Atliek tikai atritināt, atbraucot ikvienam viesim izsniegto, Pitkērna salas karti, lai eksotika un romantika sāktu zagties klāt jau no nosaukumiem vien. Nekurienes vidū esošā sala ir maziņa – jūdze platumā un divas garumā, taču katram pauguram, katram klintsbluķim, katram pagriezienam, katrai takai un katrai birzij šeit ir savs nosaukums, un neviens no tiem nav radies nejauši.
Lācis, Lielais vēders, Melnā mugura, Melnais krasts, Krēsls, Tumšais caurums, Plakanā kazu ferma, Zaļums, Zaļā ala, Roka, Karstais dīķis, Viduspunkts, Pankūkas, Žurkas ala, Sešas pēdas, Baltās smiltis – šie klinšu, bluķu, plaisu un alu nosaukumi visu izsaka paši. Bet ne mazums ir tādu, kur nepieciešams zinātāja atbalsts, – tādu saņemot, izrādās, ka aiz katra nosaukuma ir vesels stāsts; bieži vien pat dzīvesstāsts.
Bunkers
Nosaukums radies, kad trešās paaudzes saliniekam Noasam Bunkeram, kurš 1828. gada 5. novembrī ar mazu kuģeli ieradās no Peru, Pegija Kristiana iedeva kurvīti, un viņš šeit mēģinājis izdarīt pašnāvību, nolecot no klints. Tas gan nav izdevies, un kaislīgais mīlnieks vienīgi salauzis roku un kāju, taču tad viņš medicīniskās aprūpes laikā izdzēris veselu opija tinktūras pudeli un nākamajā rītā atrasts jau miris.
Linkolns
Šī vieta, kur kādreiz atradās Linkolna Klārka māja. Viņš bija pusaudzis no Kalifornijas – kuģa Arcadia pasažieris. Kuģis strandēja kaimiņu Djusi salā, apkalpe no turienes nokļuva līdz vēl vienai nosacīti netālai – Hendersona – salai un tālāk līdz Pitkērnai. Kad apkalpi evakuēja no Pitkērnas, izrādījās, ka vienam cilvēkam nepietiek vietas, un Linkolns palika salā veselus deviņus mēnešus. Pēc tam viņš atgriezās ASV, apprecējās, jaunajam pārim piedzima dēls, taču kaut kas urdīja un urdīja, līdz Linkolns ar savu sešpadsmitgadīgo dēlu atgriezās Pitkērnā un apprecējās otrreiz – ar Lenu Kristianu.
Dumpinieku vietas
Virkne vietu nosaukumu saistīti ar slavenā kuģa "Bauntijs" dumpiniekiem. Adamsa klints nosaukums radās, kad "Bauntija" dumpinieki salu sadalīja savā starpā, un šī bijusi Džona Adamsa personiskā makšķerējamā klints. Savukārt Kristiana klintis – divas klintis, kas salas sadalē tikušas dumpinieku vadonim Flečeram Kristianam. Isaac's – akmeņainā piekraste tieši lejup no salas galvaspilsētas Adamstaunas ir nosaukta dumpinieka Aizeka Martina vārdā.
Galvassāpes ir vieta, kur Flečers Kristians izkāpis krastā ar stiprām galvassāpēm pēc tam, kad bija devies zvejot. Talalu ala – pēc tam, kad iezemietim Tararo sievu atņēma baltais dumpinieks Džons Viljamss, polinēzietis noslēpās šajā alā, un uz šejieni viņš arī atveda savu sievu, kura viņu pašu arī nogalināja. Nav brīnums, ka te spokojoties – neizdodas gan noskaidrot, kas tieši.
Vietu nosaukumu ir pieticis arī nākamajām salinieku paaudzēm. Bafeta līcis – vēl viens trešās paaudzes salinieks Džons Bafets makšķerējot aizmidzis un iekritis šajā nelielajā iedobē. Lielā Džordža kokosrieksti – kokospalmu audze, ko savulaik iestādīja dumpinieka dēls Lielais Džordžs Jangs. Eda kokosrieksti savukārt ir kokospalmu audze, ko iestādījis "Bauntija" dumpinieka dēls Edvards Jangs. Resnīša māja reiz piederējusi Resnītim – tā bija Čārlza Kristiana, Flečera Kristiana otrā dēla Čārlza vecākā dēla, iesauka. Ir arī vieta "Kur Reinolds cirta malku" – Reinolds, izrādās, ir bijis kuģa Sultan kapteinis: tas bija ceturtais kuģis, kas piestāja Pitkērnā.
Tad vēl Cūkas Nav – te vīri nezin kad medījuši lielu cūku, kam bija pat dots vārds Sire, bet to tā arī nav atraduši un ļoti sabēdājušies. Oh dear! – vienam no pirmajiem saliniekiem šai vietā negaidīti nokritis gurnu apsējs, un tā viņš par lielu prieku vērotājiem izsaucies. (Tiesa, arī sadumpojušos polinēziešu sašautā Flečera Kristiana pēdējie vārdi ir bijuši tieši tādi.)
Bum-Dzelzs ieleja – Bang–Iron Valley – vieta, kur savulaik atradās "Bauntija" smēde un lakta. Bila zeme – lūk, šai gadījumā gan galīgi nav zināms, kas tas bijis par Bilu...
Traģisku kritienu vietas
Ir vēl arī milzīgs daudzums nosaukumu, kas galvenokārt doti dažādām klinšu kraujām un skaidri norāda, kādiem, lielākoties traģiskiem, notikumiem par godu tie radušies. O'er-Side-Lucas-fall – Lukass Kipriano bija puisītis no Manarevas, kurš bija aizsūtīts uz Pitkērnu uzlabot veselību, un viss gāja ļoti labi, līdz 1900. gadā deviņgadīgais Lukass kopā ar Arčiju Vorenu vienudien devās dzenāt kazas un šai vietā paslīdēja, kam sekoja trīsdesmit metru kritiens un tūlītēja nāve.
Where-Dick-fall – te 1914. gadā, tāpat deviņu gadu vecumā, no klints nokrita un gāja bojā Ričards Vorens. Down-under-Johnny-fall – te no klintīm, lasot putnu olas, nokrita piecpadsmitgadīgais dumpinieka dēls Džons Milss, kurš nomira, kamēr viņu nesa uz mājām. Howland-fall – 1889. gadā te jūrā no astoņdesmit metru augstuma iekrita Houlands Kristians.
Visi fall un off gan nav beigušies letāli. Out-where-Maria-fall – Meihjū Janga meitai Marijai paveicās, jo viņa nokrita no neliela augstuma, izārstējās, apprecējās, un viņas pēcnācēji vēl tagad dzīvo Tongā. Down-Side-Lin-fall – te no klintīm nokrita un smagi savainojās, taču izdzīvoja Lindsija Kristiana. Where-Freddie-fall – Freds Brauns šeit nokrita 1938. gadā, taču nenositās, tikai smagi savainoja celi, ko savukārt lieliski izoperēja Elvins Kristians.
Where-Minnie-off – te Alfonso Kristiana meitu Minniju no klintīm jūrā ieskaloja milzu vilnis. Visi vīri bija devušies zvejot, un vienīgais, kas bija atrodams, bija slimības gultā gulošais Skellijs Vorens. Viņš tomēr aizskrēja uz notikuma vietu, ielēca jūrā un meiteni izglāba.
Un tā tālāk, un tā tālāk – jauni un jauni fall un off gar visu salas krasta līniju. Jau itin drīz uz savas ādas, vārda burtiskā nozīmē, pārliecinos, ka tie patiešām nav nekādi joki, kas te sarakstīti.
Tropu lietus klints virsotnē
Salīdzinoši drošais un ne tik riskantais, ja ticēt salas viesiem izsniegtajā drošības lapiņā aprakstītajam, kāpiens uz Kristiana alu izvēršas par īstu piedzīvojumu - brīdī, kad esmu pašā augšā, nez no kurienes zibens ātrumā atjož mākoņi, kārtīgi savelkas un sākas lietus. Un nevis šāds tāds nieka lietutiņš, bet pamatīgs, krietns tropu lietus, ko vēl interesantāku un elpu aizraujošāku – atkal burtiski – padara spēcīgās vēja brāzmas.
Salinieki par lietu, kā izrādās vēlāk, ir bezgala priecīgi – lietusūdens tvertnes bijušas gandrīz tukšas, bet nu gan atkal kādu laiku par ūdeni varēšot neuztraukties. Toties salas viesim, kuru jaukais lietutiņš komplektā ar brāzmainu vēju pārsteidzis pārsimt metru augstas, stāvas, ar vietējiem dadzīšiem dāsni noaugušas un aizvien slidenākas sastingušas pavecas lavas nogāzes pašā virsotnē, no kuras ripojot, piezemēšanās būtu uz okeāna viļņu apskalotām klintīm, nekādi smiekli nenāk.
Ko darīt? Lai cik ļoti šaurā, visu vēju caurpūstā klinšu sprauga vēlētos, lai to sauc par alu, tā tomēr noteikti nav ala vārda klasiskajā izpratnē un nepasargā ne no lietus, ne no vēja. Un tie abi tikai pieņemas spēkā, turklāt tādā salikumā, kas liek atcerēties spirdzinoši vējainu Latvijas novembri jūras malā. Ar vārdu sakot, ilgstoša palikšana turpat augšā galīgi nav risinājums, to aptver arī alā satiktais pavecais precētais pāris, kas, tāpat kā es, salā ieradies tikai pirms pāris stundām. Abi bezgala vasarīgi tērpti, kundze pat nav papūlējusies paķert līdzi kārtīgas sporta kurpes.
Tā nu pilnīgi negaidīti seko viens no maniem visa brauciena lielākajiem piedzīvojumiem – divdesmit aizraujošas minūtes, kuras pavadu, atmuguriski, uz elkoņiem, plaukstām balstoties, ar kājām pa priekšu mēģinot tikt lejā, līdz takai. Pasteigties motivē gan vēja brāzmas, gan nu jau tiešām stindzinošais lietus, kas brutāli dauza visu ķermeni, bet jo īpaši mazie, pretīgie dadzīši, ar kuriem apaugusi visa sastingušās lavas nogāze un kuri izmanto iespēju, lai ieķertos pilnīgi visur. Savukārt ar vienu skatu uz tālu, tālu lejā putojošajām bangām pietiek, lai iesistu sev pa steidzīgajiem nagiem – nē, nekādu steigu, kāpsim tieši tik ilgi, cik būs nepieciešams.
Viss, protams, beidzas laimīgi, kas īpaši pārsteidzoši, arī pavecajam kungam ar dāmu, kam tikšana lejā prasa nesalīdzināmi vairāk pūļu un spēku. Taču, kad tieku līdz savai mītnei, no diviem ceļojumā līdzpaņemtajiem džinsiem pirmie ir izmetami nekavējoties, apavi aplipuši ar pāris kilogramiem pirmšķirīgu mālu (Pitkērnā vispār ir vieni no pasaules briesmīgākajiem, ķepīgākajiem un pielīpošākajiem dubļiem), bet pretīgos dadzīšus no apģērba mēģinu izskrabināt vismaz stundu, pusotras...
Šis ir fragments no apgāda Dienas Grāmata nule klajā laistās Lato Lapsas grāmatas Razbainieku salas, kas stāsta par autora piedzīvojumiem un vērojumiem Dienvidjūru salās - Kuka salās, Franču Polinēzijā un Pitkērnā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
