Ceļā uz Pita salu: Stopēšana Krimā (6. daļa)

Jalta - Kerča

Lauras stāsts:

"Man nav ne jausmas, kur es atrodos. Ir rīts, bet es noteikti neesmu teltī, tad es būtu otrā siļķe no trim – gulētu starp Daini un Ivaru. Man apkārt ir daudz brīvas vietas, tātad mēs noteikti neviesojamies pie kāda mājās. Ir balti griesti – tas nozīmē, ka mēs neesam gulējuši zem klajas debess. Tad kur, pie velna…? Pus sekundes laikā neskaitāmi šādi jautājumi un atbildes man virmuļoja prātā  –  apbrīnojami, cik ātri cilvēka prāts uztver, apstrādā un aizstāj informāciju. Tad, protams, es visu atcerējos – mēs esam Jaltā, Krimā (Ялта, Крим), un tikko pavadījām nakti mēbeļu veikalā. Neierastā naktsmītne, visticamāk, vainojama pie šī rīta nelielā iekšējā satraukuma – ar mani tik bieži tā negadās.

Ātri vien attapos no sava rīta saviļņojuma, un drīz vien mēs visi jau skraidījām apkārt pa veikala zāli, vākdami kopā savas "pekeles", lai varētu tās noslēpt kādā noliktavas stūrī, pirms veikala durvju atvēršanās jaunai darba dienai. Marina – veikala īpašniece, bija klāt neilgi pēc tam, un  devāmies uz viņas mājām, kur mūs sagaidīja krūze stipras turku kafijas (arī duša bija liels atbalsts).

No dzīvokļa pavērās aizraujošs skats uz Melnās jūras krastu un Jaltu, ar tās Padomju laiku daudzstāvu dzīvojamajām mājām aizēnojam vai pusi pilsētas mazo ieliņu.

Mums gan nebija paredzēts uzturēties šajā krāšņajā pilsētā vēl vienu dienu, tāpēc, lieki nekavējoties, devāmies tālāk – vai vismaz mēģinājām. Dainis jau bija aizminies pirms kāda laiciņa, bet Ivars un es vēl mēģinājām nostopēt kādu labo samarieti, kurš mūs paķertu nepieciešamajā virzienā. Šodien stopēšana vairs neveicās tik labi. Jau bijām nosprieduši, ka jāpieņem sakāve un ar maršrutku (маршру́тка) jādodas līdz centrālajai autoostai, lai tālāk dotos ar citu autiņu ārpus pilsētas no otras puses, kad pēdējā mirklī pie mūsu pastieptajām rokām apstājās Mazda. Uzvara!

Protams, bijām dzirdējuši par Krimas tatāriem, taču līdz šim vēl nebijām nevienu satikuši, bet nu, izrādās sēdējām viena mašīnā, kam pie priekšējā stikla pielikts Krimas tatāru karodziņš. Savējie, to atpazīdami, nereti draudzīgi uztaurēja. Tikām iepazīstināti ar virspusēju ieskatu tatāru vēsturē un to lepnumu par savu izcelsmi. Tā kā rīta pusē mums tik ļoti nebija veicies, nolēmām neizaicināt likteni un doties garām pēc dažiem kilometriem esošajam Aiju-Dagam (Ayu-Dag a.k.a. Медведь-гора), tulkojot gan no Krimas tatāru valodas, gan krievu valodas – Lāča kalns.

Mūsu šoferis labprāt padalījās ar savām vēstures un mītu zināšanām, izstāstīdams izplatītāko teiku par šo Krimas apskates objektu: Sensenos laikos Krimā dzīvojis milzīgs lācis, kas iemīlējies skaistā meitenē. Daiļava, protams, baidījusies no lielā dzīvnieka, tāpēc tam nācies turēt meiteni ar varu. Kādu dienu gūstekne pamanījusies izbēgt uz kāda no garām braucošajiem kuģiem. Pazaudējis savu mīļoto, lācis ļoti pārdzīvojis un, sērojot gaidīdams meiteni atpakaļ, sēžot jūras krastā, lēnām pārvērties par klinti. 

Varat ticēt šai teikai, vai arī nedaudz zinātniskākam izskaidrojumam – tas ir neattīstījies vulkāns, kas formējies pirms miljoniem gadu, ar vēl joprojām esošiem neskaitāmiem minerālu krājumiem. Kāds nedaudz mūsdienīgāks stāsts, ko mūsu šoferis laipni pastāstīja, pēc tam, kad bijām izpauduši vēlmi uzkāpt virsotnē – kādi ceļotāji, kas uzkāpuši kalnā, vairs netikuši lejā un nācies izsaukt glābējus ar helikopteru. Nolēmām, ka piedzīvojumu mums pašlaik netrūkst, lai vēl pieskaitītu pie tā Krimas glābšanas dienestu un policiju.

Pāris līkumi, šur un tur, un braucām garām Dainim, kurš bija apstājies uzņemt fotogrāfijas ar Krimas piekrasti. Mēs beidzot bijām vadībā, kā arī tam būtu jābūt, ņemot vērā, ka pārvietojāmies ar auto, nevis velosipēdu. Bijām ieguvuši dažu kilometru pārsvaru, taču drīz vien sasniedzām Aluštu (Алушта), kur atvadījāmies no viesmīlīgā tatāra, kurš devās uz Krimas vidieni, jo mēs vēlējāmies ceļot pēc iespējas tuvāk dienvidu krastam.

Šķita, ka lielākā daļa mašīnu arī izvēlas ceļot pa platākiem Krimas ceļiem, nevis šaurajiem dienvidu šosejas serpentīniem. Tikām jau brīdināti, ka mūsu izvēlētais maršruts nav tas populārākais, īpaši jau vēla rudenī, taču nevēlējāmies atteikties no klinšaino krastu un Melnās jūras pludmaļu skaistuma.

Pēc dažiem kilometriem bijām sasnieguši īsto vietu, kur mēģināt ar auto stopiem tikt dažus kilometrus uz priekšu – bez veiksmīgiem mēģinājumiem. Šķita, satiksme samazinājusies par 90% un mašīnas, kas devās mūsu iecerētajā virzienā, atkārtoti rādīja zīmes, kas liecināja, ka tie netaisās diez ko tālu braukt. Atklāsme, ka esam tikuši pieveikti viltībā, nāca tikai pāris stundu vēlāk, kad meitene, apstājusies dažus desmitus metru pirms mums, nostopēja mašīnu ar pirmo piegājienu. Drīz vien arī Dainis bija klāt un pirmais jautājums, ko viņš mums uzdeva, bija aptuveni "Jūs zinājāt, ka aiz iepriekšējā līkuma, apmēram 100 metrus pirms jums stopē vairāki vietējie iedzīvotāji?"

Ko?! Smieklīgi jau, bet līdz ko Dainis bija atminies līdz mums, beidzot apstājās arī mašīna, ar kuras palīdzību mēs tikām kādus septiņus kilometrus tālāk, netālu no pilsētiņas – Lučiste (Лучисте), kur devās mūsu šoferis. Atvadoties viņš gan piekodināja, lai esam uzmanīgi un ka pats došoties uz Novosibirsku pēc pāris dienām, tā ka, ja redzēšot mūs uz ceļa – paņemšot. Tad nu, stāvot starp vīnogulājiem un kalniem, mēs cerējām pēcpusdienas saulītē vēl nostopēt kādu no reti garām braucošajām mašīnām.

Pusstundu vēlāk uzspīdēja veiksmīte un sēdāmies mašīnā, kas vestu mūs tālāk – melnā žigulī. (Nostopēt žiguli bija mūsu noteikti izdarāmo lietu sarakstā.)

Dima un Olja mūs veda augšup, lejup, augšup pa stāviem serpentīniem, atkal lejup un lejup pavisam līdz Solnečnogorskai (Cолнечногорское) pašā jūras krastā. Mums uzreiz arī tika piedāvātas naktsmājas, uz ielūgumu atbildējām vispirms ar varbūt un devāmies apskatīt iespējamās telšu vietas jūras krastā – tas izrādījās pilns dubasāriem (klaiņojoši suņi) un ne pārāk tīrs, tāpēc pēc nelielām pārdomām nolēmām, ka Dainis, protams, būtu priecīgs par nelielu pārsteigumu no mūsu puses – negaidītām naktsmājām un mīkstu gultu.

Dima un Olja bija gādīgi mums atstājuši norādes, kā atrast viņu māju, tāpēc atradām to bez grūtībām. Krēsla jau mijās ar pilnīgu tumsu, bet Ivars un es nolēmām papētīt pamesto jūras piekrasti un tās stendus, kas izskatījās esam bijuši visai spoži, moderni un pieprasīti, dienās sen aizvadītās… Tikmēr Dainis minās kaut kur augšup vai ripoja lejup – pa šauriem, neapgaismotiem Krimas serpentīniem. Jau kādu laiciņu pēc tumsas iestāšanās viņš ieradās nelielajā piekrastes ciematiņā, un atpūta – miegs un gatavošanās nākamajai dienai varēja sākties arī viņam.

Nākamajā rītā mēs cēlāmies pat pirms rītausmas, lai ar pirmo gaismu jau būtu ceļā. Atvadījāmies no mūsu namatēva un namamātes, rokās un klēpjos turēdami hurmas un čili piparus no rudens dārza.

Sākt dienu agri, protams, ir izdevīgi, ja esi riteņbraucējs, bet auto stopēšana septiņos no rīta, sestdienā, uz ne visai aktīvas satiksmes ceļa, var izrādīties visai neproduktīva. Tad nu Ivars un es, un, protams, mūsu "nelielās" muguras somiņas, lēnā gaitā sākām virzīties pret austošo Sauli, kas līda ārā no horizonta. Nesekmīgi stopējot, mēs izgājām no viena ciematiņa un iegājām otrā, un aizgājām no tā, līdz beidzot autovadītājs, kas pamanījis mūs jau iepriekšējā ciemā, kad braucis pretējā virzienā, tomēr apžēlojās par mums un aizveda līdz vēl nākamajam ciemam – trīs kilometrus tālāk.

Vainojām agro rīta stundu un zinājām, ka vairāk mašīnu parādīsies pēcpusdienā – vēl taču nebija ne 10 no rīta. Attapāmies, kāpjot augšā pa serpentīnu paši, un nolēmām uzmundrināt sevi, uzkāpjot nelielā virsotnītē netālu no ceļa – Japul Burun.

Šī izrādījās perfekta vieta mūsu pirmajam novietotajam slēpnim ceļojuma laikā. No nelielā virsotnes klajuma pavērās skats uz kalnu grēdu ziemeļos, iepriekš apskatīto ciematiņu Ribači (Рибаче) lejā pie jūras – rietumos, plašu Melnās jūras horizontu dienvidos un vīnogulājiem austrumu virzienā.

Šķita, ka esam no novembra vidus pēkšņi nonākuši vasarā, vienīgais, kas liecināja, ka vasara jau sen pagājusi, bija tukšie vīnogulāji, pie kuriem palikusi tikai reta, aizmirsta odziņa, kas nu jau pārvērtusies par rozīni.

Pilnīgs miers un klusums liekās lielisks, ja vien nebūtu bijusi tā nelielā balstiņa galvā, kas brīdināja, ka mēs varētu šeit būt iestrēguši pat dienu, kamēr Dainis jau sen ir priekšā. Tāpēc devāmies atpakaļ uz ceļa, tā vidū tikpat labi varējām arī gulēt, ja neskaita, ka tas tomēr izskatījās nedaudz vairāk saulē uzsilis, nekā bija patiesībā. Klusums.

Kad likās dzirdam mašīnu, turējām īkšķus, lai tā brauktu pareizajā virzienā. Viena no pirmajām mašīnām, kas devās austrumu virzienā pa vijīgo ceļu, apstājās, un drīz vien jau traucāmies pa šaurajiem Krimas piekrastes ceļiem diezgan pieklājīgā ātrumā. Pēc nelielas telefonsarunas ar Daini, sākotnējo plānu doties līdz Sudakai (Судак) nomainījām – devāmies tai pašā dienā jau uz Koktēbeli (Коктебель), kur būtu iespēja satikties ar draugu draugiem.

Divu stundu laikā, apmēram 75 kilometrus un neskaitāmus līkumus tālāk, no saulainas vasaras dienas bijām nonākuši skarbā, vējainā, lietainā rudenī. Aši atvadījāmies no labā samarieša nr.7 un, pirms mašīna – jau par diviem stopētājiem un divām milzīgām somām vieglāka, bija sākusi traukties uz priekšu, Ivars aši meklēja rokā zeķes un kādus siltākus apavus no somas, jo vasaras sandales vairs nelikās īsti piemērotas laikapstākļiem.

Aši sazvanoties ar paziņām, noskaidrojām, ka jādodas vien atpakaļ uz Koktēbeles centru, kam tikko jau izbraucām cauri – neviena pašlaik neesot mājās, jo bijām ieradušies negaidīti agri. Pilsēta likās spocīgi pamesta, noskaņu noteikti palīdzēja radīt ne tikai pamestās viesnīcas, veikaliņi un atrakciju parki, bet arī pelēcīgie mākoņi. Pat vietēji iedzīvotāji šķita nemanāmi un uz pirkstiem saskaitāmi. Atvaļinājumu sezona noteikti bija beigusies arī šeit.

"Kāpēc gan cilvēki izvēlas šo vietu par savu brīvdienu galamērķi?"

Mans jautājums tika atbildēts mirklī, kad nonācām līdz pludmalei, un caur miglu rēgojamies pavērās Krimas klintis. Karadags, spocīgi caur nelielo lietu un mākoņiem stiepās gar pludmales rietumu galu un nespēju noticēt, ka gandrīz palaidām garām šo iespaidīgo skatu laikapstākļu dēļ (saulainā dienā tas noteikti saskatāms tālumā). Tas arī izskaidroja komentāru, ko puiši bija saņēmuši e-pastā no draudzenes: "Pasveicini no manis Karadagu!"

Turpat uz mola arī satikām Pašu un Mongoli (Pāvela draugs, kurš arī mitinājās mājā, tika dēvēts šādi). Kad nokļuvām mājā, bijām jau paspējuši nogurt no trakā vēja, ko varēja dzirdēt svilpojam un grabinām visu, kas gadījās pa ceļam, arī no iekšpuses. Kamēr Ivars un es cītīgi atjaunojām mūsu "Spot" sekošanas lapu un vērojām, kā Dainis palēnām tuvojas pilsētai, prātodami, cik gan ilgi šovakar Dainim nāksies cīnīties ar kalniem pa tumsu, mūsu jaunie draugi sāka gatavot boršču un, protams, bija lieliski. Palēnām arī uzzinājām Pašas un Mongoļa stāstus un viedokļus. Paša – 100% ukrainis, kas pārsniedzis atļauto uzturēšanās laiku Krimā, tagad, ar novecojušiem dokumentiem esot iestrēdzis šeit, Mongolis – līdzīgi, un abiem neesot vēlme maksāt valdībai milzu summas, lai tikai iegūtu dokumentus, kuri būtībā viņiem pienāktos bez maksas, kā aŗī nevēloties karot un baidās, ka viņam nāksies to darīt, atgriežoties dzimtenē. Abu uzskati par notiekošo Krimā pēdējā gada laikā bija skeptiski, lai neteiktu vairāk.

Tā kā bija jau vēls vakars, un visi bijām piekusuši pēc garas dienas, drīz vien pēc Daiņa ierašanās arī devāmies gulēt, lai nākamajā dienā dotos tālāk. No rīta visi jutāmies nedaudz saburzīti, taču apņēmības pilni nokļūt līdz netālajai Feodosijai (Феодосія), kur pavadītu dienu nedaudz apskatot pilsētu un pēcpusdienā stopētu uz Vladislavivku (Владиславівка), no kurienes nākamajā dienā varētu doties ar vilcienu pa Krimas plakano iekšzemi uz Kerču (Керч), pēc tam uz Krimas ostu (Порт Крим), no kurienes ar prāmi nokļūtu Kavkaz ostā (Порт Кавказ) – Krievijā.

Nokļuvām Feodosijā jau diezgan agri, sapratu, ir taču svētdiena, tāpēc uz pasta nosūtīšanu var nemaz necerēt, tam būs jāpagaida līdz Krievijai. Nedaudz apstaigādami dažas no centrālajām ielām, bez pietiekami lielas intereses uzkavēties ilgāk, nolēmām doties tālāk ceļā. Dainis ar riteni jau priekšā; Ivars un es atkal kātojām ārā no kārtējas pilsētas. Stopēšana īpaši neveicās, tomēr vienmēr var saskatīt arī gaišo pusi ne īpaši aizraujošiem atgadījumiem, kā piemēram faktu, ka esmu tagad uz visiem laikiem iemācījusies nākamās pilsētas nosaukumu – Vladislavivka (trenējot atmiņu un izrunu, visticamāk pielietoju šo pilsētas nosaukumu simtiem reižu).

Kad tomēr nokļuvām līdz Vladislavivkai, Dainis, paspējis jau arī atpūsties, mūs gaidīja. Nolēmām doties uz dzelzceļa staciju, lai pārliecinātos par vilciena laikiem nākamajai dienai – tie nereti izrādījās citādi no internetā pieejamās informācijas. Kā laimīgi noskaidrojām, mums bija iespēja vēl paspēt uz vilcienu, kas dodoties uz Kerču jau tajā pašā vakarā, jutāmies ļoti laimīgi un izveicīgi, profesionāli ceļotāji, protams, jo bijām paredzējuši iespējamās izmaiņas vilcienu kustībā.

Ieradāmies Kerčā jau vēlu vakarā, un Dainis devās ceļā uz ostu, kamēr mēs ar Ivaru kādu stundu gaidījām neeksistējošu trolejbusu (esot cietis avārijā pāris stundu atpakaļ). Tad nu devāmies ar maršrutku uz pilsētas autoostu, no kurienes varētu doties uz ostu. Pilsētas centrā stopēt varētu izrādīties pārāk bīstami un neproduktīvi, taču autoostā mūs vairākkārt mēģināja pārliecināt, ka visi sabiedriskie transporti jau sen vairs nekursējot, bet mums esot jāņem tieši šis un tas, un neviens cits taksis. Līdz satikām vīrieti, kas mums norādīja aptuveno virzienu, kur, iespējams, mums varētu paveikties un no kādas no platformām vēl atietu nepieciešamais autobuss.

Kad ieradāmies Порт Крим, Dainis mūs jau sagaidīja, drīz vien iegādājāmies biļetes un bijām uz prāmja, kas mūs no Krimas pusstundas laikā nogādātu tiešām Krievijā; ko sagaidīt? Īsti nezinājām…"