Ceļu uz Daugavpili mēroju ar vilcienu, un trīsarpus stundu ilgais brauciens paskrien nemanot - beņķi ir ērti, darbojas wi-fi un, ja pirms tam nav pieticis laika, var papētīt aprakstus un atsauksmes, kas tad sagaida brauciena galamērķī.
Uzreiz jāsaka, ka visu, kas Daugavpilī aplūkojams, var apbraukāt ar sabiedrisko transportu. Šī ir viena no trim Latvijas pilsētām, kur ir tramvajs, un viens no veidiem, kā gūt pilnvērtīgu ieskatu Daugavpils dzīvē, ir vienkārši izvēlēties kādu no trim maršrutiem un nobraukt no galapunkta līdz galapunktam.
Ar viesnīcas izvēli viss ir vēl vienkāršāk - Marka Rotko mākslas centrā ir mākslinieku rezidences, kas pieejamas arī "parastajiem mirstīgajiem". Vienvietīgs numuriņš izmaksās 30 eiro (cenā iekļauta arī ieeja Rotko centrā), un varu no sava "lietas, kas jāizdara" saraksta izsvītrot punktu - nakšņot cietoksnī.
Pirms brauciena biju pavirši paskatījusies bildes ar vecā cietokšņa drupām, bet, ieraugot Cietoksni realitātē, paliku ar vaļā muti. Burtiski. Tā ir vesela pa pusei pamesta, pa pusei atjaunota pilsētiņa, un, klīstot pa ieliņām, nepameta sajūta, ka 3. tramvajs no pilsētas centra mani ir aizvedis citā laikā.
Šī sajūta, starp citu, bija klātesoša gandrīz visas dienas, ko pavadīju Daugavpilī. Un es nerunāju par to, ka ir daugavpilieši, kuri nesaprot latviešu valodu, vai par ielu nosaukumu plāksnītēm divās valodās, bet gan vārdos grūti aprakstāmu saprašanu, ka esi vietā, kas dzīvo "pati pa sevi".
Ko apskatīt un apēst?
Īpašs piedzīvojums Daugavpilī ir došanās uz Veco un Jauno Forštati, kur blakus draudzīgi slejas veci koka namiņi un daudzstāvu dzīvojamie nami. Pastaiga pa Daugavpils pilsētas senāko daļu ir īsts baudījums koka arhitektūras un neiespējamu krāsu salikumu cienītājiem. Lai gan man šajās lietās ir "iesācēja līmenis", biju sajūsmā.
Arī tiem, kuriem patīk paēst, Daugavpils ir piemērots galamērķis - pilsētā var atrast gan picu ēstuves un kebabnīcas, gan nobaudīt kārtīgu mājas virtuvi. Ja paveicas, gadās arī apēst kotleti, kas garšo toč v toč kā padomju gadu ēdnīcās.
Saldos našķus man pirms tam bija ieteikts meklēt kafejnīcā "Šokoladņa", kur baudīju, iespējams, gardāko pistāciju parfē ja ne valstī, tad Latgalē noteikti, bet, saklausījusies solījumus par neparastu interjeru, devos uz "Gubernatoru".
O, jā, tā bija pieredze "divi vienā" - pie ieejas mani sagaidīja ar "Беломорканал" paciņu un smēķi zobos "bruņots" bebrs, un arī tālākā telpas apskate lika sajusties kā neparastā muzejā. Ēdiens gards un sātīgs, cenas - restorānam gana demokrātiskas. Plus - tur var aplūkot iespaidīgu patvāru kolekciju.
Rotko, es jau nāku!
Pirms došanās lūkoties Rotko centrā apskatāmos mākslinieka oriģināldarbus no sirds iesaku kaut nedaudz iepazīties ar viņa biogrāfiju.
Es naktsmājās izmantoju iespēju pašķirstīt tur brīvi pieejamo "Jumavas" izdoto Džeimsa Breslina "Marks Rotko. Biogrāfiju", un nākamajā rītā ne tikai drusku citādi raudzījos uz pilsētu, bet, nonākot aci pret aci ar miljonus vērtajām gleznām, man bija pilnīgi skaidrs, kāpēc es šādi nevarētu uzgleznot.
Pie mazās telpas, kur īpašā uzraudzībā glabājas lielās vērtības, gan būtu vajadzīgs brīdinājums - kad piebāzu degunu tuvāk vienai no gleznām, lai kārtīgi aplūkotu leģendāro Rotko krāsu klājumu, sāka gaudot signalizācija. Jau gribēju mesties gar zemi bailēs, ka tieši tagad un te kļūšu par liecinieci bruņotai laupīšanai, bet izrādās, vainīga biju pati, jo biju pielīdusi pārlieku tuvu barjerai.
Teikšu godīgi, Rotko centra apmeklējumā daudz lielāks mākslinieciskais pārdzīvojums (bet es no mākslas tiešām neko nesaprotu!) man bija iepazīšanās ar Daugavpilī dzimušā Ņujorkas avangardista Sigurda Vīdzirkstes darbiem, bet patīkami koša un asprātīga bija Latgales reģiona mākslinieku darbu izstāde "Klaunāde".
Abas ekspozīcijas aplūkojamas līdz 10. jūlijam, tā kā - ja dodies skatīties Rotko, nepaslinko un uzkāp arī otrajā stāvā.
Ko atvest mājās?
Pēc divarpus dienu ilgajām brīvdienām Daugavpilī galvaspilsētā atgriezos ar smaidu sejā un pilnu galvu iespaidiem, bet somā man bija ne tikai gaumīgi suvenīri no Rotko centra, bet arī tieši no mākslinieces rokām Daugavpils Māla mākslas centrā iegādāta krūzīte un tirgū pirktas desas, kas smaržoja tā, kā desām ir jāsmaržo.
Tiesa, ar desām bija grūtāk - lai cik rūpīgi tās biju savīstījusi neskaitāmos maisiņos, kaut kur ap Trepi man šķita, ka viss vagons mani ienīst.
Par emocijām... Ar divarpus dienām man pietika, lai pārliecinātos - Daugavpilī viss ir iespējams.
Čīkstošie logu aizvirtņi pamestās mājās, zēni, kuri sit bumbu uz putekļainām ielām, saulriets virs Daugavas, varavīksne virs uzraksta ROTHKO, saķēdēti rūķi, divas sirmas Sarkangalvītes, kas dodas uz "Noktirni" pēc kūkām, nakšņošana cietoksnī, brauciens tramvajā par 21 centu (svētdienās un svētku dienās), gleznas, kuru vērtība ir lielāka par pilsētas, kur tās izstādītas, budžetu, un vēl desmitiem citu lietu un pieredžu. Un vietām gaiss tur smaržo pēc Odesas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!