Ceļā uz Pita salu: Krima - no Sevastopoles līdz Jaltai (5. daļa)  (4)

Iepriekšējais ceļotāju stāstījums beidzās ar Lāčplēša dienas atzīmēšanu Melnajā jūrā, Sevastopolē un no šīs vietas arī turpinām.

Sevastopole – Jalta

Ivara stāsts:

"12. novembris – kārtējā reize, kad atstājam kādu pilsētu, siltu gultu un dušu aiz muguras. Tomēr ceļš no Sevastopoles bija kā pavisam jauna ceļojuma uzsākšana. Tāpēc, ka ar mums atgadījās "savādais atgadījums ar velosipēdiem naktī", no Sevastopoles startējām vairs ne visi kopā, bet Dainis uz velosipēda un mēs ar Lauru ar autostopiem.

Uzsākot šo ceļa posmu, sajūtas bija dalītas. No vienas puses, joprojām žēl par to, ka vairs nav divu riteņu, no otras puses, ar Lauru tāpat no Sevastopoles ar tiem nebrauktu, bet krāmētu vilcienā sāpošo ceļu dēļ. Domājot šādi, liekas, ka stopēšana tiešām ir vienkāršākais un šobrīd piemērotākais ceļa veids. Protams, tā likās tikai līdz brīdim, kad tiešām sākām to darīt. Loģiski, ka nevaram iziet pa Kolobova ielas nama durvīm un sākt to darīt pagalmā. Sākumā bija jātiek uz pilsētas otru galu. Pieturā sapratām, ka ar mūsu somām nelielajās "maršrutkās" vietas nepietiks – tie jau tā ir pilni cilvēkiem. Ietūcījāmes trolejbusā un nonācām pilsētas otrā pusē, taču joprojām – pilsētā.

Nevarējām tikt skaidrībā, kādi autobusi brauc uz kurieni un no kurienes, lielākoties tāpēc, ka paši jau īsti nevarējām paskaidrot, kur mums vajag nonākt, tāpēc izdomājām, ka iesim kājām, kamēr tiksim ārā no pilsētas, un tad jau varēs sākt stopēt. Negribējās arī maksāt par autobusu, ar kuru nobrauktu varbūt tikai pāris pieturas. Pēc ieplānoto trīs kilometru nosoļošanas gan sapratām, ka stopēt te vēl nav iespējams – ceļa malā ir barjera un nomales, uz kuras mašīnas varētu apstāties, nav. Tā beigās nostaigājām veselus septiņus kilometrus, kuru laikā daudz reižu pārdomāju, cik ļoti labāk būtu, ja mums būtu riteņi. Septiņi kilometri – nav jau daudz, bet, ja tev uz muguras ir ne visai ērta, 30 kilogramus smaga mugursoma, tas tomēr ir izaicinājums.

"Jaltas aplis" – apļveida krustojums, no kura atdalās lielceļi uz Sevastopoli, Simferopoli un Jaltu – izvērtās par pirmo vietu, kur stopēju autobraucējus ārpus Latvijas. Pirmā mašīna apstājās jau pēc īsa brīža, bet tajā nebija pietiekami daudz vietas. Izklausās jau vienkārši – divi cilvēki ar mugursomām. Taču somām bija ne tikai ievērības cienīgs svars, bet arī apjoms – lielākajā daļā mašīnu bagāžniekā ietilpa tikai viena soma un otra salonā aizņēma gandrīz pilnu trešā pasažiera vietu. Bet, arī neskatoties uz to, vēl pēc dažām minūtēm piestāja melns Ford ar tonētiem stikliem, kurā brauca divi krievi uzvalkos un bija gatavi aizvest mūs līdz pat Jaltai. Dainim, izbraucot no Andreja mājām, gan jau bija pāri vienpadsmitiem, tāpēc bija skaidrs, ka līdz tumsai viņš nepilnos 90 kilometrus līdz Jaltai nepaspēs nomīt. Pagaidām vēl nebija arī nekur jāsteidzas – vēl bija atlikušas vairāk nekā divas nedēļas, lai tiktu cauri Krimai, jo Krievijas vīza bija derīga līdz 30. novembrim.

Daini, mašīnā sēžot, bijām apsteiguši, nemaz ne tik sen, un jau apmēram pēc pusstundas arī viņš bija klāt. Kolektīvi izlēmām, ka telti necelsim un gulēsim zem zvaigznēm. Iebraucot Šeit telti būtu arī pagrūti uzcelt, jo no ceļa uz abām pusēm pavērās diezgan stāvas nogāzes. Izvēlējāmies to, kas ved uz augšu, uzstiepām tur riteni un somas un centāmies atrast vishorizontālākās vietas, kur novietot matracīšus gulēšanai. Protams, šķietami gandrīz horizontālā virsma neliekas vairs tik līmeniska, kad nakts vidū pamosties, aizslīdējis pusmetru uz priekšu, bet gulēšana šādā veidā tomēr bija lieliska. Ja apstākļi ļauj, noteikti nav vērts ceļojot katru reizi par visām varītēm krāmēties ar telts celšanu.

Nākamajā dienā līdz Jaltai bija atlikuši ap 40 kilometri un viens pieturas punkts, kur noteikti jāiegriežas – Bezdelīgas ligzda (Ла́сточкино гнездо́) – dekoratīva pils uz klints, kas celta neogotisma stilā un atgādina viduslaiku pili, bet patiesībā uzbūvēta 20. gadsimta sākumā. Sākumā ar automašīnām īpaši labi neveicās, bet, kad jau sākām prātot par autobusiem, tomēr uzspīdēja veiksme. Gribējās jau nostopēt kādu žiguli, jo tas būtu Ukrainai/Krievijai atbilstoši un tie te ir lielā daudzumā, bet šoreiz vēl iztikām ar Peugeot.

Diezgan ātri tikām līdz Gasprai, jo mūsu šoferis sirdī bija F1 pilots – pa līkumaino Jaltas šoseju brīžiem traucāmies ar ātrumu 120 kilometriem stundā. Līdz Bezdelīgas ligzdai gan vēl ar somām uz muguras no šosejas bija jāmēro kāds gabaliņš. Mēģinot iziet pa taisno, nonācām Gaspras betona rūpnīcas teritorijā, kur kāds onkulis cītīgi skaidroja, ja mēs iešot pa šo pašu ceļu tālāk uz leju, tad mūs beigās nelaidīs ārā un būs atkal jāiet atpakaļ. Uzstājīgi sakot, ka negribam tagad meklēt garus apkārtceļus, viņš ieminējās, ka varot iziet gar betona čupām pa teritorijas sānu, bet tur mēs noteikti nolauzīšot kaklu.

Izvēlējāmies otro variantu un jau pēc piecām minūtēm bijām veiksmīgi tikuši pa kalnu lejā un ārpus rūpnīcas teritorijas. Mani vienmēr uzjautrinājušas šīs "slēgtās teritorijas", kurās no vienas puses var tā vienkārši ieiet un pēc tam otrā pusē tev ir problēmas ar izkļūšanu ārā. Vēl pāris kilometri un beidzot paši savām acīm skatījām vienu no populārākajiem, ja ne populārāko, Krimas tūrisma objektu – Bezdelīgas ligzdu. Kas izvērtās par nelielu vilšanos – pils iespaidīgāk izskatās bildēs, nekā dabā. Laikam jau tās niecīgais izmērs liek uz to skatīties vairāk kā uz butaforiju, nekā īstu pili. Bildēs, savukārt šo izmēru nevar tik labi novērtēt, tāpēc tās izskatās iespaidīgas. Ieejas maksa likās neadekvāti augsta, tāpēc neriskējām ar dubultvilšanos un turpinājām pētīt eksterjeru un apkārtni.

Blakus uz klints atrodas arī "Burvju lāde" un "Vēlmju koks". Leģenda vēsta, ka 20.gadsimta sākumā šī zeme piederējusi tirgonim, kurš kādu vakaru šeit uz klints nolicis lādi ar trīs zelta gabaliem. Nākamajā rītā no tās esot bijis izaudzis burvju koks. Tirgonis ievēlējies vēlēšanos: "Kaut šajā vietā būtu pils!" Un pils parādījās. Kopš tā laika šī tiek saukta par Burvju lādi un Vēlmju koku. Cilvēki sien uz koka zariem bantītes, iemet lādē naudiņu un iedomājas vēlēšanos, kura noteikti piepildīsies.

Atkal, nepagāja necik ilgs laiks, kad jau klāt bija arī Dainis. Devāmies prom no pils uz ceļu – līdz pašai pilij var aiziet tikai pa puskilometru garu trepju taku, vismaz tā mums apgalvoja vietējie. Tā arī varētu būt patiesība, jo vienīgā asfaltētā iela, kas ved pie tās, šķiet, ved caur privātās kūrortsanatorijas teritoriju. Somas uz pili nenesām, bet bijām uzticējuši kādam armēņu tirgotājam takas sākumā, kurš, uzzinājis, ka esam no Latvijas, atplauka smaidā un stāstīja kā savulaik braucis pie savas mīļotās uz Liepāju. Tāpat neskartas tās arī tur stāvēja, kad atgriezāmies, pateicāmies un bijām atpakaļ pie ceļa. Vēl brītiņu atpūtāmies un uzsākām nu jau vairs tikai 10 kilometrus garo ceļu līdz Jaltai. Šoreiz gan izvēlējāmies sēsties "mikriņā" – ar grūtībām, bet mums un somām tas izdevās. Pa autobusiņa logu vērojām gleznainos Melnās jūras krastus un braucām atkal augšup pa serpentīna ceļu, domājot, kādas izjūtas šobrīd ir Dainim, ja arī busiņa motors ļoti smagi rūc.

Jau Odesā bijām caur jaunajiem paziņām sarunājuši, ka Jaltā varēsim palikt mēbeļu veikala īpašnieces Marinas dzīvoklī. Sanāca gan tā, ka viņai tieši šajās dienās brauca ciemos radinieki, tāpēc dzīvoklī nebija pietiekoši daudz vietas. Taču, par to beigās bijām tikai priecīgi, jo kad gan vēl būtu izdevība nakšņot nevis dzīvoklī, bet īstā mēbeļu veikalā! Turklāt, lielākā daļa sortimenta veikalā "DiVan", kā jau vēsta nosaukums, ir dīvāni un gultas. Pašu Marinu vēl nesatikām, atstājām somas pie veikala darbiniekiem un sagaidījām Daini.

Jā, jau atkal kalnainākās pilsētas mūsu ceļā tituls tika pārcelts tālāk, šoreiz no iepriekš nominētās Sevastopoles, balva tika Jaltai. Ārā gan jau bija satumsis, bet, tā kā neplānojām palikt pilsētā divas dienas, tumšais vakars bija vienīgais laiks, kad apskatīt pilsētu. Aizgājām līdz pilsētas centrālajai daļai, par spīti tam, ka tūrisma sezona ir beigusies, tomēr uzreiz var redzēt, ka šī ir tūrisma pilsēta. Pirmais, kas mūs sagaidīja, bija koši zilajās krāsās mirgojošais Eifeļa tornis. Protams, daudz mazāks par īsto, bet tomēr diezgan iespaidīga izmēra.

Tāpat kā lielākajā daļā citu Melnās jūras piekrastes pilsētu, arī te paralēli jūras krastam ir iela-promenāde, kas domāta tikai gājējiem un, ko vietējie atpazīst pēc viena vārda "набережная". Pilnais nosaukums varētu skanēt apmēram kā "Ļeņina vārdā nosauktā krastmala", bet to var izlasīt tikai ceļvežos, nevis dzirdēt sarunās. Ceturtdienas vakarā te bija pietiekoši daudz cilvēku, protams, noteikti tikai neliela daļa no tā, kas mūs sagaidītu, ja atrastos šeit kādā vasaras nedēļas nogalē. Ļeņina piemineklis, vikingu kuģa formas restorāns "Apelsīns", mazā baznīciņa (Часовня Новомучеников и Исповедников Российских) un lielā, vismaz 500 gadu vecā platāna ir tikai daži pamanāmākie apskates objekti, bet bez tiem šajā ielā ir arī daudzi citi, neskaitāmi veikali un restorāni, viesnīcas un atrakcijas.

Zaļi-zilās krāsās mirgojošas lietas Jaltā arī visiem patīk, jo vēl bez Eifeļa torņa manījām arī spīdošu velosipēdu, kas piedāvāja ekskursijas un vairākus dažādu suvenīru tirgotājus, kuru piedāvājumā bija spīdošas lietiņas un lāzerīši. Sapratām arī, ka šeit nevar atrast vietu, kur kaut ko apēst, nesamaksājot milzu naudas summas, tāpēc devāmies no Ļeņina tālāk un pastaigājām arī pa citām ielām. Divdesmit minūtes pirms slēgšanas mums paveicās atrast kādu parastu ēdnīcu pagrabā pie Jaltas pilsētas domes, kur arī pavakariņojām, un pēc tam devāmies tikties ar Marinu un iekārtoties nakšņošanai.

Iespējams, ka tik plaša izvēle, kur gulēt, mums vairs ceļojuma laikā nebūs. Sākumā jau domājām, ka pieticīgi iekārtosimies kaut kur veikala aizmugures telpā uz grīdas, taču Marina teica, ka to mēs, protams, varam darīt, ja gribam, bet tas nebūt nav nepieciešams, jo varam izvēlēties gulēšanai jebkuru no veikalā esošajiem ap 20 dīvāniem un gultām."

Tas pats ceļs ar velosipēdu. Daiņa stāsts:

"Viss bija izdomāts, un viss bija saplānots, Laura un Ivars turpmāko ceļa posmu no Sevastopoles līdz Tbilisi mēģinās pieveikt ar autostopiem, bet es lēkšu seglos velosipēdam un cītīgi mīšu pedāļus. Jāsaka gan, ka sajūtas par priekšā esošo pārbraucienu bija duālas – no vienas puses biju patīkami satraukts, jo būs iespēja pašam savām acīm redzēt Krimas dienvidu piekrasti ar visiem tās brīnumiem, bet no otras – šo pārbraucienu uzskatīju par pirmo īsto riteņbraukšanas izaicinājumu, jo man nāksies sastapties ar pirmajiem īstajiem kalniem (vispār jau latvietim viss, kas ir lielāks par Gaiziņkalnu, ir jāuzskata par iespaidīgu kalnu).

Pārbraucienu uzsāku 12. novembrī ap plkst.11.20 pēc tam, kad visi atvadu vārdi bija pateikti, kopbildes nofotografētas un mantas sakrāmētas. Izbraukšana no pilsētas nekādas problēmas nesagādāja, ja nu vienīgi neskaita to, ka nedaudz apmaldījos. Ceļu atrast man palīdzēja jauka sieviete, kas bija pamatīgi apbēdināta, uzzinot, ka Sevastopolē mums nozaga velosipēdus. Bet visā visumā šķita, ka diena būs izdevusies un velo pats ripos uz priekšu.

Kādus padsmit kilometrus no pilsētas robežas manu uzmanību piesaistīja interesants veidojums ceļa malā. Biju jau pieradis ceļmalās redzēt stāvam krustus, puķu vainagus vai vienkārši svecītes par piemiņu tiem, kas tajā vietā gājuši bojā. Šoreiz tur bija piemineklis motocikla formā. Braucot garām šīm piemiņas vietām (Baltkrievijā, Ukrainā un Moldovā šādas piemiņas vietas tiešām ir redzamas ļoti bieži) sajūta ir nedaudz dīvaina, brīžiem pat liekas, ka esmu nevis uz ceļa, bet drīzāk kapsētā.

Kilometru pa kilometram un arī pirmais kāpums bija klāt. Izaicinājumu pieņēmu, pārslēdzos uz pirmo zobratu priekšā un sāku "rāpties" kalnā. Tālu gan nepaspēju uzrāpties, kad ceļa labajā malā pamainīju interesantu ēku, kuras vārti bija izdaiļoti ar Krievijas karogiem, citiem man nezināmiem karogiem, Krimas aneksiju slavinošiem uzrakstiem un dažādiem citiem atribūtiem (ēkas vārtus rotāja tādi uzraksti kā, piemēram, "Ir Dievs debesīs, bet Krievijā uz zemes" un "Sevastopole atgriešanās "). Pats nezinādams biju nokļuvis līdz slavenās motociklistu bandas "Nakts Vilki" (Night Wolves) bāzei. Pārāk omulīgi tur nejutos un brīžiem pat šķita, ka tūlīt kāds bārdains tēvainis nāks un atņems manu Latvijas karogu, sūtīdams mani trīs mājas tālāk. Sabijies no drūmā paskata mājas, vaigus piepūtis, minos augšā kalnā.

Ziniet, mīļie draugi, tie kalni tomēr ir skaisti, bet vēl jo skaistāki tie kļūst, tad kad esi pats ar saviem spēkiem tur augšā ticis. Mīšanās kalnā galvenokārt ir tāda psiholoģiska disciplīna, ne tik daudz fiziska. Visvairāk raizes sagādā tas, ka neatkarīgi no tā, ka pedāļus minu ļoti ātri, pārvietošanās ātrums tik un tā nav daudz lielākas nekā žiglam gājējam. Bet, protams, arī tam ir sava pozitīvā puse, šis lēnais pārvietošanās ātrums dod lielisku iespēju vērot brīnišķīgās ainavas.

Pirms izbraukšanas no Sevastopoles, bijām runājuši, ka lieliska vieta, kur pārlaist nakti, varētu būt kalns Mys Ayya. Tomēr, kad sasniedzu kalna pakāji, saule vēl netuvojās horizontam, tāpēc pieņēmām lēmumu braukt tālāk līdz netālu esošajai pilsētai Forosai. No Mys Ayya pakājes līdz Forosai bija atlikuši nepilni 20 kilometri, bet Ivars un Laura mani vēl nebija noķēruši. Mūsu ceļi krustojās tikai pēc pāris kilometriem. Biju apstājies ceļmalā, lai nobildētu kārtējo elpu aizraujošo ainavu, kad zvanīja Ivars, lai paziņotu, ka viņi tikko ir pabraukuši man garām. Tad nu atkal lecu seglos un centos viņus noķert.

Tas izdevās tikai pie pašas Forosas pilsētas, kur nolēmām meklēt vietu nakšņošanai. Saule jau slīdēja uz rieta pusi, un tāpēc nolēmām rāpties ceļmalas kalnā, kura nogāzē veidojām nometni. Riteni pakārām kokā, dzērām kafiju, ēdām makaronus, runājām un gatavojāmies likties uz auss. Tā kā nakts solījās būt silta un bez nokrišņiem, izlēmām gulēt zem klajas debess. Nakts bija izmeklēti skaista, bija iespēja vērot zvaigžņotās debesis "platekrānā". Ja nu par kaut ko varētu sūdzēties, tad tikai par to, ka pastāvīgi slīdēju nost no sava matrača (Ivaru piemeklēja līdzīgs liktenis, bet Laura, savukārt, nevis slīdēja, bet vēlās nost no matrača). Tā noslēdzās 12. novembris.

Nākamajā dienā plāns bija satikties pie, iespējams, populārākā Krimas apskates objekta – "Bezdelīgas ligzdas".

Kalni, pakalni, tunelis un atkal kalni un pakalni. Bez visa tā viena no Jaltas šosejas raksturīgajām iezīmēm ir ceļmalas tirgotāji, kas šoferīšiem un to līdzbraucējiem piedāvā iegādāties vietējo produkciju. Arī es izlēmu sevi palutināt ar īstām Krimas vīnogām, jo kaut kur pusceļā līdz Bezdelīgas ligzdai atskārtu, ka ar vienām brokastīm tomēr nebūs gana. Tās izrādījās necerēti sulīgas, tādēļ varēju neuztraukties par nepieciešamību papildināt ūdens krājumus.

Līdz ciematam Gaspra, kur atradās mans pieturas punkts, nonācu necerēti ātri – ap pusdienlaiku. Lai nokļūtu Bezdelīgas ligzdā, atlikta vien veikt pāris kilometrus garu nobraucienu līdz Melnās jūras piekrastei. Nobraucieni gan ir tāda viltīga padarīšana, no vienas puses, protams, ir patīkami pārmaiņas pēc izbaudīt mirkli, kad divritenis pats no sevis ripo uz priekšu, bet no otras – jau pašā nobrauciena sākumā ir skaidrs, ka tas beigsies tikpat ātri un negaidīti, kā sākās, un neilgi pēc tam sagaidīs nākamais kāpums. Bet, neskatoties uz to, vējš matos un ātrums, kas pāris sekundēs var sasniegt pat 60 kilometrus stundā, tomēr ir tā vērts, lai kalnos uzmītos.

Tātad Bezdelīgas ligzda. Varu vienīgi piemetināt, ka tā ir viena no tām retajām vietām, kas tiešām izskatās tieši tā, kā fotogrāfijā – maza pils uz lielas klints. Pat bail iedomāties, kas tur notiek tūrisma sezonas laikā, jo pat novembra vidū tur bija pilns ar tūristiem un mazām suvenīru bodītēm. Mums bija unikāla iespēja bez maksas nofotografēties kopā ar pūci, bet diemžēl virsroku ņēma aizdomas, ka šī fotografēšanās beigu beigās nebūs nemaz tik bez maksas, ņēma virsroku un iespēju laidām garām.

Nevarētu arī teikt, ka biju vīlies pēc Gaspras apmeklējuma, jo tiešām redzēju to, ko biju gaidījis. Pēc nozīmīgā tūrisma objekta apskates, trijatā uzēdām pāris pankūkas, un tad es jau atkal kāpu uz riteņa, lai pieveiktu atlikušos kilometrus līdz Jaltai.

Kā jau tajā dienā ierasts, arī Jaltu man izdevās sasniegt necerēti ātri (ceļā bija tikai viens ievērības cienīgs kāpums, kuru šoreiz izdevās pieveikt, atpūšoties tikai kādas trīs reizes). Ticis līdz pilsētai, pats sev sagādāju piedzīvojumus, kas izrādījās grūtākā dienas daļa. Biju nolēmis mēģināt atrast Jaltas dīvānu veikalu, kurā bija plānots pārlaist nakti.

Sapinos pats savā meistarībā un rezultātā nācās aptuveni 40 kilogramus smago velosipēdu stumt augšup pa stāvu ielu koridoru (mīties tur bija neiespējami, jo kāpums bija pārlieku iespaidīgs un manas kājas – pārlieku nogurušas). Pēc neilgas maldīšanās un ar vietējā velosipēdista palīdzību, tomēr izdevās dīvānu veikalu atrast, kur mani jau otro reizi tajā dienā sagaidīja Ivars un Laura."