Aizraujošs velomaršruts gar Baltijas jūru, kurā apskatīt militārā mantojuma objektus

Devāmies paši iemēģināt maršruta posmu no Vecāķiem līdz Carnikavai. Ieradušies bija arī iesaistīto valstu pārstāvji, idejas aktīvisti, kā arī pats projekta idejas autors Mihaels Krāmers.

Agrais rīts bija īsti piemērots riteņbraukšanai. Līdz Vecāķiem tikām nogādāti ar spēkratu uz četrām riepām, bet tālāk turpinājām ceļu jau ar transportlīdzekli ar diviem ratiem.

Vecāķos pēc kopīgas bildēšanās devāmies ceļā. Lieki piebilst, ka braukšana gar pašu jūru liek pilnībā aizmirst Rīgas eksistenci un baudīt dabu. Plašo skatu uz jūru pēc laika nomainīja šalcošs priežu sils. Baudot mieru, dabu un pa ceļam sastopot vēl citus aktīvistus, nemanot aizritēja nākamie maršruta metri. Mieru iztraucēja policijas ekipāžas sirēnas, kuras, kā izrādās, gaidīja mūsu grupas ierašanos, lai tālāk pavadītu ceļa posmā pa šoseju.

Te asfaltu jau nomainīja varen grumbuļains lauku ceļš, bet arī tas neatņēma prieku par dienu un jau pieveikto distanci, lai arī, ja šejienieši gaida riteņbraucējus, par infrastruktūru būtu jāpadomā. Tā braucot, aiz muguras jau bija lielākā daļa no paredzētā posma. Iestiprinājāmies ar ķilavmaizītēm un siltu tēju. Kad enerģijas avoti atjaunoti, devāmies apskatīt Mežgarciema militāro bāzi, jo šī projekta viens no mērķiem ir likt cilvēkiem apzināties savu pagātni, jo, kā Krāmera kungs teica: "Ir jāzina sava pagātne, lai neatkārtotu vecās kļūdas nākotnē."

Kādreiz slepenais objekts, tagad pieejams apskatei. Bāzē atrodas kādreizējais kontrolpunkts, pāris sargu būdu, garāžas un angāri. Vairākas ēkas pa pusei ieraktas kalnā, tāpat apkārt teritorijai atrodas palielas bedres un vaļņi - Carnikavas Latvijas pirmās brīvvalsts laika doti atrodami no Lielupes grīvas līdz Gaujas grīvai un bija daļa no Daugavgrīvas cietokšņa fortifikācijām. Tie ir būvēti ap 30.gadiem un to biezums ir aptuveni 1,5 metri. Pagaidām objekti nav apsaimniekoti, tāpēc pašiem jārūpējas par savu drošību.

Pēc atpūtas un nelielas ekskursijas mūsu ceļš turpinājās uz Carnikavu, kur uz jaunā gājēju un velosipēdistu tilta jau gaidīja desmitiem lielu un mazu riteņbraucēju un veloentuziastu. Šis arī bija mūsu piedzīvojuma galapunkts. Iedzīvotāji bija ieradušies, lai visi kopā atklātu "Euro Velo 13" zīmi uz šī tiltiņa.

Maršruts no Vecāķiem līdz Carnikavai ir pieveicams jebkuram, pat tiem, kas nav trenējušies, jo tas ir tikai nedaudz garāks par 16 kilometriem.

Ja vēlaties izbraukt visu maršruta posmu, kas "Euro Velo 13" Dzelzs priekškara projektā ved caur Latviju, tad noteikti pa ceļam ir vērts apskatīt tādas vēstures piemiņas un izziņas vietas kā Latvijas Holokausta muzeju un Okupācijas muzeju Rīgā, Daugavgrīvas cietoksni, velosipēdu kolekciju Saulkrastos, Mežgarciema militāro bāzi, Karostas muzeju Liepājā par to vairāk skatieties šeit.

Savukārt, ja braucienu vēlaties izbaudīt, pa ceļam atpūšoties un apskatot piekrastes pilsētas, tad ceļā no Lietuvas robežas līdz Igaunijai ir vērts izbaudīt iespējas, kuras piedāvā, piemēram, Ventspils pilsēta. Idejas, kā atpūsties Ventspilī, varat smelties šeit.

Tāpat ir vērts apskatīt Jūrmalu. Pilsēta piedāvā dažādas atpūtas iespējas, kas nav tikai laiskošanās pie jūras, vairāk lasiet šeit.

Arī Carnikava velo braucējiem piedāvā ne vien garāko velosipēdu un gājēju tiltu Latvijā, bet arī citas lieliskas iespējas, vairāk lasiet rakstā "Nēģu karaļvalsts Carnikava".

Tās ir tikai dažas no papildus atpūtas iespējām, kuras var izmantot metoties šajā izaicinājuma braucienā. Kopēju Latvijas maršrutu kartē skatieties eurovelo.com.

Projektu realizē 14 partneri no 9 valstīm – Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Čehijas, Vācijas un Austrijas, pārstāvot vadošās velotūrisma un riteņbraucēju asociācijas un uzņēmējus. Projekta kopējais budžets 14 partneriem ir 330 tūkst. eiro, no kuriem 75% līdzfinansē Eiropas Savienība. Maršruts "Euro Velo 13 - Iron Curtain Trail" kopumā šķērso 20 Eiropas valstis, un to visā pilnībā plānots pabeigt līdz 2020. gadam.