Paliela, nedaudz stūraina auguma sieviete; pēc pases – dzimusi 1944. gadā Stokholmā, bet septiņdesmit gadus dot viņai noteikt nevar – enerģiska, spēcīga, rosīga, ar nedaudz zirdzisku, bet ļoti simpātisku seju, mazliet lācīgu gaitu, ar viscaur sirmu, taisnu matu zēngalviņu, kārtīgi iedegusi, ar daudzām grumbiņām pie acīm, nesatricināmi laipna un mierīga.
Bet acīs – kaut kas vārdos neizsakāms, kaut kas, kas paskaidro, kāpēc pasaulē visos laikos ir bijušas arī tādas meitenes, kuras savu skolnieces gadu romantisko sapni neaizmirst nekad, lai cik dīvains tas arī šķistu deviņdesmit deviņiem procentiem pasaules iedzīvotāju.
Kari Boja, kā būtībā visi pārējie nepilnie piecdesmit cilvēki, kas dzīvo uz pasaules nomaļākās un vientuļākās - Pitkērna salas, nav neko runīga, taču salas avīzītes Pitcairn Miscellany 1973. gada iesējumā atrodams viņas sacerēts autobiogrāfisks apraksts, kas nosaukts īsi un skaidri "Stāsts par sapņotāju, kas to izdarīja".
Jau no pusaudža gadiem Norvēģijā augusī Kari Boja droši zināja – viņa, pirmkārt, grib kļūt par jūrnieku un, otrkārt, grib nokļūt tieši Pitkērna salā un tur arī palikt. Trīspadsmit gadu vecumā viņa noskatījās vienu no klasiskajām "Bauntija" - kuģa, uz kura notika pasaules slavenākais dumpis, - filmām ar Klārku Geiblu galvenajā lomā un iemīlējās patiešām uz visu mūžu. Ar pārtraukumiem.
Skolā viņa piespieda pārējos izlasīt grāmatu par "Bauntiju", un rezultātā visi ar to saslima tiktāl, ka katrs sev piemēroja kāda komandas locekļa vārdu. Kari kļuva par kadetu Rodžeru Bjamu (kurš gan slavenajā dumpī pat nepiedalījās) un vēl ilgus gadus pēcāk saglabāja iesauku Bjams.
Pārējie skolasbiedri izauga un kļuva prātīgi, bet Kari ne. Pitkērnas sapnis nelaida un nelaida vaļā. "Starp ceļojumiem es pavadīju dažus mēnešus mājās, kopā ar savu ģimeni, strādājot par svešvalodu skolotāju, bet es vienmēr sajūtu to pašu nemieru, un man ir jādodas, lai redzētu, kāda ir dzīve tajā kalna pusē," viņa skaidro.
Kari apguva kuģa sakarnieka profesiju, pirmoreiz mēģināja savā sapņu salā nokļūt divdesmit piecu gadu vecumā, taču saņēma atteikumu, tad mēģināja vēl un vēl, līdz divus gadus vēlāk ieradās salā kā Toma un Betijas Kristianu viešņa. Viņa nodzīvoja salā septiņus mēnešus, tad atkal devās kuģot, otrās viesošanās laikā iemīlējās un apprecējās – ja nekļūdos, tās ir bijušas pēdējās kāzas, kas notikušas Pitkērnā. Ģimenē piedzima divi bērni, taču abi ir devušies dzīvot citviet: meita – Norvēģijā, dēls – Austrālijā.
Kur tad īsti te ir tā romantika, kas liek Eiropā dzimušai sievietei, kura jau vecumdienās kādu laiku padzīvojusi arī Jaunzēlandē, tomēr atgriezties Pitkērna salā, acīmredzot nu jau līdz mūža galam? No viņas pašas to noskaidrot nav iespējams: par salas interesantākajām vietām – jā, lūdzu, ko tik vien vēlaties; par konkrētiem saliniekiem un it īpaši jau viņu pašu – laipni smaidi, ārkārtīgi lakoniskas atbildes un acīm redzama nevēlēšanās turpināt sarunu.
Savukārt patstāvīgi kaut ko tādu, kas līdztekus leģendai par dumpinieku salu liktu traukties šurp, lai te arī paliktu līdz mūža galam, no pirmā, otrā un arī trešā acu uzmetiena grūti saskatīt, vismaz tik ilgi, kamēr nesper kāju aiz mājas žoga. Tāda parastas, vidēja turīguma lauku sievietes ikdiena.
Tradicionāls mājas solis ar vien dažiem eksotikas akcentiem, piemēram, paspert nost no taciņas visuresošos sauszemes krabjus, kas par savu pārnēsājamo mājiņu var izmantot ne tikai kokosrieksta čaulu, bet arī kādu nebūt burciņu vai līdzīgu trauku, jā, pat plastmasas lelles galvu. Vai uzkāpt uz kvadracikla un aizbraukt dažus simtus metru līdz Adamstaunas veikalam, kad tas pāris reižu nedēļā uz dažām stundām ir atvērts, un pārskatīt plauktu sen no galvas zināmo saturu.
Augļi salā ir nedaudz citi, un tad vēl visu cauru gadu ir silti, bet ne briesmīgi karsti, ik pa dažiem gadiem atnāk kāda krietnāka vētra. Nu, tāda, piemēram, kā lielais vējš 1968. gadā, kad Dobrijas un Aivena Kristianu mājas jumta puse tika uzmesta virsū otrai pusei, līdz ar to daļu mājas atstājot zem klajas debess.
Bet citādi, šķiet, nekā tāda īpaša un supereksotiska. Ne Kari Bojas pamatīgās vienstāva mājas apkārtnē, ne tās iekšienē nav nekā īpaša, ekstraordināra, pārsteidzoša, ja nu vienīgi lielās lietusūdens tvertnes. Citu, pastāvīgu ūdens avotu salā nav. Palielajā mājā ar mūžīgi vaļējām durvīm, ko slēgt Pitkērna salā nav pieņemts, ir visas mūslaiku civilizācijai obligātās sastāvdaļas – ar pasaules malā esošas salas specifiku.
Milzīgs ledusskapis un vēl milzīgāka saldētava. Pāris televizoru, kaut satelītantena esot sabojājusies un sala jau vairāk nekā mēnesi palikusi bez televīzijas. Internets gan ir pieejams – nav lēti, bet ir. Mājas saimniekiem ir gan stacionārais, gan planšetdators, gan DVD atskaņotājs un prāva disku kolekcija. Siltais un aukstais ūdens krānā un dušā, tualete ar skalojamo kasti.
Savdabīgs grāmatplaukts, kurā pārmaiņus rindojas reliģiska satura grāmatas un apšņurkuši sieviešu romāniņi. Diezgan ikdienišķas mēbeles, kuru līdzinieces varētu atrast lauku mājā visā plašajā pasaulē. Un vēl sasodīts daudzums odu (tiesa, malārijas te nav), kuru kodumu pēdas manāmas pat nedēļu un vēl ilgāk...
Atbraucēju sala pārņem pamazām, pamazām, bet nenovēršami. Un, kad otrās dienas vakarā, jau pa tumsiņu dodoties uz mītnes pusi, satiktā Kari Boja paaicina līdzi ar kvadraciklu uzbraukt līdz salas otrai augstākajai virsotnei Ships Landing Point, esmu uzveikts: mēness okeānā noklājis celiņu līdz pat pasaules malai, visu melnzilā nokrāsu un toņu ainā tālu lejā mirgo salinieku māju gaismiņas, un Kari Boja parāda, kura ģimene kurā mīt.
Palmas šalc, šis mazais, sirreālais Visums smaržo tā, it kā gatavotos uz pasaules galu pēc pāris stundām un censtos iztērēt visas uzkrātās rezerves. Jā, es esmu uz klints nekurienes vidū un no šejienes nevaru aizbēgt, ja arī gribētu, bet es laikam negribu.
Tad Mēness celiņš paliek aiz muguras, mēs kratāmies lejup, lejup, lejup, līdz pēc minūtēm desmit esam atpakaļ Jangu ģimenes mājā, kur uz lieveņa jau sagaida resnais mājas saimnieks Braians. Viņš apliek roku ap Kari Bojas pleciem un...
Ko? Ā, vai tad es jums nepateicu? Romantiskā norvēģu meitene Pitkērnā pēc īslaicīgiem romāniem ar diviem citiem saliniekiem beigu beigās apprecēja Braianu Jangu un ir ar viņu precēta joprojām, un viņas pilnais vārds ir Kari Boja Janga. To pašu Braianu Jangu, kurš ir kopā ar vēl virkni salinieku nu jau oficiāli tiesāts par izvarošanu un pedofiliju.
Kad Braianam izvirzīja apsūdzības – tas viss notika pirms gadiem desmit –, Kari Boja viņu uz laiku pameta, taču tad atgriezās un kļuva par sava vīra pārliecinātāko un kvēlāko aizstāvi. Viņa sniedza intervijas Jaunzēlandes medijiem, viņa sāka īstu informatīvo kampaņu, un īpaši daudz kas sakāms Kari Bojai bija tiesā. Pat tas, ka viņiem ar Braianu seksa neesot bijis jau gadus piecus – vīram vairs neesot erekcijas.
2007. gadā tika izbeigta apsūdzība pret astoņdesmit divus gadus veco, vecuma plānprātības skarto bijušo salas skolotāju Albertu Rīvsu, kuram arī bija ļoti patikušas mazas meitenes, un izrādījās, ka Kari Boja to tīri labi zinājusi: "Mēs visi zinājām par viņu un viņa patiku uz jaunām meitenēm – bija vairāki upuri un vairāki aculiecinieki." Līdzīgi esot uzvedušies arī daudzi salas viesi – britu inženieri, amerikāņu speciālisti, ārsti, jahtu un kuģu komandu pārstāvji. Vēl vairāk – Kari Boja to visu bija zinājusi tik ļoti, ļoti labi, ka bija parūpējusies, lai viņas ģimene neilgi pirms meitas Anetes divpadsmitās dzimšanas dienas pārceltos uz Oklendu.
Sava tētuka tiesas laikā šī pati meita Anete, sekmīgi izsprukusi no pedofilu kārīgajām ķepām, gan nāca klajā ar paziņojumu, kurā cita starpā bija apgalvots, ka "neviens no šiem vīriem nav pelnījis būt cietumā", un izteikta cerība, ka apsūdzētāji ar visām ģimenēm degs ellē... Jā, šis tiešām ir sirreāls visumiņš, un katra nākamā diena salā to apliecina arvien vairāk...
Šis ir fragments no apgāda Dienas Grāmata nule klajā laistās Lato Lapsas grāmatas "Razbainieku salas", kas stāsta par autora piedzīvojumiem un vērojumiem Dienvidjūru salās - Kuka salās, Franču Polinēzijā un Pitkērnā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
