Latviešu motobraucēji Ugandā: Āfrikas ledāji, ziloņi un neērtības, bet Eiropas cenas un projekti

Mūsu moto ekspedīcija ir nonākusi Ugandā, kas tiek saukta arī par Āfrikas pērli. Nonākot Ugandā, sazināmies ar Sabrīnu, kura mums ir norādīta kā kontaktpersona Eiropas Savienības (ES) delegācijā Kampalā. Patīkams jaunums ir tas, ka Sabrīna ir ne vien gatava mums noorganizēt tikšanos ES delegācijā un kāda projekta vizīti, bet arī laipni ielūdz mūs viesoties savā mājā. Viņas vīrs Artūrs, izrādās, ir kaislīgs motociklists, uz viņa BMW abi apceļojuši pusi Āfrikas, tāpēc arī priecīgi satikt un izmitināt citus moto ceļiniekus. Negaidīti silta uzņemšana, par ko esam ļoti pateicīgi.

Mūs plāns ir doties uz Ugandas rietumiem, kur uz robežas ar Kongo slienas viena no augstākajām kalnu grēdām Āfrikas kontinentā - Revenzori. Tādu uzdevumu mums devuši Ludzas skolēni, un to ieteikuši arī mūsu draugi kalnos kāpēji. Revenzori augstākās virsotnes sniedzas 5000 metrus virs jūras līmeņa. Kilimandžaro sniegi nav vienīgie Āfrikas kontinentā, un arī Revenzori var lepoties ar vairākiem pastāvīgiem ledājiem. Viesojoties ES delegācijā Kampalā, arī uzzinām, ka ES finansē projektu tieši Revenzori. Projekta īstenošana ir uzticēta Pasaules Dabas fondam, bet ar līdzfinansējumu piedalās gan ES, gan Francijas valdība. Ātri vien tiek sarunāta tikšanās ar projekta vadītāju Ričardu, kurš mūs gaidīs savā birojā Kasese pilsētā.

Rīts sākas ar izlaušanos no Kampalas satiksmes. Atšķirībā no iepriekšējām dienām šoreiz salīdzinoši veiksmīgi tiekam ārā no šī motociklu un mikrobusiņu smogā tītā haosa. Skaists kalnu lielceļš ved mūs uz 300 kilometrus attālo "Fort Portal", kur jānogriežas uz Kasese. Kad sākam tuvoties priekškalnēm, gan klimats, gan veģetācija pamazām mainās. Manām arī, ka vietējie sāk ģērbties siltāk. Ceļmalā nozib arī pa kādam džemperim ar auseklīti. Izrādās, ka arī Ugandā šis raksts ir populārs. Debesis ir nomākušās, un Ugandas lietus sezona mūs nesaudzē no kādas kārtīgas šalts. To gan jauki pārlaižam, notiesājot pusdienās ceļmalā ceptu pankūciņu jeb čapati ar tajā ietītu omleti, ko vietējie lepni sauc par rolex.

Pēcpusdienā esam Kasese un dodamies uz Nacionālā dabas aizsardzības dienesta vietējo mītni, kur atrodas projekta vadības vienība. Mūs jau pie vārtiem laipni sagaida projekta vadītājs Ričards. Viņš mūs aicina iekšā birojā, bet turpat uz sliekšņa satiekam Revenzori Nacionālā parka vadītāju Fredu, un saruna raisās.

Freds ir ļoti lepns par parku un klāsta, ka šeit ir ne tikai viena no burvīgākajām Āfrikas kalnu ainavām, bet arī bagātīga augu un dzīvnieku pasaule. Parks lepojas ar septiņiem kalnu ziloņiem (mazāki un spalvaināki par parastajiem Āfrikas ziloņiem), šimpanzēm un pat sniega leopardiem. Protams, visspilgtāko iespaidu atstāj daži no retajiem Āfrikas ledājiem, no kuriem lielākais ir divus kvadrātkilometrus liels. Vienlaikus Freds ir noraizējies, ka apmeklētāju ziņā parks vēl ļoti atpaliek no citiem līdziniekiem Āfrikā. Apmeklētāju piesaistīšanai pietrūkst gan mārketinga, gan infrastruktūras. Savukārt, ja parks nepiesaista apmeklētājus un nerada ekonomisko aktivitāti, tad arī labumu no parka neredz vietējie iedzīvotāji, kuri uz šo zemes stūri lūkojas kā uz resursu izdzīvošanai. Freds pateicas visiem parka atbalstītājiem, īpaši Eiropas Savienībai, un tad jau viņam jāsteidzas tālāk savās galvenā parka uzrauga gaitās.

Nu ir pienācis laiks pievērsties arī pašam projektam. Ričards mums izklāsta, ka projekts sastāv no diviem galvenajiem pīlāriem - dabai draudzīgas ekonomiskās aktivitātes veicināšana parkā un tūrisma attīstība. Lai īstenotu pirmo, tiek veidotas dažādas maksājumu shēmas, ar kuru palīdzību gan vietējie uzņēmēji, gan iedzīvotāji tiek mudināti nodarboties ar tāda veida saimniekošanu, kas palīdz parka saglabāšanai, īpaši ar lauksaimniecību un mežsaimniecību, kā arī ar hidroenerģijas ražošanu u.c. Otrais lielais darbības virziens ir tūrisma produktu tālāka attīstīšana un daudzveidošana. Piemēram, patlaban parka piedāvājumā ir tikai daudzdienu pārgājienu maršruti ar mērķi sasniegt lielās virsotnes, bet varētu taču būt maršruti arī nedēļas nogales apmeklētājiem, dabas vērotājiem u.c. Revenzori pašlaik neparādās arī Ugandas nacionāla mēroga tūrisma produktu sarakstos. Arī pie tā projekta komanda darbojas, lai iegūtu vajadzīgo statusu un atpazīstamību. Palīdzība tiek sniegta arī vietējiem ciemiem un to uzņēmējiem, tūrisma infrastruktūras attīstībai, piemēram, naktsmītņu izveidei un uzlabošanai.

Ričards stāsta par projektu ar aizrautību, un, lai arī šobrīd finansējums ir trīsarpus gadiem, viņš ir pārliecināts, ka turpinājums būs, jo padomā jau veidi, kā vēl varētu piesaistīt resursus. Vienlīdz svarīga panākumiem, šķiet, ir ne tikai nauda, bet arī laba projekta īstenošanas komanda. Gan pats Ričards, gan viņa kolēģi ir jauni ugandieši no tuvākās apkārtnes, tādēļ ir gan vietējās valodas (valodu Ugandā ir vairāk nekā trīsdesmit), gan tradīciju, gan dzīves veida zināšanas, kas ļauj labāk sastrādāties ar ielejas iedzīvotājiem.

Visbeidzot dodamies apskatīties, kā sadarbība starp projektu, nacionālo parku un vietējām kopienām tiek īstenota praktiski. Sēžamies dabas sargu lielajā apvidus auto, kas pa šauru kalnu celiņu sāk mūs vest augšup pa ieleju. Izbraucam cauri vairākiem nelieliem ciemiem, ceļš pārtop par ko līdzīgu takai, un mūsu Toyota lēkā pāri dažiem tīri iespaidīgiem akmeņiem. Esam nonākuši vietā, kur ieleja strauji sašaurinās, augšup aizvijas tikai ēzelīšiem un kājniekiem pieejama taciņa, bet abas stāvākās nogāzes noklātas ar dažādu vecumu jaunaudzēm. Mums ir pievienojies vietējais attīstības aģentūras vadītājs Maseneka. Jaunais puisis ir pat uzcirties uzvalkā, amata pienākumus pildot, un stipri izceļas uz mūs mazliet noputējušo ceļinieku fona.

Mums, nākot no salīdzinoši mazapdzīvotas zemes, ir grūti aptvert, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem nacionālajam parkam un dabas aizsargiem ir pieguļošās ielejas apdzīvotība. Šajos kalnu ciemos, pēc Maseneka teiktā, dzīvo gandrīz 80 tūkstoši cilvēku, kas ir krietni vairāk nekā prāvākā Latvijas pilsētā. Turklāt atšķirībā no mūsu zemes te iedzīvotāju skaits īpaši lauku teritorijās nozīmīgi aug katru gadu. Tādēļ vietējai pārvaldei un dabas sargiem ir kopīgi jāmeklē veidi, kā šīm augošajām kopienām nodrošināt ienākumus, vienlaikus nekaitējot dabai.

Apmežošana ir viens no risinājumiem. Eiropas Savienības līdzfinansētais projekts nodrošina vietējo iedzīvotāju apmācību mežkopībā, atbalsta mežu stādīšanas pasākumus. Turklāt tiek izvēlētas tādas koku šķirnes, kas ļauj savā paēnā augt arī citiem derīgiem kultūraugiem, piemēram, kafijas krūmiem, kas ir ienākuma avots daudzām ģimenēm. Turklāt meži regulē ūdens plūsmu pa nogāzēm, mazina plūdu un zemes nogruvumu riskus, kā arī ļauj uz upēm attīstīt hidroelektroenerģijas ražošanu. Papildus tam šie meži paliek vietējo kopienu īpašums, kas kaut kad nākotnē arī nodrošinās ienākumus no kokapstrādes.

Projekta vizīte noslēgusies, un vakars arī klāt. Mums tiek ierādīts vietējai kopienai piederošs kempings, kur varam pavadīt nakti pirms nākamajā dienā dodamies ieplānotajā kalnu pastaigā. Kempings ir ar nelielām nogāzē uzsēdinātām mājiņām, kas lūkojas uz vakara saulrieta piespīdētu un bieziem mūža mežiem pieaugušo ieleju nacionālā parka pusē. Istabiņas gan ļoti vienkāršas ar gultām, moskītu tīklu un pa krēsliņam. Duša ārpusē uz vairākām istabām viena, un ūdens tikai aukstais, tā, ka kalnu vakara un rīta spirgtumā vēl raksturs jāpaaudzina. 

Tomēr cenas nebūt nav zemas, dabūjam vēl kārtīgi pakaulēties, lai tiktu līdz divdesmit ASV dolāriem uz cilvēku, kas arvien mazliet izklausās pēc Šveices Alpu cenām.

Kad nākamajā dienā dodamies uz vietējā ciema kalnu gidu biroju, noskaidrojam, ka tur bez simt ASV dolāriem dienā uz cilvēku vispār nekas nekustas. Obligāti esot jāņem gids, nesēji, pavārs, un tas nekas, ka mēs gribam tikai ātru divu dienu, vienas nakts izgājienu bez liekas uzkabes. Turklāt naktsmītnes, kas tiek piedāvātas augšā kalnos, ir būtībā vienkārši koka šķūnīši ar lāviņām. Tad nu mums ir viena atziņa, ka gan nacionālajam parkam, gan vietējiem ciemiem vēl kārtīgi jāpiedomā, ko darīt, lai tiešām panāktu apmeklētāju skaita pieaugumu un lai tie, kas viņus apmeklē, vēlāk slavētu gan pakalpojumu kvalitāti, gan to cenu atbilstību. Tūrisma produktu daudzveidība tik tiešām ir jautājums, pie kura ES finansētājam projektam būs ko darīt.
Nobeigumā sarunājam, ka divu dienu pastaigā iesim kopā tikai ar nacionālā parka sargiem, nopērkot vienīgi parka ieejas biļeti un gultas vietas kalnu būdiņā. Parka sargi ir lāga puiši, kuri gan ne brīdi nedrīkst šķirties no saviem kalašņikoviem. Viņi mūs izved pa takām, kā arī izrāda un izstāsta visu uz goda. Pats pārgājiens lika uzsoļot labus 1000 metrus pa vertikāli, papriecāties no attāluma par sniegotajām virsotnēm un nebeigt brīnīties par skaistajiem, sulīgajiem, ļoti daudzveidīgajiem kalnu mežiem un bambusa audzēm. Jocīgi gan apzināties, ka šie Āfrikas sniegi, ko redzējām atspīdam uz Revenzori virsotņu stāvajām sienām, katru gadu sarūk pa metram vien. Dikti jau jācer, ka dabas sargiem Revenzori, pasaulē un galu galā mums visiem kopā izdosies kaut ko no šī skaistuma saglabāt vēl nākamajām paaudzēm.