Latviešu ceļotājs Kijevā: Ukraina gada laikā ir sakropļota, un tuvākajā nākotnē neredzu, ka kaut kas varētu mainīties  (31)

"Pirms devāmies ceļā bijām dzirdējuši ļoti daudz par situāciju Ukrainā gan no vietējiem Latvijas medijiem, gan no ārvalstu (galvenokārt rietumvalstu) medijiem. Bet, neskatoties uz to, īstas izpratnes par notiekošo Ukrainā, kas, starp citu, ir otrā lielākā Eiropas kontinenta valsts pēc platības, ieskaitot Krimu, mums nebija. Es stipri šaubos, ka šāda "īsta" izpratne ir pat lielai daļai no pašpasludinātajiem ārpolitikas pētniekiem, kas publiskajā telpā vienmēr izliektas tik kompetenti par jebkuru ģeopolitiski nozīmīgi procesu. Šis izpratnes un neatgremotas informācijas trūkums šķiet arī bija viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc mēs tik ļoti vēlējāmies kādu laiku pabūt Ukrainā.

Pretēji viedokļi

Jau esot Baltkrievijā, radās iespaids, ka pastāv divi diametrāli pretēji viedokļi par Ukrainu vai precīzāk par drošības situāciju Ukrainā. Valdošais uzskats Baltkrievijā, protams, bija, ka visbīstamāk ir atrasties tieši Ukrainas rietumu daļā, īpaši Ļvivā un Kijevā. Tas tā esot vēl jo vairāk gadījumā, ja esi krievs un nerunā ukraiņu valodā. Katrā ziņā krievvalodīgajiem esot daudz drošāk uzturēties Ukrainas austrumos un Krimā, nekā Ukrainas rietumu daļā. Ukrainas rietumos, Kijevā un Ļvivā galvenokārt saimniekojot fašisti/nacisti, kuru vienīgais mērķis esot no Ukrainas izdzīt visus tos cilvēkus, kas dažādu iemeslu dēļ nerunā ukraiņu valodā. Ukrainas rietumos klejojot bandītu grupas, kuru pamatnodarbošanās ir cilvēku nolaupīšana. Vēl, protams, mums nācās izskaidrot kādām baltkrievu kungam, ka neesam lietuvieši, kas devušies uz Maidanu dalīt bezmaksas pīrādziņus, ceptus Eiropas Savienībā.

Otrs viedoklis, kas galvenokārt dominē rietumvalstu medijos (arī Latvijā), ir diametrāli pretējs. Teroristi ir nevis ukraiņu valodā runājošie, bet gan krievvalodīgie. Bandīti saimnieko nevis Ukrainas rietumos, bet gan austrumos. Par situāciju Ukrainas austrumu daļā atbildīgs ir tikai Putina kungs, nevis Ukraina. Jāatzīst, ka arī mēs sākotnēji sliecāmies vairāk atbalstīt šo pozīciju. Bet kā tad ir patiesībā? Pirms iebraukšanas Ukrainā biju pārliecināts, ka nu beidzot man būs tā iespēja uzzināt visu patiesību un noformulēt uz faktiem balstītu viedokli. Citādi jau īsti netiec gudrs, īpaši, ņemot vērā to, cik viegli ir sabiedrības viedokli ietekmēt un virzīt tādā vai citādā virzienā.

Kijevā neaizmirst

Kijevā beidzot mums bija iespēja kaut ko vairāk dzirdēt par situāciju valstī. Tur viesojāmies pie Romāna un Svetas, kas tikai pirms salīdzinoši neilga laika bija pārcēlušies no Doņeckas uz Kijevu. Iemesls tam bija salīdzinoši vienkārši – šobrīd Doņeckā normāli dzīvot jau vairs nav iespējams. Tikai atšķirībā no lielas daļas Doņeckas bēgļu, Romāns un Sveta bija nolēmuši doties uz Kijevu un nevis Krieviju. Kā viņi mums apliecināja, daļa no bēgļiem tik tiešām dodas Krievijas virzienā un nevis uz Ukrainas rietumu daļu.

Nākamajā dienā pēc ierašanās Kijevā visi devāmies nelielā velo izbraucienā, lai uzmestu aci Kijevas galvenajām apskates vietām. Nedaudz dīvaini šķita tas, ka ne Romāns, ne Sveta neminēja ne vārda par notikumiem, kas tik nesen bija risinājušies Ukrainas galvaspilsētā. Mums pašiem nācās uzdot konkrētus jautājumus par notikumu gaitu un šo notikumu ietekmi uz šī brīža situāciju Ukrainā. Kad šādus jautājumus uzdevām, viņi atbildēja nelabprāt, radot iespaidu, ka viss, kas saistīts ar notikušo Neatkarības laukumā (Maidanā vai precīzāk Maidan Nezalezhnosti), ir kas tāds, par ko būtu jākaunas. Sākumā šāda izvairīšanās no šo jautājumu cilāšanas mani pārsteidza, bet laikam jau nekas īsti pārsteidzošs tas nebija ņemot vērā, ka tieši notikumi Maidanā, iespējams (šeit akcentēju vārdu "iespējams", jo tiešām stipri apšaubu, ka Euromaidan bija vienīgais un galvenais iemesls notikumu eskalācijai), aizsāka to notikumu virkni, kas beigu beigās noveda pie Krimas aneksijas un bruņotā konfliktā.

Protams, ekskursijas laikā nonācām līdz Neatkarības Laukumam. Mums par lielu sarūgtinājumu, bet, iespējams, pilsētas iedzīvotājiem par lielu atvieglojumu (katrā ziņā Sveta un Romāns tiešām īpaši saskumuši nebija) par notikumiem Euromaidan laikā nu jau liecināja tikai atsevišķi plakāti un šur tur iztrūkstošie bruģakmeņi. Pirms neilga laika laukums tika sakopts un barikādes aizvāktas. Bet arī bez šīm barikādēm laukumā tik un tā valdīja aura, kas lika vairāk aizdomāties par to, kas tur noticis.

Laukuma vienā stūrī atradās neliela cilvēku grupa un no tās puses varēja dzirdēt klaviermūzikas skaņas. Izrādās, ka tur katru dienu var sastapt cilvēkus, kas tieši vai netieši bija saistīti ar nesenajiem notikumiem. Kamēr es mēģināju noskaidrot, ar ko tad īsti šie cilvēki nodarbojas, gan Romāns, gan Sveta turējās atstatus, liekot saprast, ka nekas kopīgs viņiem savā starpā nav. Sajutām, ka Romāns un Sveta acīmredzami cenšas distancēties no notikumiem Maidanā un no tiem cilvēkiem, kas šos notikumus negrib aizmirst.

Nebija jau ilgi jāgaida līdz mums izdevās noskaidrot ko vairāk par mūsu draugu viedokli. Viņuprāt, tie cilvēki, kas aktīvi piedalījās Euromaidanā un, iespējams, pat savu dzīvību atstāja Neatkarības Laukumā vai tiešā tā tuvumā, bija naivi un varbūt pat nedaudz muļķīgi situācijas upuri. Viņi uzskatīja, ka šo šķietami spontāno protesta akciju ir organizējuši tā saucamie Ukrainas oligarhi (varbūt pats Porošenko), kuru mērķis ir bijis gāzt prezidentu Janukoviču un šķelt sabiedrību. Bet ej nu sazini, varbūt daļa patiesības tajā visā arī bija. Pat šobrīd, atceroties Euromaidana norises gaitu (kā tā atspoguļota neatkarīgos interneta medijos, piemēram, Vice News), īsti nespēju noticēt, ka protestētāju vidū nebija cilvēki, kas skaidri zināja, ko viņi dara, kas zināja daudz vairāk nekā parastais protestētājs. Protestu organizētības līmenis un protestētāju profesionalitāte lika domāt, ka vismaz daļa no iesaistītajām personām.

Jebkurā gadījumā lielu apbrīnu, cieņu un arī neizpratni manī izraisīja viss Maidanā (Maidan Nezalezhnosti) notikušais. It kā jau latvietim vajadzētu saprast (ne viens vien latvietis ir maksājis ar savu dzīvību par Latvijas nākotni), kāpēc tik daudz cilvēku bija gatavi atdot savu dzīvību Maidanā, bet tik un tā mani nepamet sajūta, ka Latvijā nekas tāds nebūtu iespējams (un ne jau tāpēc, ka Latvijā nevarētu notikt līdzīgi notikumi). Un šobrīd nav runa par to, vai viņi bija varoņi, muļķi vai upuri, jo vispār būtu diezgan stulbi šobrīd spriedelēt par to, vēl jo vairāk tiem, kas šiem notikumiem nav atradušies pat tuvumā. Abstrahējoties no politiskā konteksta, tikai apbrīnu var izraisīt tā brālības un vienotības sajūta, kas valdīja Euromaidana laikā. Iespējams, ka daļa no cilvēkiem, kas tur atradās brīžos, kad tika izlietas asinis, bija tikai avantūristi, daļa, iespējams, bija algotņi, bet, manuprāt, lielākā daļa cilvēku tur atradās, jo viņi tiešām ticēja, ka var ko mainīt. Viņi ticēja, ka varbūt kāds ieklausīsies, viņi ticēja demokrātijai vairāk nekā demokrātijai tic Rietumeiropā, vairāk nekā demokrātijai tic jebkur citur. Latvieši laikam jau ir samierinājušies ar to, ka reizi četros gados ir jāiet izvēlēties mazāko ļaunumu, latvieši ir pieraduši pie tā, ka likumdevējs konkrētu cilvēku par prezidentu var ievēlēt tikai, lai kādam atriebtos. Visdrūmākais šajā kontekstā laikam ir tas, ka nekas jau visticamāk nemainīsies arī Ukrainā – vienus nomainīs citi, tie citi aizmirsīs, kāpēc tie vecie ir padzīti un tā tālāk. Stāvot Kijevas Neatkarības laukumā, ļoti gribas ticēt brīnumiem, bet laikam jau vairāk pasakas nelasu.

Šķebinoša greznība

Pēc pāris dienām devāmies uz 20 kilometrus attālo ciemu Novi Petrivtsi, kur atrodas Ukrainas gāztā prezidenta Viktora Janukoviča rezidence. Rezidence atrodas Dņepras upes krastā un tās kopējā platība ir aptuveni 140 hektāri, bet rezidences iespaidīgā platībā arī nebija tas, kas visvairāk pārsteidza. Tur bija atrodams viss, ko vien varētu vēlēties resns, korumpēts prezidents – zoodārzs, golfa laukums, helikopteru nolaišanās platforma, degvielas uzpildes stacija, restorāns, SPA utt. Visticamāk tur būtu iespējams uziet vēl kādus paslēptus dārgumus, ja vien mums būtu bijis vairāk laika un lielāka interese to visu apskatīt. Godīgi sakot, vizīte rezidencē pati par sevi bija diezgan garlaicīga - varbūt tā ir tikai man, bet īsti nav pacietības stundām ilgi klaiņot pa 140 hektārus lielu parku un tīksmināties par tā šķebinošo skaistumu, jo rezidence atstāja pat nedaudz pretīgu sajūtu, jo tur var redzēt to alkatības apmēru, kas lika Janukovičam grābt un grābt, sagrābjot daudz vairāk, nekā viņam jebkad dzīvē varēja būt nepieciešams.

Pierobežā ierakumi un mīnas

Pēc viesošanās Kijevā devāmies uz Moldovas galvaspilsētu Kišiņevu. Netālu no Moldovas (Piedņestras) – Ukrainas robežas pamanījām šo to interesantu – ceļu vairākās vietās aizšķērsoja militāri kontrolpunkti un ceļmalās nereti bija manāmi no smilšu maisiem veidoti ierakumi. Šobrīd situācija Moldovas pierobežā, šķiet, kļuvusi vēl saspringtāka, jo, kāpēc gan Ukrainai būtu nepieciešams rakt 440 kilometrus garu tranšeju gar Moldovas (Piedņestras) robežu. Bet pat ar šo 440 kilometrus garo tranšeju, spriedzi Moldovas – Ukrainas pierobežā nevar salīdzināt ar to, kas novērojams Ukrainas – Krimas pierobežā. Ukrainas – Krimas pierobežas josla tiešām atgādina kara lauku, jo pavisam netālu no ceļa ir vērojami kamuflāžas formās tērpti karavīri, bruņu tehnika, tranšejas un bunkuri. Bet laikam jau kronis visam bija tas, ka daļa no pierobežas teritorijas un pat galvenais tranzīta ceļš bija mīnēts. Kādreiz man šķita, ka visādas mīnas un tanki, un sazin vēl tur kas ir varbūt tikai Afganistānā, Sīrijā vai Irākā, bet šobrīd jau tas viss notiek tepat kaimiņos. Ir sajūta, ka ir sabrucis kāds neredzams, bet līdz šim nepārvarams stikla vairogs, kas nodrošināja mieru Eiropā, Eiropas drošība šobrīd karājas mata galā, un pat pie mazākā vēja brāzmas šis mata gals var pārtrūkt. Un, iespējams, kāds jau ir izdomājis un izplānojis, kas tad notiks, kad tas notiks un kā tas notiks. Mums atliek tikai skatīties un mēģināt izlobīt kripatiņas patiesības no lielās melu samazgu jūras.

Šobrīd jau Ukraina piedzīvotais ir aptuveni mēnesi sena pagātne. Vai šobrīd esot Tbilisi un, atceroties visu redzēto un dzirdēto, varu apgalvot, ka zinu un saprotu, kas tad īsti notika un notiek Ukrainā? Visticamāk jau nē. Tas, ko es esmu sapratis, ir tas, ka Ukraina pēdējā gada notikumu rezultātā ir sakropļota, un tuvākajā nākotnē neredzu, ka kaut kas varētu mainīties. Tās tauta ir sašķelta tik tālu, ka pat ģimenes tā dēļ ir izjukušas. Dažas rētas (Odesas Arodbiedrību nama dedzināšana; snaiperu uzbrukumi), iespējams, tā īsti nekad nesadzīs. Žēl."

Vairāk par ekspedīciju "How many roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā (angliski), kā arī Turismagids.lv