Patiess stāsts par forelēm, kam ir cars, un jestriem gruzīnu mūkiem. Latviešu motobraucēji Gruzijā (7.daļa)  (1)

Ceļotāju mērķis ir ar enduro motocikliem apceļot Gruziju, veicot dažādas grūtības pakāpes Padomju Savienībā zināmos DOSAAF motociklu maršrutus, un izpētīt maz zināmākās Gruzijas vietas, kas grūti sasniedzamas ar kājām vai automašīnu.

Ekspedīcijas dalībnieki ir ceļotāji un bērnības draugi - Andis Pikāns, Oskars Prauliņš un Normunds Kalve. Pašlaik viņi nokļuvuši Gruzijā. Par ekspedīcijas sākumu, lasiet šeit.

"No nemājīgās mājvietas pie Marani dvīņiem Napareuli ciematā izbraucām agri. Mērķis bija Vardzijas klosteris, kurš izveidojies kalnu alās. No Kahetijas virzienā uz dienvidiem jābrauc aptuveni 250 kilometri.

Izmantojot karti, pareizāk būtu braukt caur Boržomi un tad pagriezties uz leju, bet mēs izvēlējāmies doties pa mazākas nozīmes ceļu, kas vijas pa kalnu serpentīniem dienvidos no Tbilisi. Žēl, ka debesjumu aizsedza mākoņi, jo ziedošās kalnu pļavas visapkārt saulē dotu vēl lielāku baudījumu braukšanai. Lai arī kustība uz ceļa nebija liela, atslābināties satiksmē nevarējām ne brīdi dažu "džigitu" dēļ.

Ceļmalās našķojāmies ar zemenēm un pirmajiem saldajiem ķiršiem. Temperatūra kritās, kas nozīmē, ka pacēlāmies augstāk un par to arī liecināja ziedošie ceriņi kalnu ciematu sētās. Telts celšana bija jāatliek, jo visapkārt pulcējas draudīgi lietus mākoņi. Tsalkā, nošņurkušā pilsētelē, ieripojām ap sešiem vakarā. Tur arī atradām vienīgo iestādi ar nosaukumu "Hotel", kurā bija iespēja pārnakšņot. Ēka laikam būvēta kaut kad Staļina laikos, un liekas, ka tīrīta nav kopš atvēršanas brīža. Miskaste visapkārt valdīja iespaidīga.

Pilsēteli apdzīvo pārsvarā armēņu un grieķu diaspora, gruzīni ir mazākumā. Arhaiskajam televizoram gan bija pieejami vairāki simti kanālu, bet neviens no tiem nerādīja Čempionu līgas finālu.

Agri cēlāmies un braucām tālāk. Beidzot atkal priecēja saule, kas deva iespēju darboties ar piefilmējumiem. Iepriekšējā dienā, komunicējot ar cilvēkiem, uzzinājām par tuvumā esošo klosteri ciematā ar nosaukumu Berta.

Tam sekoja interesants un neticams stāsts par klostera teritorijā it kā esošo svēto foreļu strautu. Zivīm savā starpā esot noteikta hierarhija – pār tām valda foreļu ķēniņš un ķēniņiene. Internetā gan par to ne angļu, ne krievu valodā informācijas nav. Arī pašu klosteri no lielā ceļa atrast nebija viegli, tomēr pēc brīža mums izdevās to uzmeklēt.

Pie klostera vārtiem mūs sagaidīja smaidīgs gruzīns Niko, kurš jau ilgāku laiku atrodoties šeit un palīdzot ikdienas darbos sešiem mūkiem, kuri kalpo svētnīcā. Vecākais mūks, tēvs Nikolass, esot viņa bērnības draugs, un atšķirībā no viņa izvēlējies pievērsties Dievam vēl jaunībā. Visi seši ir tā sauktie melnie mūki, kuriem nevar būt ģimenes un nav iespējas piedalīties daudzos laicīgās dzīves procesos.

Tēvs Nikolass aktīvi iesaistījās sarunā un izrādīja lielu interesi par mūsu braucienu. Pēc brīža tikām aicināti iepazīties arī ar sestajā gadsimtā celtā klostera ikdienas dzīvi, atpūsties un pārnakšņot klostera telpās.

Visdīvainākais, ka stāsts par forelēm atbilst patiesībai. Tās tur dzīvo jau kopš neatminamiem laikiem un saņem īpašu uzmanību. Strautam, kurš iztek no sestajā gadsimtā būvētās celtnes pamatiem, ir izveidots akmens baseins, kur zivis arī uzturas. Baseinam ir dabīga caurtece, un zivīm nav liegta iespēja peldēt tālāk, bet kaut kādu iemeslu dēļ tās izvēlas palikt baseina teritorijā.

Aptuveni 30 foreles slēpjas zem baseina pamatiem, kur skalojas ūdens, un parādās tās tad, kad Niko pasviež barībai vārītas olas gabaliņus. Neko citu tām nedod. Mūki ar pilnu pārliecību apstiprina, ka zivis dzīvo pēc monarhijas likumiem. Tās pašas izvēlas savu caru un carieni, kuras no pārējām forelēm uzturas tuvāk strauta iztekai, pie ēkas pamatiem. Tām ir doti arī vārdi. Jau kopš senseniem laikiem tās sauc par Vasīliju un Vasilisu. Šobrīd tronī ir palikusi tikai cariene Vasilisa, jo cars dažus gadus atpakaļ ir nomiris. Kad aizies arī cariene, tad zivis pašas izvēlēs nākamos valdniekus. Un tā tas notiekot jau kopš neatminamiem laikiem.

Patiesi stāsti vēsta, ka padomju laikos, kad klosterī aktīva darbība nenorisinājās, kāda armēņu kompānija nolēmusi izzvejot dažas foreles ar mērķi tās sagatavot "zacenei". Jau nākamajā rītā ģimene atrasta mirusi no saindēšanās. Zināms vēl vismaz viens līdzīgs gadījums ar letālu iznākumu.

Tēvs Ilarions stāsta, ka 2008. gada Sarkanajā piektdienā ir novērota vienas foreles apzināta pašnāvība. Zivs šaudījusies pa baseinu un triekusies akmeņos tik ilgi, kamēr nomirusi. Pāris mēnešus vēlāk sākās Krievijas-Gruzijas karš.

Mūki ir mēģinājuši arī integrēt īpašajā sabiedrībā citas strauta foreles, bet ir novērots, ka tās netiek pieņemtas.

Mēs tikām mudināti iesvētīties avota aukstajā ūdenī, kurā ne ziemā, ne vasarā temperatūra nemainās. Ar prieku pieņēmām piedāvājumu un visi trīs izbaudījām procedūru. Igumens Nikolass, kurš ir boss pārējiem mūkiem, ar telefona palīdzību dokumentēja notiekošo.

Pēc brokastīm virsmūka sabiedrībā tikām aicināti doties ekskursijā uz 10 kilometrus attālajām cellēm, kuras izveidotas kalnu alās. Tur atradusies meditācijas vieta mūkiem daudzās paaudzēs. Vēlāk izbaudījām pusdienas un vakariņas kopā ar visu kopienu, kā arī interesantus stāstus un uzzinājām daudz jaunas informācijas par mūku askētisko dzīvesveidu Gruzijas kalnos.

Tēvs Nikolass dega nepacietībā izbraukt ar motociklu, ko mēs ar prieku nodrošinājām. Valdīja gan neliels satraukums, jo svētais tēvs pēdējo reizi gāzējis ar mopēdu agrā jaunībā, bet beidzās viss laimīgi, aprobežojoties ar nelielu kritienu pirmajā ātrumā, veicot apgriešanās manevru uz bedrainā ceļa.

Nemanot bija pienācis vakars, un mums par godu tika izcepts jērs, ko kopā ar tradicionālajiem tostiem visu spēkiem ilgā vakara gaitā arī notiesājām.

Vēlāk sākās gruzīnu-latviešu apdziedāšanās, kura ilga līdz agram rītam.

Sirsnīgs paldies Bertas klostera mūkiem: Igumenam Nikolasam, tēvam Illarionam, diakonam Tomam, tēvam Matvejam un Juanam, kā arī kalpotājiem Dāvidam un Niko par neticami viesmīlīgo uzņemšanu un labiem stāstiem!

Ap desmitiem rītā atvadījāmies no viesmīlīgajiem mūkiem, ar kuriem divās dienās bijām sadraudzējušies, un braucām Tbilisi virzienā, jo Vardzijai vairs neatliek laika.

Netālu no Tbilisi, pie Shavnabadas klostera mūs gaidīja Jānis, kurš Gruzijā dzīvo jau piekto gadu un ar savām zināšanām konsultē lauksaimniecības kooperatīvu, kas nodarbojas ar piena ieguvi.

Jānim ir daudz draugu Gruzijā, un interesanti, ka atkal ceļš veda pie mūkiem. Shavnabadas klosterim Jānis piegādā pienu, tāpēc viņu tur pazīst labi.

Tēvs Georgijs daudz stāstīja mums par klosteri un mūku dzīvi tajā, bet lūdza viņu nefilmēt. Klosteris slavens ar to, ka te atrodas visas Gruzijas patriarha Ilija II otrā rezidence. Mums tika izrādīti apartamenti, kuros patriarhs dzīvo un strādā brīžos, kad uzturas klosterī. Vēlāk tikām vesti uz vīna pagrabu, kur top pašu mūku gatavotais vīns un čača.

Vakars turpinājās govju fermā, kurā Jānis darbojas. Protams, sekoja milzīgs informācijas apjoms un interesanti stāsti visa vakara garumā par piecu gadu laikā gūto pieredzi, Jānim darbojoties Gruzijā.