Gruzijas pierobežas apceļošana – pēc dažiem kilometriem Čečenija un Osetija (5. daļa)

Ceļotāju mērķis ir ar enduro motocikliem apceļot Gruziju, veicot dažādas grūtības pakāpes Padomju Savienībā zināmos DOSAAF motociklu maršrutus, un izpētīt maz zināmākās Gruzijas vietas, kas grūti sasniedzamas ar kājām vai automašīnu.

Ekspedīcijas dalībnieki ir ceļotāji un bērnības draugi - Andis Pikāns, Oskars Prauliņš un Normunds Kalve. Pašlaik viņi nokļuvuši Gruzijā. Par ekspedīcijas sākumu, lasiet šeit.

Anda stāsts:

"Veicot piefilmējumus pie Gergeti klostera, mums gadījās ķibele – brāzmainais vējš apgāza statīvu ar kameru un nolauza mikrofona kronšteinu. Nācās to līmēt ar ķīmisko metālu un aizkavēties Stepatsmindā uz vēl vienu dienu, lai nepakļautu kameru vibrācijām sacietēšanas procesa laikā. Brīvos brīžus izmantojām lietderīgi – rīkojām veļas dienu.

Pusdienojam ēstuvē pie bijušā sportista Tamaza, kurš gatavoja garšīgus Cuadi (pie mums to sauc par šašliku) un cienāja ar sauso sarkanvīnu. Jautāju par attiecībām ar netālu mītošajiem ziemeļosetīniem un dienvidosetīniem. Tamazs tic, ka pienāks laiks, kad gruzīni ar kaimiņiem sakārtos attiecības un dzīvos mierā. Ja netraucētu Krievija, tad tas varētu notikt krietni agrāk.

Jau no paša rīta sāka līt. Skatoties uz melnajiem mākoņiem visapkārt, vīlkām lietus ekipējumu. Laiks vēss. Bijām iecerējuši aplūkot netālu esošās Džutas (Juta) un Truso ielejas, bet nepatīkamo laika apstākļu dēļ iegriezāmies tikai Džutas ielejā, kur nokļuvām pa samērā viegli izbraucamu bezceļu apmēram 10 kilometru garumā. Šis bija izejas punkts, no kura iespējams nokļūt Shatilli ciemā pie Čečenijas robežas. Uz ciematu plānojām doties nākamajā dienā ar močiem, izmantojot zemes ceļu no Jinvali.

Visapkārt mums pavērās pasakainas ainavas, kas bojā nokrišņi un mākoņu sega. Lietus pieņemas spēkā, un Kobi ciemam pabraucām garām, neapskatot Truso ieleju. Nākamreiz... Aiz sniegotās pārejas Gudauri virzienā mākoņi izklīda, ļaujot saulei sildīt mūsu sirdis un ķermeņus.

Gruzijā dzīvība kūsā ceļmalās, kas ir populāras tirdzniecības vietas, sāk parādīties medus un čučhelas tirgoņi. Čučhela – valrieksti vai funduka (dižlazdas) rieksti vīnogu sulas mērcē. Tās ir sava veida nacionālās konfektes. Vīnogu sulu vāra, kamēr puse šķidruma ir iztvaikojusi, bet fruktozes koncentrācija palielinājusies un sula kļuvusi bieza. Mūsdienās šos saldumus ļoti iecienījuši bērni, bet senākos laikos tos izmantoja ceļotāji, jo našķis ir kalorijām bagāts un lielisks enerģijas avots.

Vakara pusē iebraucām hinkāļu dzimtenē Pasanauri, kur mums tika atklāts vēl viens kulinārijas brīnums – khinkali, kas ir ar rokām darināti mīklas sainīši pildīti ar gaļu un zaļumiem. Saskatāma līdzība ar lieliem pelmeņiem, taču khinkali virsotni veido maza, jēlas mīklas "austiņa", kas nav ēdama. To izmanto, lai ar pirkstiem satvertu mīklas sainīti un ierādītu pareizo virzienu mutē. Khinkali "vēderā" ir daudz sulas, tādēļ tas jāēd ar rokām, no sākuma uzmanīgi iekožoties un izsūtot šķidrumu. Jinvalai ciema ceļmalas motelī metām mieru. Jau pēc īsa laika sprīža mums piebiedrojās trīs čaļi no Vjatkas pilsētas Krievijā. Dima, Stass un Sergejs šķērsojuši robežu Verhnij Lars un mēnesi iepazīs Gruziju. Līdz vēlai naktij dalījāmies pieredzē.

Saule. Pirmais īsti vasarīgais siltais rīts. Atvadījāmies no Vjatkas krievu čaļiem, sapildījām bākas, līdzpaņemtās degvielas kannas un braucām Shatilli virzienā. Šo maršrutu mums Latvijā ieteica Jawas kluba biedrs Kārlis, kurš ar draugiem izbraucis šo ceļu pagājušajā vasarā. Jau iebraucot Shatilli, nodomāju, ka visu cieņu cilvēkiem, kuri ar Jawām spējīgi izbraukt līdzīgus ceļus. Apstiprinājās Kārļa teiktais par degvielas uzpildi. Līdz pat 100 kilometru attālajam kalnu ciematam uzpildes staciju nav, jo 70 procentus ceļa nākcās braukt tikai ar pirmajiem trim pārnesumiem. Ceļš tikai nesen atvērts, un līdzīgi kā citur Gruzijas kalnos pavasaris ir aizkavējies. Satiksmes praktiski nebija, un tas deva iespēju izbaudīt braucienu. Uz kalnu pārejas atkal savā ceļā satikām austrieti Hannesu ar veco Yamaha Super Tenere, kurš jau atgriežas no Shatilli. Vīrs spļaudījās un piktojās par savu nepareizo izvēli attiecībā uz šo maršrutu, jo "ceļš ir briesmīgs un galapunktā vispār nav ko redzēt, un viss ir "šaize"". Pamests ciems bez cilvēkiem un vienu viesu māju. Uz Omalo viņš arī bija atmetis domu braukt un devās Armēnijas virzienā.

Aizbraucot ar lieliskām emocijām un sajūtām par izbaudīto laiku ceļā, ieripojām pēcpusdienas saules pielietajā ciematā. Ieraugot vienreizējo, unikālo pirmatnējo ēku kompleksu, kas iebūvēts klintīs, domāju par to, kas tam cilvēkam dzīvo galvā. Nu Dievs ar viņu, katram savi "tarakāni".

Atradām naktsmājas tieši pretī cietoksnim, kalnu upes otrā pusē, vienkāršas koka mājeles, kur saimnieks Niko piedāvāja izmitināties. Skats no verandas pavērās ekskluzīvs. Kā vienīgie tūristi ciematā varējām baudīt kalnu upes skaņas, putnu vīterošanu un ainavas visapkārt. Tikai divu kilometru attālumā atrodas Čečenijas robeža, ciematā palikušas tikai dažas kevshetu ģimenes un, kas interesanti, tām visām ir viens uzvārds – Chincharauli. Skolā mācās 14 bērni, un skolotāja Marī mūs aicināja atnākt pie bērniem, lai pastāstītu par Latviju.

Mani ceļabiedri gan arī pēc četru stundu brauciena jutās "saburzīti" – Normundam arvien sāp izmežģītā kāja, bet BMW mocim pazudušas pakaļējās bremzes. Osis priecājās par skatiem, bet labāk gribētu, lai varētu tos vērot no asfaltēta ceļa. Par Omalo abi bija domīgi.

Ap septiņiem vakarā sākās spēcīgs negaiss. Bijām priecīgi, ka neriskējām palikt teltīs.

Ciemats ir ļoti nomaļš, gadsimtiem senā pagātnē iedzīvotāji nevarēja paļauties uz valdnieku aizsardzību, tāpēc paši izveidoja aizstāvēšanās sistēmu: pārveidoja savu ciematu par cietoksni. Vēl 19. gadsimtā ciematam uzbrukuši tūkstošiem čečenu un dagestāņu liels karaspēks. 

Ciemata iedzīvotāji, kevšureti, kļuvuši leģendāri kā izcili, drosmīgi un autonomiju mīloši karotāji.
Ciematā bijusi ēka, saukta par Sapekhyno. Šajā ēkā atradās tikai akmens krēsli. Tur notika vecāko sēdes, svarīgu jautājumu lemšana. Ciemata jautājumu lemšanā varējuši iesaistīties arī bērni, no kuriem, tāpat kā no meitenēm, kas nupat ieprecējušās ciemā, tika slēpta tikai viena lieta – Shatili īpašais noslēpums. 

Pastāvēja slepena vara tvertne, kurā tika uzglabāts dzeramais ūdens, ko izmantot aplenkuma gadījumā. Ūdens bija pietiekošā daudzumā, lai izturētu nedēļu ilgu aplenkumu. Tā kā visus lopus turēja dzīvojamo māju zemākos stāvos, arī pārtikas netrūktu. 

Piecdesmitajos gados padomju vara lika ciemata iedzīvotājiem atstāt savas mājas, jo režīmam bija neērts ciematnieku nomaļais patriotisms. Visi cilvēki tika aizvesti uz Tbilisi jaunuzceltajām bloku dzīvokļu ēkām. Astoņdesmitajos gados, kad politiskā situācija uzlabojās, apmēram 20 ģimenes atgriezās savās Shatili mājās.

Debesīs visapkārt draudīgi zibeņoja, tāpēc Osis nolēma necelt telti, bet likties turpat, zem kempinga nojumes galda. No rīta, tiklīdz novācām uzceltās teltis, sāk gāzt lietus un turpināja to darīt divas stundas.

Aiz Jinvali pagriezāmies uz kalnu ceļu Akhmetas virzienā, un jau kilometru pēc pirmā kāpuma sākās piedzīvojumi. Apmēram 10 kilometrus garā posmā notika ceļa remontdarbi, bet ceļa segums pēc ilgstošajām lietusgāzēm bija pārvērties brūnā, mālainā slidotavā. Pārvietošanos ar divriteņu transportlīdzekļiem vēl vairāk sarežģīja kāpumi un kritumi šajā vietā.

Ar katru nākamo kilometru situācija tikai pasliktinājās – abi "advenčeru" priekšējie dubļusargi sāk aizrīties ar māliem. Mēs ar Osi ik pa brīdim stājāmies un ar zaru galiem centāmies bakstīt ārā mālaino masu, bet vienā brīdī tās ir bijis par daudz – jutu, kā nobloķējas priekšējais ritenis, un mocis, vēl no kalna lejup braucot, slīdēja pēc inerces aptuveni desmit metrus, bet es uz sāniem slaidi piezemējos mīkstajos, lipīgajos mālos. Labi, ka ātrums tajā brīdī nebija lielāks par 15 kilometriem stundā. Piecēlām moci un novērtējām zaudējumus. Jā, vecais "advenčers" acīmredzot šādiem apstākļiem nebija paredzēts līdz galam nepārdomātās priekšējā dubļusarga konstrukcijas dēļ. Trakākais, ka mālu spiediena rezultātā noraujoties abiem zemākajiem dubļusarga kronšteiniem, bija atrāvusies arī bremžu caurule, kura tad arī nobloķēja riteni. Demontējām atlikušās daļas, ar plastmasas savilcējiem piestiprinājām bremžu šļauku pret aizsargtrubu konstrukciju un "slidojām" tālāk.

Nākamajā brīdī neizturēja nervi Norčam, viņš paziņoja par kapitulāciju. Sacīju, ka nav jēgas braukt atpakaļ, ja esam posma pusceļā, ko puslīdz droši zinām pēc dzirdētā no gruzīnu šoferiem, kuri te reti paslīdēja garām ar automašīnām. Bija divi varianti. Pirmais – es braucu lejā un veiksmes rezultātā atsūtu īsziņu. Otrais – gaidām, kad kādreiz iespējams šeit garām brauks kravas mašīna, kurā varēsim iekraut tehniku. Norča nomierinājās un turpināja ceļu. Osis pēc brīža, sajutis briesmas, pats noskrūvēja savam mocim priekšējo dubļusargu.

Pēc divu stundu cīņas mālainais posms bija galā un sākās akmeņi, bet sajūtas, pa tiem braucot, bija kā, braucot pa vislabāko autobāni. Lēnām ieripojām Tianeti ciematā, kur ceļa malā izvietojies noplucis servisiņš, bet mūsu gadījumā tam bija neizmērojama vērtība. Gruzīnu meistari aktīvi iesaistījās seku likvidēšanā. Divu stundu laikā sakniedējām jaunus stiprinājumus un iztaisnojām pēc kritiena saliekto kasti.

Akmeņains kalnu ceļš veda mūs uz trīsdesmit kilometrus netālo Akhmetu, kur Sabue ciemā, septiņus kilometrus pirms Akhmetas, brīnišķīgā vietā, upes krastā, atradām viesu māju pie čečenietes Izas. Par Omalo informācija no iztaujātajiem šoferiem pienāca pretrunīga. Citi teica, ka pāreja ir vaļā, citi - ka slēgta.

Rīts gudrāks par vakaru."

Turpinājums sekos