Gruzijas kolorīts, vēsture un, protams, tosti. Latviešu motobraucēji dodas dziļāk Kaukāza kalnos (3. daļa)

Ceļotāju mērķis ir ar enduro motocikliem apceļot Gruziju, veicot dažādas grūtības pakāpes Padomju Savienībā zināmos DOSAAF motociklu maršrutus, un izpētīt maz zināmākās Gruzijas vietas, kas grūti sasniedzamas ar kājām vai automašīnu.

Ekspedīcijas dalībnieki, baizeļi, ir ceļotāji un bērnības draugi - Andis Pikāns, Oskars Prauliņš un Normunds Kalve.  Pašlaik viņi nokļuvuši Gruzijā. Par ekspedīcijas sākumu, lasiet šeit.

Dažas dienas atpakaļ uz galvenā ceļa, kas savieno Mestia ar Zugdidi, bija noticis nogruvums, bet transporta kustība ir nodrošināta. Lielākās Svanetijas upes Inguri spēks pavasarī ticis nodemonstrēts.

Ceļmalā gruzīnu šoferi mums ierādaīja arī  zīdkoka ogas, kas mazliet līdzinās mūsu kazenēm un ir ļoti gardas. Gruzīni tās sauc par "tūta". Arī turpat klīstošā cūkumāte nokritušās un gatavās ogas mērķtiecīgi uzmeklēja starp ceļmalas atkritumiem.

Mūsu plāns bija doties gar Tbilisi - Kazbegi virzienā. Tad Tusetijā mēģināt šķērsot Omalo pāreju netālu no robežas ar Dagestānu. Šī pāreja tiek uzskatīta par ļoti sarežģītu maršrutu. Raudzīsim ar to tikt galā. Pēc Omalo mūsu vēji pūtīs uz dienvidiem, kur kalnu alās ir Vardzia klosteris.

Ar savu 69700 kilometrus lielo platību Gruzija ir nedaudz mazāka par Austriju vai Īriju un uz pusi mazāka par ASV Džordžijas štatu. Vairāk nekā puse valsts teritorijas atrodas vismaz 900 metrus virs jūras līmeņa. Trešdaļa platības ir klāta ar mežiem. Gruzijas galvenā iezīme, saprotams, ir Kaukāzs, kas veido valsts ziemeļu robežu. Lai arī Kaukāza augstākais punkts Elbruss (5642 metri) atrodas Krievijas teritorijā, Gruzijai pieder trīs virsotnes virs 5000 metriem – Shkhara (5068 metri), Janga (5059 metri) un Mkinvartsveri (5033 metri).

Gruzija ir daudz vairāk tendēta uz reģioniem par citām Transkaukāza valstīm, un kopš neatkarības atgūšanas centrālie reģioni ir palikuši daudz ietekmīgāki. Valsts teritorijā ir palikusi viena autonoma republika – Adžārija ar galvaspilsētu Batumi, no kurienes uzsākām savu braucienu ar motocikliem. Agrākie autonomie apgabali Abhāzija un Dienvidosetija pēc karadarbības ir nonākušas Krievijas kontrolē un pār to nākotni ir nolaidies miglas plīvurs, jo lielākā pasaules daļa aneksiju nav atzinusi.

Adžarija ar ostas pilsētu Batumi dominē Gruzijas tirdzniecībā ar Turciju, Ukrainu un Bulgāriju. Vēl kā lielākie ienākumu avoti jāmin arī subtropiskā lauksaimniecība, pludmales tūrisms, vara un zelta raktuves.

No prāmja nobraucām četros naktī, Gruzijas robežsardzei un muitai attiecībā uz mums iebildumu nebija. Pie ostas vārtiem satikāmies ar baikeri Dimu no Ukrainas, kurš atgriežas no Irānas ar savu "Honda Crosstourer" motociklu. Dima mums iedeva arī kontaktus hostelim, kas atrodas pašā Batumi centrā, Asatiani Luka ielā 12, tur, pagalmā, var novietot arī mūsu "rumakus". Laipnā saimniece ar latvisko vārdu Maija, mūs naktī sagaidīja un par 50
lariem izmitināja mazā, vienkāršā numurā.

Desmitos no rīta cēlāmies, izstaigājām Batumi vēsturisko centru un braucām Zugdidi pilsētas virzienā.

Jau pēc pirmajiem nobrauktajiem kilometriem sapratām, ka atslābināties pārbrauciena laikā nevarēsim - gruzīnu braukšanas kultūra uz ceļiem ne par matu nav labāka kā pārējā Kaukāza daļā. Bieži gan redzama policija, kura, acīmredzot, cenšas uzturēt kārtību uz ceļiem. Mājlopi piedalās satiksmē gluži tāpat kā Abhāzijā. Temperatūra nebija augstāka par 20 grādiem, tāpēc braukšana patīkama. Ceļmalās tirgo svaigas zivis, rudens ražas citrusus un agrāk neredzētus dzeltenīgus augļus, kurus gruzīni dēvē par mušmula. Izrādījās, ka šo augli audzējuši jau seno romiešu laikā un tas ir visgaršīgākais brīdī, kad sāk bojāties.

Samegrelo (Mingrelia) Gruzijas ziemeļrietumos vēsturiski pastāvējis noteikts autonomijas režīms, daļēji tāpēc, ka mingrēļu ļaužu dialekts ir gandrīz nesaprotams Tbilisi iedzīvotājiem. Politiski šī teritorija ir stipri saistīta ar zviādismu un pretošanos centrālajai valdībai. Reģiona galvaspilsēta Zugdidi ir pārplūdusi bēgļiem, bet iegūst no nelikumīgiem darījumiem un kontrabandas ar Abhāziju. Subtropu klimats padarījis tēju un citrusaugļus par galvenajiem šejienes lauksaimniecības produktiem, lai arī tradicionāli Zugdidi ļaudis pazīstami ar savu porcelānu un senaki paklājiem.

Pilsētā, kur dzīvo aptuveni 100 tūkstoši iedzīvotāju, iebraucām ap sešiem vakarā. Tur gan ir viena vai divas viesnīcas, bet mēs labprātāk izvēlējāmies palikt pie cilvēkiem, lai iepazītu zemi, uz kuru esam atbraukuši.

Līdzīgi kā pērn Kaukāzā arī te tas problēmas nesagādāja. Desmit minūšu laikā, sarunājoties ielas malā, atradām iespēju palikt pie Ternikes, kurš ar ģimeni dzīvo pilsētas nomalē. Jau pēc stundas sēdējām pie galda un klausījāmies pirmajos tostos.

No Zugdidi skatam paveras Svanetijas sniegotās kalnu grēdas, kuru virzienā arī dodamies. Satiksme uz ceļa bija izzudusi, un jāuzmanās tikai no lopiņiem, kuri ik pa brīdim atgādina par savu klātbūtni.

30 kilometrus no Zugdidi ceļa malā pavērās skats uz Enguri HES – otru augstāko hidroelektrostaciju bijušajā PSRS (dambja sienas augstums ir 271 metri). Tā kā HES atrodas uz Gruzijas-Abhāzijas robežas, pēc militārā konflikta tās jauda tiek dalīta divās daļās – 60 procenti tiek gruzīniem, bet 40 procenti abhāziem.

Aiz HES sākās kalnu serpentīns, kas sniedza lielisku iespēju izbaudīt braucienu un priecāties par Kaukāza grēdas mežonīgo skaistumu. 50 kilometrus no Mestijas, ceļmalas ēstuvē, satikāmies ar poļu riteņbraucējiem, kuri minās Ķīnas virzienā. Pieredzes un iespaidu apmaiņā pagāja vairākas stundas. Ēstuves saimnieki galdā cēla vīnu un uzsāka internacionālo tostu procesu. Atteikties šādās reizēs nav iespēju - ne mums, ne poļiem. Turpat vienkāršajā virtuvītē tika pasniegta meistarklase svānu nacionālās maizes Kupdari gatavošanā, par sastāvdaļām izmantojot mīklu un gaļu.

Lai kā arī roka neceļas, bet braucām prom, jo vīna rezerves svāniem ir neizsīkstošas, un Lengerias ciematiņā mūs jau gaidīja tante Nano Gulebani, kura lieliskā 12. gadsimta celtnē ierīkojusi dažas vienkāršas istabiņas tūristu uzņemšanai.

Lengerias ciemats atrodas tikai viena kilometra attālumā no Mestia, bet tajā izvietojušies veseli septiņi torņi, kurus svāni dēvē par "koshka". Lielākā daļa no tiem pieder Guledani ģimenei un tantei Nuno, kura ar vienu no tiem ļoti lepojas. Dzīve gan viņai nav bijusi rožu lapām kaisīta, jo pēc vīra bojāejas satiksmes negadījumā ātri palikusi par atraitni. Visa saimniecība un rūpes par tūristiem ir uzkrautas uz pašas pleciem, jo meita izdota pie vīra, bet tēvs jau vecs un nevarīgs. Pie vakariņu galda piebiedrojās brālēni Gija un Eludari, kuri stāsta mums par svānu tradīcijām un izrāda bēdīgā stāvoklī esošo torni. 

Gija, meklējot kāpnes, lai tiktu "koškas" pirmā stāva līmenī, atzinās, ka neviens nav kāpis tajā jau daudzus gadus. Pavisam tornim ir četri līmeņi vai stāvi un katrā no tiem iespējams nokļūt tikai ar stutējamo koka kāpņu palīdzību, kuras aizsardzības brīdī tika celtas uz augšu, lai sarežģītu ienaidniekam piekļūšanu pēdējā stāvā, kur tad arī bija izvietojušies torņa saimnieki aizsardzībai. 

Nokļūšana līdz augšai izvēršas gana ekstrēma, jo nav īsti pārliecības par aizvēsturisko kāpņu pārākumu cīņā ar laika zobu. Kad, ar putekļiem nošmulējušies, beidzot nokļuvām ceturtajā līmenī, Gija uzrausās pa mazu lūku uz satrunējušā koka lubiņu jumta un uzvilka tur arī mūs. Tā nu mēs sēdējām uz divpadsmitā gadsimta svānu torņa un priecājāmies par brīnišķīgo ainavu, kas pavērās visapkārt.

Vakarā ciematā ieradās arī poļu draugi-riteņbraucēji un pievienojās mūsu jautrajai kompānijai. Kad saule jau brīdi norietējusi, pie galda atkal sākas starptautiskā apdziedāšanās, bet pulcēšanās nagla neapšaubāmi bija Eludari, kurš ar gruzīnu dziesmām lieliskā ģitāras spēles pavadībā nokārto neaizmirstamu vakaru.

Nākamajā dienā torņa saimnieks Gija izrādīja mums tehnikas iespējas. Svanetijā daudzās saimniecībās tā aizvien vēl ir kalniešu dzīves realitāte.

Svānu galvenie nodarbošanās veidi ir lauksaimniecība – lopkopība, dārzkopība un biškopība, kas ir populārs rūpals. Svānu medus jau izsenis ir slavens ar savu kvalitāti; to izmanto arī medicīniskos nolūkos.

Tāpat svāni ir zināmi par savām rotaslietu tradīcijām, kas vijās cauri neskaitāmiem gadu simteņiem. No vissenākā vēstures posma Svanetijas cilvēki ir nodarbojušies ar zelta ieguvi, transportējot to pa gleznainajām kalnu upēm. Unikālos un neizsākami vērtīgos eksponātus ir iespēja apskatīt Mestijas etnogrāfiskajā muzejā.

Svanetijas reģions ir bagāts ar derīgajiem izrakteņiem – svins, urāns, arsēns, sudrabs, marmors, kas ir augstu novērtēts savu dekoratīvo un industrijai labvēlīgo īpašību dēļ. Dažas no Tbilisi metro stacijām ir rotātas ar Svanetijas marmoru.

Ražīgas augsnes trūkums kalnainajā Svanetijā rada dažādas grūtības. Garo ziemu un sarežģīto laika apstākļu dēļ ir nepieciešams produktus uzglabāt. Par spīti šķēršļiem svāni vienmēr ir bijuši stipri garā un nesalaužami sirdīs. Svāniem ir iedzimtas spējas pretoties naidniekiem un būt uzticamiem un laipniem attiecībās ar draugiem.

Otrā pasaules kara laikā svāni nocietinājuši savu reģionu Kaukāzā un pašu spēkiem, riskējot ar dzīvību, noņēma no Elbrusa virsotnes vāciešu uzstādīto balto karogu, tā vietā paceļot Padomju Savienības sarkano.

Katrā Svanetijas ciemā ir vietējos likumus pārzinoši ļaudis, kurus izvēlas vajadzīgajā stundā, kad nepieciešams tiesneša lēmums kriminālpārkāpumā vai sadzīves jautājumos. Šos vidutājus dēvē par "moorval". Jāpiezīmē, ka lielā mērā pateicoties viņu darbībai, tika iznīcināta "asins naida" tradīcija. Pirmkārt, vidutāji cenšas izzināt patiesību, un atkarībā no pārkāpuma pakāpes piespriež sodu un samierina iesaistītās puses. Lai to izdarītu, viņi izvēlas uzticamas personas no abām pusēm, tad šie pārstāvji baznīcā publiski dod zvērestu ar seju pavērstu pret ikonu, apsoloties ievērot piespriest lēmumu.

Sievietes loma svānu ģimenē ir neaprakstāmi būtiska – māte ir tā persona, kurai tika uzticēts uzdevums audzināt meitenes, mācot tām mājsaimniecībā nepieciešamās prasmes: šūšanu, vilnas apstrādi, aust vilnas un linu audumus. Meitenes tika apmācītas lauka darbiem un prasmīgi izmantot pļavas sniegtās bagātības. Mātes iedvesmoja meitas uz tikumīgu un atturīgu dzīvesveidu un cieņu pret vecākiem cilvēkiem jau no pašas bērnības.

Sievietei ne vienmēr tika dota atļauja precēties ar savu iemīļoto un noskatīto vīriešu kārtas pārstāvi. Viņas likteni varēja izlemt vecāki. Liela loma šeit tika atvēlēta saderinātā pārstāvja bagātībai un pūra lādes saturam. Šobrīd šīs tradīcijas ir pazudušas nebūtībā.

Pa ceļam uz Ušguli pāreju satikām divus jauniešus no Izraēlas, kuri apceļo pasauli. Ziņas nebija iepriecinošas. Viņi nav tikuši pār pāreju, jo ceļu aizšķērsojis sniegs.

Turpinājums sekos