Gada karstākais objekts Krima. Tūrisma pērle cauri laikiem – padomju gados, pērn un šogad  (167)

Krima vairāk nekā divus gadsimtus bijusi iecienīta atpūtas vieta. Jau caru laikā tur tika būvētas gan grandiozas pilis, gan atpūtas nami un spēļu zāles, kuru dārzos bija pat strūklakas, kurās plūda vīns. Puškins tur radīja brīnišķīgus dzejoļus, Čehovs vadīja vecumdienas, bet cars Nikolajs ar ģimeni steidza pavadīt katras brīvdienas un atgūt veselību. 

Pienāca karš, juku laiki un revolūcija, tomēr Krima savu iecienītās atpūtas vietas statusu nezaudēja. Nepagāja ilgs laiks līdz pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas, kad Krimā atkal sāka plūst atpūtnieki, bet pilis pēc nacionalizācijas kļuva par valsts muzejiem vai augstu partijas darbinieku mītnēm, piemēram, Masandras pils, kura reiz kalpoja kā cara medību pils, kļuva par vienu no Staļina mītnēm un, stingri apsargāta, bija slēgta tautai. Savukārt tās vīna dārzi gan bija apskatāmi un "Masandras" galda vīns nobaudāms. Citāds liktenis piemeklēja grezno britu stilā celto grāfu Voroncovu pils, kas kļuva par Krimas Valsts mākslas muzeju. Arī cara iecienītā Livādijas pils tika atvērta tautai - tajā tika izveidota darba ļaužu sanatorija, kur vienlaicīgi varējuši atpūsties pat 1000 proletariāta pārstāvji.

Padomju laikā Krimā tika atvērtas simtiem sanatorijas, slavenas skolēnu nometnes un daudz kas cits, savukārt baznīcas grima aizmirstībā. Tūristi un atpūtnieki miljoniem ik gadu plūda uz skaisto pussalu Melnās jūras krastā. Piemēram, mazajā Alupkā (tur atrodas arī jau minētā Voroncovu pils un ilgāku laiku Pirms pirmā pasaules kara mita Ļeņina māte un māsa) dzīvoja vien 11 tūkstoši cilvēku, bet ik gadu turp ieradās ap 50 tūkstošiem atpūtnieku, savukārt pili apmeklēja 650 tūkstoši cilvēku, teikts A. Palčikova sarakstītajā ceļvedī "Alupka", kas izdots 1979. gadā. Savukārt tuvējā sanatorija apkalpojusi 3,5 tūkstošus atpūtnieku gadā. Un tie visi ir sīkumi, ja salīdzina ar atpūtnieku skaitu Jaltā, Aluštā vai slavenajā "Artek" nometnē. kuras teritorija ir tikpat liela kā Monako pundurvalstij un kurā nokļūt vēlējās ikviens padomju bērns. Un, protams, Krimā tika izbūvēta pasaules garākā trolejbusu līnija, pa kalnu ceļu savienojot Jaltu un Aluštu,un, kas arī mūsdienās ir iecienīts pārvietošanās līdzeklis.

Kad Ukraina atguva neatkarību, daudz kas no minētā zaudēja savu spožumu, un Krima piedzīvoja arī daudzas pārmaiņas. Piemēram, dzimtajā pussalā atgriezās Krimas tatāri, ko Staļins ar savām represijām bija piespiedu kārtā padzinis un centies iznīcināt. Līdz ar viņiem daudzviet Krimā "izauga" mošejas. Tāpat atdzima arī pareizticīgie dievnami.

Protams, tūristu un atpūtnieku skaits samazinājās, tomēr pēdējos gados tas atkal manāmi auga. Pilis, arī tās kas kādreiz piederēja Kompartijai, tika atvērtas apskatei. Tika celtas jaunas, "rietumnieciskas" ēkas, kas gan ne visai saderējās ar skaisto dabu, bet ne jau sliktāk, kā tās daudzstāvu ēkas, kas bija tapušas padomju laikos.

Tomēr bija jau arī lietas, kas palika neskartas, kaut vai "ļeņinekļi", ko pie mums Latvijā ar steigu aizvāca, līdzko atguvām neatkarību, Krimā turpināja un turpina stāvēt. Tāpat arī jautras atpūtnieku dejas pilsētas laukumos orķestra pavadībā siltos vasaras vakaros ir, bija un, visticamāk, būs ikdiena Krimā. Tāpat, protams, lai kas arī notiktu, šīs vietas lielākā un nemainīgākā vērtība – jūra, kalni, ūdenskritumi un meži - ir lietas, ko novērtē visos laikos un visi, kas tur bijuši, lai ko arī domātu par politiku un tās izpausmēm. 

Šogad februārī un martā viens no Melnās jūras skaistākajiem un tūristu iecienītākajiem reģioniem atkal nokļuva politisku ķīviņu krustpunktā ,un, lai arī ne oficiāli, bet "de facto" mainīja savu īpašnieku, pēc spraigām un bruņotām cīņām, nonākot Krievijas apkampienos. Šie notikumi vismaz pagaidām pilnīgi sagrāvuši tūrisma nozari pussalā, lai arī Krievija it kā izteikusi gatavību dibināt pat aviosabiedrību, kas vestu tūristus uz Krimu, kā arī pilnā spošumā atjaunot "Artek" nometni, investējot tajā miljonus. 

Pašlaik gan Krimā no rietumiem nokļūt ir visai pagrūti, jo apturēta arī vilcienu satiksme no Ukrainas, tomēr ne neiespējami, un, ja ir tāda vēlēšanās, tur nokļūt var. To izdarīja arī ekspedīcijas uz Pita salu "How Many Roads" dalībnieki no Latvijas, šķērsojot robežu ar velosipēdiem. 

Tūrismagids.lv piedāvā ieskatīties fotogrāfijās no Krimas, ko uzņēmuši tūristi trīs dažādos laikos – PSRS pastāvēšanas gados, 2013. gadā, kad tā bija mierīga un neskarta Ukrainas daļa, un tagad (pirms dažiem mēnešiem), pēc Krievijas vardarbīgās aneksijas, ko gan rietumu pasaule nav atzinusi, bet, kas faktiski izpostījusi pussalas tūrismu.