ivars un Laura arī nespēja noticēt, lai tam izdarītu viņiem to vajadzēja ieraudzīt ar savām acīm. Gagarina rajons pāris minūšu laikā mūsu acīs pārvērtās no mierīgākā Sevastopoles rajona par sasisto lukturu rajonu. Ko tālāk? Laikam jau pareizi būtu zvanīt milicijai, atvainojiet, policijai. (Krimā kā Krievijas daļā vairs nav milicijas, bet ir tikai policija, kuru nevajadzētu saukt par miliciju). Tā mēs arī darījām un, pēc pāris minūšu ilgas skaidrošanās, viņi apsolīja tuvākajā laikā ierasties. 

Kamēr gaidījām policijas ierašanos, noskaidrojām, ka Lauras apdrošināšanas polise attiecas tikai uz bagāžu, un velosipēdi, kas nozagti no kāpņu telpas, par bagāžu nevar tikt uzskatīti. Vēl sadraudzējāmies ar mājas piektā stāva iemītnieci, kura nodarbojās ar baložu barošanu. Par sadraudzēšanos to tomēr nevarētu nosaukt, jo šīs kundzītes ieskatā es pastāvīgi traucēju barot baložus, pārāk bieži atradoties uz ielas, gaidot policijas ierašanos. Šī iemesla dēļ viņa izdomāja, ka mani tikpat labi varētu saukt par "banderu" un "urodu". Nepagāja ne trīs stundas (vispār jau pagāja gan), un Sevastopoles policija trīs vīru sastāvā ieradās. Visu ko pierakstījuši, sarakstījuši un aprakstījuši, viņi devās prom, norādot, ka lēmums par kriminālprocesa uzsākšanu tiks pieņemts 10 dienu laikā. Kā vēlāk izrādījās, policijas iecirknis no mūsu mājas atrodas aptuveni 500 metru attālumā, un laikam jau tam par iemeslu bija šī rajona kriminogēnā situācija. 

Protams, jau no paša sākuma bijām pilnīgi pārliecināti, ka mēs vai Sevastopoles modrā policija noteikti atradīs nozagtos velosipēdus, tomēr, lai vēl vairāk paātrinātu šo procesu, nolēmām izgatavot un kāpņu telpā izlikt plakātu ar draudzīgu aicinājumu atgriezt velosipēdus. Grūti pateikt, vai tiešām ticējām, ka nozagtos velosipēdus izdosies atgūt, bet, tik un tā katru reizi, ejot garām vietai, kur tie stāvēja, pārņēma tāda kā muļķīga cerība, ka tūlīt divriteņus atkal ieraudzīsim un viss būs tieši tāpat kā pirms tam. 

Bet te nu mēs esam – palicis vairs tikai viens velosipēds, bet ceļotāji joprojām esam trīs. Ko tagad? No vienas puses, bija naivi cerēt, ka šāda veida "piedzīvojumi" neatgadīsies un ka ceļu līdz Pita salai izdosies veikt bez jebkādiem sarežģījumiem. Nevarētu arī teikt, ka šis atgadījums ir pilnībā iznīcinājis plānu nokļūt līdz tālākajai apdzīvotajai vietai no mūsu mājām. Racionāli skatoties uz situāciju, mums izdevās ieraudzīt arī šo to patīkamu – Ivaram un Laurai vairs nebūs jāatsakās no iespējas apskatīt vienu no skaistākajām vietām Melnās jūras krastos.
Jebkurā gadījumā, nedaudz skumji ir, ceļojums no šī brīža vieglāks nav kļuvis (bet neviens jau arī neteica, ka būs viegli), nauda, maģiskā kārtā, mums nav pavairojusies, un mīļos velosipēdus, kuri mūs ir pavadījuši līdz šim brīdim, vairs neredzēsim (protams, ja nu vienīgi pats Vladimirs Putins neķersies pie šīs krimināllietas izmeklēšanas). Bet tāpat vien jau palaist prom mūsu alumīnija cīņu biedrus nevaram, tāpēc par godu tiem ir tapis šis video, kas lieliski demonstrē, uz to tie bija spējīgi.

Ilgi bēdāties un skumt laika tik un tā nav, jo Krievijas Federācijas vīzas beidzas precīzi 2014. gada 30. novembrī plkst. 24.00 un līdz tam brīdim, tādā vai citādā veidā, mums ir jānokļūst līdz Gruzijai, pieveicot vairāk nekā 1200 kilometrus. Plāns ir sekojošs: Laura un Ivars sapakos visas mantas mugursomās un maršrutu līdz Tbilisi mēros ar autostopiem un sabiedrisko transportu, bet es daļu no maršruta mēģināšu pieveikt ar tik ierasto transportu – velosipēdu. Nekas tik graujošs jau nav noticis – piedzīvojumi turpinās! 

P.S. Šobrīd vēl joprojām daudz kas ir palicis neizstāstīts par mūsu piedzīvojumiem Ukrainā, Moldovā un Piedņestrā un, neskatoties uz to, ka šobrīd mūsu iecerētais ceļojuma plāns ir nedaudz mainījies, mēs centīsimies visu tomēr aprakstīt un parādīt.

Foto: Latvija! Šodien ir Tev nozīmīga diena, un, kaut arī mēs esam ceļā uz tālāko vietu no Tevis, domās vienmēr esam tepat blakus. Tāpēc šodien, Lāčplēša dienā, kā jau katru gadu, devāmies uz krastmalu, tikai šogad tā ir nevis 11. novembra krastmala, bet gan Melnās jūras krastmala Sevastopolē. Mēs nezinām, kad būsim atpakaļ, bet zinām, ka Latvija vienmēr būs vieta, ko saukt par savām mājām.
Lāčplēša dienā sveicot,
Dainis, Laura un Ivars.

Nākamajā reizē stāstīsim par piedzīvojumiem, šķērsojot Krimas pussalu.