"Ja patīk ceļot tālu, nepieciešams diezgan daudz līdzekļu. Lai dotos pārgājienā pa neskarto dabu tepat Latvijā, vajag pavisam maz. Labus apavus un možu omu, bet visvairāk – zināšanas," uzsver piedzīvojumu pasākumu organizators Lauris Melkers.
Jau kopš bērnības viņam paticis būt dabā, izzināt Gaujas krastus dzimtajā Siguldā, būvēt mājiņas kokos un rakt štābiņus pazemē. Vēlāk aizrāvies ar klinšu kāpšanu, slēpņošanu un pārgājieniem ārpus zināmajiem maršrutiem. "Daba ir mans dzīvesveids, tas ir tikpat dabiski, kā elpot."
Lauris tūrisma organizāciju un vadību apguva Vidzemes Augstskolā, vēlāk strādāja Gandrā, sāka organizēt piedzīvojumu pasākumus un veidot pārgājienu maršrutus. Patlaban viņš devies uz Norvēģiju, kur gūst jaunu pieredzi aktīvajā piedzīvojumu tūrismā, būdams instruktors, kopā ar tūristiem laivo pa krāčainām upēm, kāpj klintīs un veic maršrutus ar kalnu velosipēdu.
Vietas ar noteikumiem
""Daudziem ir bail doties neskartajā dabā. Es vēlos šīs bažas kliedēt. Piedzīvojumu tūrisms ir iespēja redzēt daudz ko skaistu, un tas patiešam nav bīstami. Tikai jāzina, kā pareizi rīkoties, lai nenodarītu pāri sev un videi," – tā Lauris.
Vispirms jāizzina pārgājienam izvēlētais apvidus. Dažās teritorijās, piemēram. Teiču, Moricsalas, Grīņu un Krustkalnu dabas rezervātā, ienācējs vispār nav vēlams. Savi noteikumi ir Gaujas, Slīteres un Ķemeru nacionālajā parkā, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā. Tāpat jāzina, kā uzvesties dabas liegumā vai dabas parkā. Ja pārgājiena ceļš ved pa purvu vai neskartu mežu, pastāv ļoti liela varbūtība, ka tā ir dabas lieguma teritorija. Vari pat nenojaust, ka atrodies aizsargājamā dabas vietā! Piemēram, dodoties gar Amatas krastu un pie Zvārtas ieža pārejot pāri kājnieku tiltam upes kreisajā krastā, nokļūstat Roču rezervātā, kas ir aizsargājama dabas teritorija Gaujas nacionālajā parkā.
Katrā aizsargātā dabas vietā ir savi nedrīkst, piemēram, nesliet telti, jo šādi tiek bojāta zemsedze un kaitēts videi, nelauzt zarus, nekurināt ugunskuru. Dažviet drīkst kurt uguni, taču tikai speciāli iekārtotās vietās.
Lai zinātu, kā jārīkojas, pirms došanās ceļā der visu izpētīt, bet vēl labāk – sazināties ar reģionālo Dabas aizsardzības pārvaldi, lai iegūtu informāciju par konkrēto apgabalu.
Reizēm šķiet, ka šāds pārgājiens nozīmē nepārtrauktu iešanu vairāku dienu garumā. Taču nereti pietiek ar vienu dienu, lai gūtu lieliskus iespaidus un nosoļotu gana garu ceļu. Ja ir vidēji sarežģīts maršruts, labā ritmā dienā var noiet 15 – 20 kilometru. Iesācējiem, kā arī tiem, kuri ikdienā nav raduši daudz staigāt, vairāk nemaz nevajadzētu plānot, citādi nākamās dienas pārvērtīsies par pamatīgām mocībām, sāpēs visas maliņas.
Kas cilvēku mudina doties pa neskartām takām? Lauris šo jautājumu bieži uzdevis piedzīvojumu pārgājienu dalībniekiem.
"Vairākums ikdienā strādā birojā, vienmēr apkārt ir cilvēki, troksnis. Tas ir veids, kā izrauties no skudru pūžņa. Baudīt klusumu. Ieraudzīt neskartu dabu. Saelpoties pilnu krūti svaiga gaisa. Ne mazāk svarīga ir iespēja satikt līdzīgi domājošos. Tomēr visvairāk vilina piedzīvojums, nezināmais – kas būs aiz nākamā līkuma. Atveras tāda kā bērnības dienu garša – kāre atklāt, piedzīvot, sataustīt visu nepazīstamo.
Nereti nākas darīt to, ko nekad agrāk nav nācies, piemēram, šķērsot upi pa bebra uzbūvētu dambi vai turoties pie nostieptas virves. Pēc tam, acīm mirdzot, viņi sajūsmā stāsta – tas bija trakākais, ko savā mūžā esmu darījis! Prieks, ka izdevies pārvarēt sevi, savas bailes."
Iet dzērvēs un lapsās
Latvijā piedzīvojumu pārgājienos var doties visos gadalaikos. Tas nekas, ka laukā stipri mīnusi, jo tā var būt pat priekšrocība. Reiz kādam ceļotājam gadījās ielūzt neaizsalušā tērcē. Izrāva slapjo kāju no ūdens. Ko darīt? Taču aukstums bija tik liels, ka viss sasala, un pēc brīža atlika vien nokratīt ledu no biksēm un apaviem. Varēja sauss turpināt ceļu.
Ziemā iespējams labāk aplūkot, piemēram, Randu pļavas, dabas liegumu Vidzemes jūrmalā. Vasarā tur viss applūdis, turklāt nav glābiņa no odiem un dunduriem, bet aukstumā var mierīgi staigāt pa aizsalušajiem palieņu dīķīšiem.
Aprīlī notika pārgājiens Ozolu kūdras purvā Kuldīgas pusē. Ceļotāji ieraudzīja, kā iegūst griezto jeb gabalkūdru, tīreļus, skatīja milzīgus bebru dambjus, savdabīgas sūnas un ķērpjus, kādi reti kur aug. Pārgājiens beidzās pie Ventas rumbas, kur tieši todien sāka lēkt vimbas.
Reizēm maršrutā gadās grants ceļš vai asfaltēts posms, meža stigas, tomēr pārsvarā jāmin dzīvnieku takas. Lauris smejas: "Dzīvnieki zina visforšākās vietas, ej tikai pa viņu taku, gan jau uzdursies kādam labumam."
Dabā jābūt ļoti vērīgam, visas maņas ir uzasinātas. Reiz gājēji ieraudzīja izvandītu dubļu jūru. Uzreiz degunā iesitās stipra smaka – mežacūkas. Skaidrs, rukši tikko kā vannojušies, bet paguvuši aizjozt. Viņi ir ļoti manīgi, cilvēku saož pa gabalu.
"Šopavasar mums laimējās vērot rubeņu riestu, arī medņus skatījām. Alni – tik tuvu, ka pašiem bija brīnums. Gājām pret vēju, klusu, tādēļ dzīvnieki mūs nejuta, nesadzirdēja. Purva malā uz lauka ieraudzījām vairākus desmitus dzērvju. Tik izteiksmīgas ir dzērvju balsis!
Janvāra sākumā netālu no Seržu tīreļa ievērojām uzkalniņu, kur slējās milzu ozols. Apakšā no vienas vietas bija alas. Varēja būt lapsas, tā spriedām pēc pēdām, kaut gan raksturīgo smaku nejuta. Alas bija apdzīvotas, to sapratām pēc apsarmojušām malām – tātad iekšā kāds elpoja. Skaisti, ja ko tādu izdodas piedzīvot. Var mācīties atšķirt zvēru pēdas, klausīties putnu balsīs, pētīt augus. Taču interesanti ir redzēt arī zvēru fekālijas – kurš dzīvnieks te gājis, kam tas pieder?"
Ko der zināt?
- Ievērot ritmu. Ja ceļš ir līdzens, aptuveni ik pēc stundas vērts ieturēt atpūtas pauzi – vien piecas vai desmit minūtes, lai nekļūst vēsi. Tādā ritmā ejot, var pievarēt pamatīgas distances. Gājumā pielāgoties lēnākajam grupas biedram – ātrākais vienmēr var piebremzēt, bet lēnākais ašāk nepaies.
- Pareizi elpot – ar diafragmu, izelpa vienmēr ir garāka nekā ieelpa. To labi pieprot dziedātāji un tie, kuri nodarbojas ar jogu. Taču iemācīties var ikviens. Sākumā gan nāksies ciešāk koncentrēties uz elpu, pēc tam aizies automātiski.
- Pietiekami daudz dzert. Pārgājiens, it īpaši nezināmā un visai mežonīgā apvidū, ir liela fiziskā slodze, tādēļ nepieciešams ūdens. Labāk dzert maziem malkiem ik pēc 15–20 minūtēm, lai nerodas slāpes. Tās liecina, ka organisms cieš. Var sākt reibt galva vai iestāties smags pagurums.
"Reizēm gājējs purpina – gribas ēst, kad būs pusdienas?… Iets ir tikai īsu laiku, un patiesībā tas ir nevis izsalkums, bet gan slāpes. Padzeras – un kļūst labi," zina stāstīt Lauris.
Karstā laikā vajag apstāties biežāk un padzerties vairāk.
Lai kājas sausas
Viens no svarīgākajiem piedzīvojumu tūrisma elementiem ir labi pārgājiena apavi. Kā mēdz teikt, galvenais, lai kājas sausas. Tomēr netrūkst ļaužu, kas arī neskartībā ar prieku pārvietojas sandalēs. Ja gadās slapjums, nebēdā, jo ūdens šādos apavos neuzkrājas, tie ātri vien izžūst.
"Lai izvēlētos pareizos apavus, svarīgi zināt, kurp vedīs ceļš. Gājienā gar jūru pietiek ar sandalēm. Vasarā pa mežu var iet pat basām kājām. Tomēr ne tad, ja nesama smaga mugursoma, citādi cietīs pēdas," uzsver Lauris. Parastās kedas diez vai der. Labi pārgājiena zābaki ir ērti, elpojoši un ūdensnecaurlaidīgi, ar diezgan cietu zoli un paaugstinātu stulmiņu. Bieži vien tos sasien viegli, jo šķiet, ka tā būs ērtāk. Tomēr zābakus vajag stingri sasaitēt, nofiksējot potīti, lai, ejot pa nelīdzenu virsmu, negadītos izmežģījums. Pārgājiena apavi ar īpašu membrānas materiālu gan maksā dārgi. Ja negrasās ik nedēļu doties mežonīgos maršrutos, bez tādiem var iztikt.
Var aut kājās gumijas zābakus, tikai tiem jābūt ērtiem, lai kāja ir pieradusi. Daudzi par gana labiem atzīst no putu sveķiem izgatavotos tā dēvētos krokšus. Daļa dod priekšroku no putu gumijas ražotiem zābakiem, ko var nopirkt makšķernieku vai saimniecības preču veikalā.
Ja ceļš vedīs caur purvu un brikšņiem, virs zābakiem der uzvilkt kāju aizsargus jeb bahilas. Tie ir speciāli uzliktņi, ko ģērbj uz kājas stilba – nostiprina zem ceļgala un piesprādzē pie zābaka. Bahilas pasargā no mitruma, no gružiem un zariem. Nelāgs mīnuss – kājas sūt vairāk.
Labāk vilkt vilnas, nevis kokvilnas vai frotē zeķes, jo tās ātri piesvīst. Vasarā noder speciālās pārgājiena zeķes, tās saglabā siltu un sausu sajūtu. Noteikti jāņem līdzi rezerves zeķes.
Ja dodas ceļā uz divām dienām, der ielikt somā arī kedas vai iešļūcenes. Dienā kājas zābakos nogurst, un vakarā ir tīkami uzaut kaut ko vieglāku.
Paņemt līdzi drošībai
Jābūt uzmanīgam. Pavasarī kāds puisis, šķērsojot kūdras purvu, uzkāpa cinim. Pirmajā acu uzmetienā tas šķita gana drošs, taču, kā lika kāju, tā līdz viduklim iekšā. Ceļabiedri metās klāt un viņu izvilka. Neko darīt – nomainīja zeķes un gāja tālāk. Lauris brīdina, ka jāskatās, kur liek soli. Tāpat purvā nekad nevajag doties vienatnē. "Tomēr, staigājot pa purvu, nav jābaidās. Paņem lielu mietu un patausta, kur var iet. Bīstamāki ir zemie purvi, kur iegūst kūdru. Ja bijušas lietavas, tā ir irdena, var iestigt. Mežā ir jāuzmanās no mednieku liktajiem slazdiem. Bieži vien nevar pamanīt bebru slazdu. To liek uzpludinājumā, dzīvnieka sakrautā dambja vidū, bet tieši šī vieta ir vislabākā upes šķērsošanai. Jāskatās vērīgi – parasti slazda vieta ir iezīmēta ar spilgtāku aukliņu vai iespraustu koku."
Pat ja dodas ceļā vienu dienu, vērts paņemt līdzi marles saiti, ūdeņraža pārskābi un plāksterus. Ja gājiens ir intensīvs un apavi nav pārāk ērti, viegli var iedzīvoties tulznās. Parastais plāksteris gan līdz tikai īsu brīdi. Lauris iesaka citu pārbaudītu līdzekli – lielo sudraba līmlenti, ko var iegādāties saimniecības preču veikalos. Jau pirms pārgājiena to uzlīmē uz kailas kājas papēža un uz kauliņa pie īkšķa, jo šīs vietas cieš visbiežāk. Līmlente ir ļoti stingra, bet ar slidenu virsmu, kas pasargā ādu.
Vēl aptiekā jānopērk ādu atvēsinošs aerosols. Ja gadās sasisties – uzpūš un kļūst daudz vieglāk. Līdzeklī esošie aktīvie komponenti strauji atdzesē ādu un bloķē sāpju sajūtu.
Pirms došanās pārgājienā vajag izpētīt apvidu, lai apzinātu tuvumā esošās apdzīvotās vietas – gadījumā, ja kaut kas notiek.
Visa gana, nekā lieka
Ja dodas ceļā vienu dienu, diez vai vajag piepakot somu ar apģērbu. Lauris uzsver – māksla ir paņemt tieši nepieciešamo minimumu, neko lieku. Vislabāk mantas likt ērtā mugursomā. Esot gan bijis tā, ka atnāk meitene un viņai uz pleca rokassomiņa… Pati drīz vien sapratusi, cik tas neparocīgi.
- Apģērbam jābūt elpojošam. Nevajag vilkt džinsus, tajos kļūst karsti. Vislabākās ir bikses no ātri žūstoša auduma, jo nav jābaidās samērcēties. Speciāls pārgājiena apģērbs nelaiž cauri arī vēju. Labi ir ģērbties slāņos, pēc sīpola principa. Apakšā termokrekliņš vai T krekls, virsū flīsa vai cits viegls džemperis, vēl vējjaka. Ja vajag, lieko noģērbj un saliek mugursomā. Ja apstājoties kļūst vēsi, var kaut ko atkal ātri uzraut mugurā. Pirms iešanas jāizpēta laika apstākļu prognoze. Ja sola ļoti lietainu, labāk paņemt līdzi lieku apģērba kārtu, tad vismaz atpakaļceļā var uzvilkt sausu, nenākas salt. Tāpat noder ūdensdrošs iepakojums telefonam, fotoaparātam un naudas makam. Pieredzējuši laivotāji iesaka telefonu ievietot prezervatīvā un aizsiet – ierīce nesamirkst, bet ekrānu var saskatīt.
- Galvu ieteicams apsegt, it īpaši karstā laikā. Saules stari drīz vien var apskādēt – apsvilst seja, var ķert saules dūriens.
- Nevajadzētu somu pārslānīt ar pārtiku. Lauris ir pārliecinājies – ja ir rieksti un tumšā šokolāde, no kā saņemam enerģiju, un pietiekami daudz ūdens, vienu dienu var izturēt. Rieksti satur daudz šķiedrvielu. Labajām taukskābēm bagāti ir, piemēram, Indijas rieksti un mandeles. Tās gan labāk mājās apgrauzdēt, lai organismā labāk pārstrādājas. Arī savvaļā atrodams šis tas, ko likt uz kārā zoba. Tēju noteikti var uzvārīt no savvaļas upeņu vai aveņu zariņiem. Ja iespējams kurt uguni, var ne tikai vārīt zupu. Gardi ir apcepti šampinjoni. Visiem garšo tā dēvētās skautu maizītes. Mājās sagatavo stingru mīklu no miltiem, ūdens un sāls un paņem līdzi maisiņā. Mīklu izvirpina desiņā, uztin uz koka iesma un apcep ugunskurā. Citi pievieno mīklai arī olu, daži gatavo vēl smalkāk – no kviešu miltiem, sodas, cukura un sviesta. Lauris pārliecinājies, ka nav smādējama arī tūristu pārtika, ko parasti izmanto alpīnisti. Ēdiens ir folijas paciņā safasēts pulveris. Atliek tajā ieliet karstu ūdeni, kārtīgi samaisīt, un pēc piecām minūtēm var ēst. Šāds ēdiens ir diezgan barojošs, ļauj atjaunot enerģiju pēc lielas slodzes, vienīgi nav lēts.
- Ja pārgājiens lielākoties būs pa meža ceļiem, noderēs saliekamas trekinga nūjas, uz tām labi balstīties. Lauris gan parasti atrodot lielu zaru vai nūju, kas uzticami kalpo līdz pārgājiena beigām.
- Vissvarīgākais princips – neatstāt pēdas! Neradīt atkritumus, nepostīt, saudzēt. Lai vide paliek tāda, kāda bija pirms mūsu ierašanās. Pēc pārgājiena nevajag uzreiz ķerties pie kafijas vai alkohola lāses, jo sirdij jau tā bijusi ilgstoša piepūle. Tāpat nav ieteicams karsēties pirtī – arī tā ir slodze.
Rosinājumam un iedvesmai
Lauris piedāvā divus paša pārbaudītus pārgājienus, tie tapuši sadarbībā ar uzņēmumu Gandrs. Ērti izmantot, ja ir navigācijas vai cita ierīce, kam pieejams GPX fails.
Drīzumā, līdzko tiks saņemts saskaņojums ar Dabas aizsardzības pārvaldi, mājaslapas www.gandrs.lv pasākumu sadaļā tiks publicēti arī citu pārgājienu apraksti un kartes.
Pārgājiens Trīs stihijas
Notiek Latvijas valsts mežu un dabas parka teritorijā, līdz ar to jāievēro tajā noteiktie regulējumi. Distance – apmēram 22 km (aptuveni septiņas stundas). Aptuvenā karte. Vidēji sarežģīts maršruts, vairāk piemērots pavasarim vai rudenim. Iešana pārsvarā pa neiemītām takām, upes krastiem, meža un lauku ceļiem, mitrām meža stigām un kūdras purvu. Mērens reljefs. Maršruts veicams izturīgos un mitruma drošos pārgājienu zābakos vai pie kājas pieradinātos gumijas zābakos. Diezgan liela iespēja piebrist zābakus.
Pārgājiens Pierobežas pēddzinis
Notiek īpaši aizsargājamā dabas teritorijā. Distance – apmēram 14 km (aptuveni piecas stundas ar pauzēm). Aptuvenā karte: ej.uz/pierobezas_peddzinis.
Vidēji sarežģīts maršruts, pārsvarā neiemītas un dzīvnieku takas. Aizauguši un seni meži, diezgan neskarta vide. Iešana pa skujkoku un jaukto koku mežiem, kas dažviet ir purvaini, ceļā ir aizaudzis augstais purvs, izcirtums un jaunaudze, palienes pļavas, Smārdes un Iecavas upes krasti. Ieteicami izturīgi, ūdensdroši pārgājienu zābaki vai ērti gumijas zābaki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
