Daugavpils, kurā ir gan iespaidīgais vēsturiskais cietoksnis un lepnais jūgendstils, gan Forštadtes zemie koka namiņi ar pelēkzilajiem, smalki grieztajiem logu aizvirtņiem un ģerānijām uz palodzēm, gan skrošu rūpnīca, brīnišķīgās baznīcas, Daugavas majestātiskums un arī ciešā saikne ar kaimiņvalstīm, ir īpaša vieta Latvijā. Šajā nedēļā otrā lielākā valsts pilsēta svin 740 gadu jubileju, tāpēc nolēmām ieskatīties tās ceļā uz to, ko redzam pašlaik.
Daugavpils pirmsākumi saistīti ar tirdzniecības ceļu, kas feodālisma laikā bijis viena no lielākajām satiksmes maģistrālēm Austrumeiropā. Vēstures avotos Daugavpils pirmo reizi minēta 1275. gadā, kad Livonijas ordenis pēc ordeņa mestra Ernsta fon Raceburga pavēles Vecpils latgaļu koka pils vietā sāka celt mūra pili – Dinaburgu, kas ir vēsturiskais Daugavpils nosaukums.
Kad tagadējās Latgales un Vidzemes teritoriju iekļāva Lietuvas kņazistē, Dinaburga 1556. gadā kļuva par Polijas vaivadijas Inflantijas centru. Tomēr, kā jau nozīmīgam centram, arī kari šai vietai nav gājuši secen, un 1577. gadā Ivana IV Bargā karaspēks pili pilnībā nopostīja. Robežposteni, kur saskārās Krievijas un Polijas intereses un līdz kuram reizumis nonāca zviedri, nevarēja atstāt nenocietinātu, tādēļ 19 kilometrus no vecās pils lejup pa Daugavu Krievijas cars Ivans Bargais Šuņupes krastā sāka celt jaunu cietoksni. Tas tāpat kā visa Latgale, pēc Livonijas kara nonāca Polijas pakļautībā. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Dinaburgai dāvāja Magdeburgas pilsētas tiesības, paverot tai ceļu uz plašāku attīstību. Jezuītu misionāru izvietošanās Dinaburgā ienesa nozīmīgas pārmaiņas pilsētas attīstībā. Tā kļuva par Latgales kristīgās misijas centru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
