Ceļā uz Pita salu: ar riteni pa Armēniju (10. daļa)

Bet vairāk par ekspedīciju "How Many Roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā. Ceļojuma bildes var apskatīt arī HMRoads Instagram profilā.

Tbilisi - Erevana

Lauras stāsts:

"Bijām nosolījušies neizdarīt nekādus priekšlaicīgus secinājumus pirms došanās uz Armēniju, ne par iedzīvotājiem, kultūru vai dabu, lai nepieļautu tādu pašu kļūdu kā, ierodoties Gruzijā. Tas izrādījās viens no labākajiem lēmumiem, kādu ceļojuma laikā bijām pieņēmuši.

Šķērsojām Gruzijas-Armēnijas robežu bez jebkādām problēmām, pārsteidzoši vienkārši, ņemot vērā mūsu nelielo 4 dienu pārviesošanos (pavadot kopumā 94 dienas) Gruzijā. Pirmo nakti pavadījām upes krastā, kur no rīta pamodāmies ar draudzīgu sveicienu no kāda vietējā džentelmeņa. Pēc iepazīšanās un apmainīšanās ar pirmajām laipnībām, Edjiks palūdza, lai mēs nedaudz uzgaidām, kamēr viņš aizskriešot uz mājām – nebūšot ilgi. Kā solīts, mūsu jaunais draugs drīz vien bija atpakaļ, rokās nesdams armēņu maizi, sieru un čaču. Bija tikai desmit no rīta, bet, tā kā šis bija mūsu pirmais rīts Armēnijā un pirmā tikšanās ar kādu armēni, mēs pieņēmām draudzīgo piedāvājumu uz kopīgu tostu laimīgam ceļam – “Janapar”.

Šī bija pirmā, bet nebūt ne pēdējā reize, kad tikām aicināti ciemos, sveicināti, ielūgti uz karstiem vai alkoholiskiem dzērieniem vai maltīti ceļā uz Erevānu. Diemžēl, nekur īpaši ilgi neuzkavējāmies, jo traucāmies uz Armēnijas galvaspilsētu, lai pēc iespējas drīzāk sāktu kārtot Irānas vīzu.

Atskatoties jau uz pirmo dienu Armēnijā vien – mināmies pa Debedas upes ieleju - nedaudz kalnā augšup, nedaudz lejā, bet nekad tā īsti neattālinoties no upes; visapkārt kalni un klintis ar sniegotām virsotnītēm; satikām viesmīlīgus vietējos iedzīvotājos kā vienā ciemā tā otrā. Mināmies T-kreklos un dienas saulē pat pamanījāmies noķert pirmo iedegumu šajā paradīzes ielejā. Sākām prātot: “Kā tas nākas, ka bijām dzirdējuši tik daudz par Gruzijas dabas skaistumu, viesmīlīgajiem iedzīvotājiem un seno kultūru, bet neko par Armēnijas burvību?” Viesmīlības ziņā armēņi ne būt neatpaliek no gruzīniem (mēs saskārāmies pat ar laipnākiem un sirsnīgākiem cilvēkiem) un daba – lai gan akmeņaināka un klinšaināka – ar pati savu, nedaudz skarbāku skaistumu un arī neatpalika no iepriekš apciemotajām valstīm.

Ceļš uz Erevānu bija paredzēts arī kā neliels iesildīšanās treniņš un tests gan mums pašiem – pēc trīs mēnešu gara ziemas brīvlaika, gan mūsu no jauna iegādātajiem ričukiem. Pārtraukums savā ziņā nāca par labu – Ivara un manas ceļu locītavas varēja atpūsties, jo sen atpakaļ – Krimā tās nedaudz sagādāja problēmas un sāpes.

Pēc pirmās dienas nelielajiem kāpumiem viss bija kārtībā, jutāmies labi. Nākamās pāris dienas, kad mūsu izvēlētais maršruts kļuva arvien kalnaināks, dodoties arvien dziļāk Mazajā Kaukāzā, bija pirmais nopietnais pārbaudījums. Nopietnākais kāpums ceļā no Tbilisi uz Erevānu caur Sevana ezeru noteikti bija Dilijan-Sevan pāreja, kur uzmināmies līdz 2100 metrus virs jūras līmeņa.

Kalna virsotni, kas ir pat vēl pārsimts metru augstāka, tomēr neiekarojām – jaunais ceļš iet caur pašu kalnu - kādus 3 kilometrus garu tuneli. Otrā pusē sagaidīja tuneļa uzraugs – Fedja, kurš ļoti vēlējās mūs uzaicināt uz tasi kafijas savā kantorī. Šī nu bija viena no tām reizēm, kad pieņēmām uzaicinājumu sasildīties. Drīz vien Fedja sāka stāstīt par ceļotājiem, kurus saticis, strādājot par tuneļa uzraugu, būdams īpaši priecīgs, jo spējam komunicēties bez zīmju valodas nepieciešamības, kā to nācies darīt ar citiem viņa viesiem, kuri neesot zinājuši krievu valodu. Šeit arī uzzinājām pārsteidzošus jaunumus – franču ceļotājs, kuru satikām gada sākumā Tbilisi, arī esot pirms nedēļas gājis caur tuneli. Tā kā braucam ar riteni, bet viņš ceļo ejot, ļoti iespējams, ka mūsu ceļi krustosies vēlreiz. Sarunu laikā nelielā kafijas pauze izvērtās maltītē un tostos. Bijām iecerējuši nakšņot pie ezera, tāpēc drīz vien atkal kāpām savos „zirgos” un atvadījāmies. Par piemiņu no Latvijas vēlējāmies mūsu jaunajam paziņam dāvāt kādu no līdzi paņemtajām “Laima” šokolādēm, taču Fedja neparko nevēlējās pieņemt dāvanas, beigās gan piekrītot paturēt mazu piespraudīti no Latvijas, ko Krišjānis bija mums gādīgi atsūtījis uz Gruziju.

Siltā pēcpusdienas saule, dzestrais kalnu gaiss un sniegotās kalnu virsotnes visapkārt padarīja nelielo nobraucienu līdz Sevana ezeram īpaši tīkamu. Minoties gar pašu ezeru, drīz vien nonācām pie nelielās pussalas (tā gan vairāk atgādināja tādu paprāvu zemes strēli, kas iestiepjas prāvajā ezerā), kur atrodas arī Sevanavankas baznīciņa un kādreizējais klosteris. Par laimi bijām ieradušies februāra beigās, un tūristiskā vieta bija salīdzinoši klusa - pludmales tukšas un mierīgas, bet viesnīcas vēl slēgtas - tikai daudz rejošu suņu.

Cēlām telti pašā krastā, netālu no slēgtas teritorijas, kas, kā vēlāk noskaidrojām, ir Armēnijas prezidenta vasaras rezidence. Tad nu aizvadījām burvīgu, prezidenta cienīgu saulrietu un saullēktu.

Pamodāmies no rīta, un līdz Erevānai vairs bija atlikuši nieka 70 kilometri, divas trešdaļas no tiem – brauciens pa laba seguma ceļa. Jau dienas vidū nonācām galamērķī – mūsu jaunajās mājās uz divām nedēļām. Neko daudz nezinājām arī par Armēnijas galvaspilsētu pirms ierašanās.

Laikā, ko pavadījām Erevānā, tomēr izdevās apskatīt arī daļu pilsētas, taču pilnīgi noteikti varu teikt, ka neaizmirstamu laiku šeit piedzīvojām, pateicoties Viktorijai (jau kopš pirmā mirkļa Viktorija lika mums justies kā mājās un ir pati viesmīlīgākā persona, kuru man jebkad ir nācies satikt) un visiem nelielās mājas iedzīvotājiem, šeit arī satikām visinteresantākos cilvēkus no dažādām pasaules vietām, kā arī jau iepriekšminēto francūzi Terjē, kurš nedēļu vēlāk arī bija nonācis līdz Viktorijas Starptautiskajai Pilij Erevānas pašā sirdī. Ir ļoti interesanti un atalgojoši uzdrošināties doties uz nezināmu vietu, pie nezināmiem cilvēkiem, lai tikai attaptos, ka visiem tomēr ir daudz kopīga – ceļošanas kāre, interese par visu amizanto, sportu, kultūru utt.

Pavadījām trīs mēnešus Gruzijā un gandrīz visus Tbilisi, taču pie Irānas vīzas tā arī netikām. Tbilisi uz Irānas vēstniecību devāmies trīs reizes, taču, katru reizi, mēģinot noskaidrot ko vairāk par pieteikšanās procesu un mēģinot pieteikties vīzai, tikām steidzīgi atraidīti ar aizbildinājumiem: caur vēstniecību, piesakoties tūrisma vīzai, ir 95% iespējamība, ka tiksim atraidīti un tikai 5% varbūtība vīzu sekmīgi iegūt. Taču, ja mēs dotos pie konkrētas tūrisma aģentūras (katru reizi mums rokās tika iespiesta vizītkarte), pieteikšanās process ilgtu nevis mēnešiem, bet nieka divas nedēļas un mēs pilnīgi noteikti redzētu vīzas ielīmētas mūsu pasēs.

Tikai viens āķis – tūrisma aģentūras pakalpojumi maksā 2,5 reizes dārgāk. Pateicoties draugiem Gruzijā, precīzāk – Ievai Jurgalānei, mums izdevās satikties ar Irānas vēstniecības konsulu, kurš likās ļoti izpalīdzīgs, apsolīdams, ka nedēļas laikā varētu iegūt vīzu jautājuma atbildi no Teherānas. Taču pagāja nedēļa, mēnesis, divi mēneši, kuru laikā mēs vairākkārt, bez panākumiem zvanījām un interesējāmies par iespējamo atbildi, līdz beidzot arī mēs bijām zaudējuši cerības dzirdēt ko vairāk par “piezvaniet nākamnedēļ”. Tāpēc pirmā lieta, ko Erevānā devāmies apskatīt, bija nevis vēsturisks piemineklis, bet Irānas vēstniecība.

Tā kā plānojām pēc Armēnijas doties uz Irānu, šī bija pēdējā vieta, kur nokārtot nepieciešamos dokumentus. Bijām jau arī nedaudz iestrēguši, neatstādami sev īsti daudz sauszemes atkāpšanās iespēju – Gruzijā atgriezties nevarējām vēl 90 dienas (sakarā ar nesen pieņemtu likumu ES iedzīvotāji var uzturēties Gruzijā līdz 90 dienām katru 180 dienu periodā), Armēnijai nav atvērtu robežšķērsošanas punktu ne ar Turciju, ne ar Azerbaidžānu dažādu vēsturisku un arī pašlaik vēl neatrisinātu konfliktu dēļ, tātad atlika vairs tikai divas iespējas – Irāna vai lidmašīna. Nonākot vēstniecībā Erevānā, bijām priecīgi noskaidrot, ka pieteikšanās vīzai ir salīdzinoši vienkārša un atbilstoša informācijai, ko bijām lasījuši. Pēc apdrošināšanas, foto uzņemšanas un maksājumu veikšanas devāmies ar pieteikumu anketām uz vēstniecību, un piecu darba dienas vēlāk bijām jau 100% droši, ka dosimies uz Irānu svinēt Persiešu Jauno Gadu (Nowruz).

Erevānā, līdzīgi kā Tbilisi, bijām iecerējuši izveidot nelielu stāstu un bilžu vakaru par mūsu ceļojumu. Jau kādu laiku zināju, ka viens no maniem draugiem, ar kuru iepazinos, studējot Glāzgovā, strādā kā brīvprātīgais, Armēnijā mācot angļu valodu. Īsts aktīvists – Saulis jau pamanījies izveidot arī iknedēļas pasākumu “Language Café” (Valodas Kafejnīca) īpašā vietā Erevānas pašā centrā, kas atbalsta dažāda veida, neliela mēroga multikulturālus pasākumus un mākslu - AEON (paši sevi dēvē par anti-kafejnīcu, kur apmeklētāji maksā nevis par iegādātajiem kārumiem, tēju un kafiju, bet par laiku, ko tur pavada). Padzirdējis, ka beidzot esam ceļā no Gruzijas, viņš mūs uzaicināja par viesiem šajā nelielajā pasākumā.

Pēc pirmās uzstāšanās nāca nākamā – pamanījāmies tikt uzaicināti uzstāties AIESEC organizētā Jauno Līderu Attīstības seminārā (NLDS - National Leadership Development Seminar). Bija jāsagatavo prezentācija, kas koncentrētos uz jauniešu iedrošināšanu uzņemties vadību un kļūt īstiem līderiem, bet būtībā, no mums lūdza sagatavot brīvas runas prezentāciju ar foto un video materiālu. Izklausījās nopietni, it īpaši kad uzzināju, ka prezentācijas auditorija būs 150 cilvēki, taču patiesība bija nedaudz citādāka.

Diena sākās ar diezgan lielu apjukumu un transporta kavēšanos par vairāk nekā stundu, kad ieradāmies konferences vietā – kalnu viesnīcā, netālu no slēpošanas trasēm, kādus 60 kilometrus ārpus Erevānas, izrādījās arī šeit organizatoriem ir dažādas tehniskas un ne tik ļoti tehniskas ķibeles, kas beigu beigās tika atrisinātas. Programmas iesildīšanās bija studentu (vai kā tie tika dēvēti šeit – delegātu) iepazīstināšana ar pilnīgi visiem jauniešiem, kas organizējuši pasākumu (kas līdzinājās apmēram vienai trešdaļai no apmeklētājiem), tam sekoja arī iesildošā deja. Apmēram puse no dienas tika pavadīta, gaidot, kad kaut kas notiks, vai pienāks kārta, kādam teikt runu vai prezentāciju un tad vēl atlikušais laiks – pusdienas; kafijas pauze; vakariņas un tad nu pa vidu tika iestarpinātas arī pāris prezentācijas par vadības uzņemšanos. Konference norisinājās visu nedēļas nogali, taču mēs bijām priecīgi atviegloti, ka jau pašā sākumā teicāmies viesoties tikai uz vienu dienu, jo cerējām izbraukt no Erevānas Irānas virzienā.

Kā jau gandrīz katrā lielākā pilsētā, arī Erevānā devāmies uzmeklēt labāko riteņu remontdarbnīcu un veikalu – šī aktivitāte savā ziņā mums jau ir kļuvusi par tradīciju. Daiņa un manam ritenim jau kopš iegādāšanās bija nelieli „astotnieciņi” un pāris detaļas, ko vēlējāmies pārbaudīt arī pie kāda profesionāļa, un Ivara ritenim sen bija laiks īstām pārbaudēm, jo tas bija izturējis visu ceļojuma laiku un nevēlējāmies, lai Jura Kroiča mākslasdarbs sāktu niķoties mūsu uzraudzībā. Bet galvenokārt cerēju, ka spēsim atrast kādu darbnīcu, kurā atradīsies kāds lieks lielais zobrats manai aizmugurējai kasetei, kas tomēr nebija īsti paredzēta nopietnu kalnu pievārēšanai (Armēnijas izaicinošākie kalni mums vēl bija tikai priekšā).

Ļoti paveicās, izvēloties HVZ velo darbnīcu, kas izcēlās ar visneatlaidīgākajiem un izpalīdzīgākajiem mehāniķiem. Lai gan atrast attiecīgo detaļu nekur nebija iespējams (Itāļu velosipēdi neesot populāri Armēnijā), atjautīgie un prasmīgie darbinieki sametināja uzmeklētu lielāko „škoļņika” zobratu ar manu otro zobratu (jāatzīst no paša sākuma biju iepriecināta, taču ne 100% pārliecināta par šo tehniku, taču problēmas vēl nav bijušas). Voila! Biju gatava arī es lielākiem kalniem!

Pēc nedēļas varēsi lasīt par mūsu turpmākajiem piedzīvojumiem Armēnijā."