Daugavpils, kurā ir gan iespaidīgais vēsturiskais cietoksnis un lepnais jūgendstils, gan Forštadtes zemie koka namiņi ar pelēkzilajiem, smalki grieztajiem logu aizvirtņiem un ģerānijām uz palodzēm, gan skrošu rūpnīca, brīnišķīgās baznīcas, Daugavas majestātiskums un arī ciešā saikne ar kaimiņvalstīm, ir īpaša vieta Latvijā. Šajā nedēļā otrā lielākā valsts pilsēta svin 740 gadu jubileju, tāpēc nolēmām ieskatīties tās ceļā uz to, ko redzam pašlaik.
Daugavpils pirmsākumi saistīti ar tirdzniecības ceļu, kas feodālisma laikā bijis viena no lielākajām satiksmes maģistrālēm Austrumeiropā. Vēstures avotos Daugavpils pirmo reizi minēta 1275. gadā, kad Livonijas ordenis pēc ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles Vecpils latgaļu koka pils vietā sāka celt mūra pili – Dinaburgu, kas ir vēsturiskais Daugavpils nosaukums.
Kad tagadējās Latgales un Vidzemes teritoriju iekļāva Lietuvas kņazistē, Dinaburga 1556. gadā kļuva par Polijas vaivadijas Inflantijas centru. Tomēr, kā jau nozīmīgam centram, arī kari šai vietai nav gājuši secen, un 1577. gadā Ivana IV Bargā karaspēks pili pilnībā nopostīja. Robežposteni, kur saskārās Krievijas un Polijas intereses un līdz kuram reizumis nonāca zviedri, nevarēja atstāt nenocietinātu, tādēļ 19 kilometrus no vecās pils lejup pa Daugavu Krievijas cars Ivans Bargais Šuņupes krastā sāka celt jaunu cietoksni. Tas tāpat kā visa Latgale, pēc Livonijas kara nonāca Polijas pakļautībā. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Dinaburgai dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot tai ceļu uz plašāku attīstību. Jezuītu misionāru izvietošanās Dinaburgā ienesa nozīmīgas pārmaiņas pilsētas attīstībā. Tā kļuva par Latgales kristīgās misijas centru.
Pēc Altmarkas miera līguma Dinaburga kļuva arī par Latgales administratīvo centru. 1647. gadā ar Polijas seima lēmumu Dinaburga kļuva par graudu un citu preču pārkraušanas vietu. 1656. gadā Sv. Borisa un Gļeba dienā krievi ieņēma Dinaburgu, un cars Aleksejs Mihailovičs pilsētu pārdēvēja par Borisogļebsku. Sākās cietokšņa atjaunošanas darbi, uzcēla Borisa un Gļeba koka baznīcu, un pilsētā atgriezās iedzīvotāji, bet jau visai drīz, 1667.gadā, Dinaburga tika atdota Polijai. Jezuītu aktīvas darbības rezultātā parādījās katedrāle un katoļu garīdznieku skola, Latgalē uz dzīvi pārcēlās poļu muižniecība.
1772. gadā, pēc Polijas pirmās dalīšanas, Dinaburgu pievienoja Krievijai, tā kļuva par Polockas guberņas apriņķa pilsētu. Pēc tam tā tika iekļauta Vitebskas guberņā. 1810. gadā, saasinoties Krievijas attiecībām ar Franciju, bija nolemts Dinaburgas nelielo cietoksni pārbūvēt par pirmās klases cietoksni ar aizsardzības joslu.
Visnozīmīgākās pārmaiņas Dinaburgas saimnieciskajā dzīvē ienesa dzelzceļa izbūve - 1860. gadā. Dzelzceļa līnija Pēterburga-Varšava savienoja Dinaburgu ar Pēterburgu, bet 1862. gadā ar Varšavu, 1861. gadā sliežu ceļš savienoja Rīgu un Dinaburgu. 1893. gadā ar Krievijas imperatora Aleksandra III pavēli Dinaburgu pārdēvēja par Dvinsku.
Par vilcienu satiksmi no Latvijas uz Eiropu vairāk lasiet rakstā: "Ar vilcienu uz Eiropu jau 150 gadus"
Latvijai iegūstot neatkarību, pilsēta ieguva jaunu nosaukumu - Daugavpils. Latvijas Republikas laikā uzplauka pilsētas ekonomika un kultūras dzīve. Tolaik arī iedzīvotāju sastāvs bija citāds - latvieši ir 34%, ebreji 25%, poļi 18%, krievi 18%, baltkrievi 3%. Pilsētā bijuši 602 galvenokārt nelieli rūpniecības uzņēmumi.
Otrajā pasaules karā Daugavpils stipri cieta. Liela daļa pilsētas 1944. gada jūlijā tika nopostīta. Savukārt pēckara gados Daugavpilī izvērsās lielu rūpnīcu celtniecība. Tika uzceltas lokomotīvju remonta, pievadķēžu, elektroinstrumentu u.c. rūpnīcas, to skaitā arī lielākais ķīmiskās rūpniecības uzņēmums Latvijā - Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca. No 1946. gada pilsētā darbojas tramvajs.
1956. gadā Daugavpilij pievienoja līdz tam patstāvīgo Grīvas pilsētu.
Arī pašlaik Daugavpils ir liels dzelzceļa mezgls, kas veicina arī rūpniecības attīstību. Daugavpilī darbojas vairāki lieli metālapstrādes uzņēmumi, attīstīta ir pārtikas un vieglā rūpniecība. Aktīvi darbojas vidējā un mazā biznesa sektors. Pateicoties Daugavpils Universitātei, 1988. gadā atjaunotajam teātrim, kā arī dažādu kultūrnacionālu biedrību darbībai, Daugavpils ir kļuvusi par nozīmīgu Latgales kultūras, izglītības centru. Tāpat Latvijas un pasaules slavu izpelnījies Rotko centrs, kas pilsētā ienesis augstās mākslas elpu.
Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta, un tajā netrūkst interesantu vietu, ko apskatīt un izbaudīt. Tajā ir gan mākslīgā seguma slidotava, kas darbojas visu gadu, gan zilā karoga pludmale, tāpat arī dabas zinātņu centrs, Latgales zoodārzs, skrošu rūpnīca un, protams, cietoksnis. Par lielākajiem apskates objektiem lasiet šeit.
Daugavpils savu jubileju atzīmēs ar plašu pasākumu programmu visas nedēļas garumā, tomēr kulmināciju ar dažādiem koncertiem, pasākumiem un atrakcijām svētki piedzīvos no piektdienas līdz svētdienai. Vairāk par svētku programmu lasiet: www.daugavpils.lv
Raksta tapšanā izmantota informācija no Daugavpils pilsētas mājaslapas daugavpils.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
