Ciemos vienā no skaistākajiem Ogres dārziem ar pakavveida dīķi un lapegles tiltiņu

"Esmu bijusi daudzos dārzos un, redzēto salīdzinot ar savējo, secinu, ka tagad arī es varētu aicināt viesos dārzu mīļotājus. Mums būtu ko parunāt, man ir liela pieredze, ar kuru varu dalīties," viņa saka.

Dārzs atrodas stāvā nogāzē, ir šaurs un garš, tajā viss pakārtots vietas īpatnībām. Pa vidu izlocījies kopts mauriņš, gar abām malām augu stādījumi. Aizmugurē kokaugi, priekšpusē krūmi un ziemcietes. Košumam dobju malās vasaras puķu actiņas. Par izturīgākajām saimnieki atzīst ledenītes, bet stādīšanai podos piemērotākās ir fuksijas. Tās pašu izaudzētas no jaunstādiem.

Patīkamu vidi rada pakavveida dīķis ar saliņu. Sevišķi oriģināls ir S burta formā izlocītais tiltiņš no lapegles, ko Gintai dāvājis vīrs Ainis, kura ieguldījums ir tieši praktiskās lietas, dažādi būvdarbi.

Dārza tālākajā galā aiz dīķa atrodas puķu dārzs un vasaras namiņš, kurā uzturas no ārzemēm atbraukusī meita.

Mūsu saruna un cienāšana ar ērkšķogu kūku notiek uz plašās terases, no kuras labi redzams dārzs. Siltajā gadalaikā tā ir saimnieku iemīļota vieta, jo te viņi gan strādā, gan vakarā pie kamīna pasēž, te arī rodas idejas, ko dārzā mainīt, ko pārstādīt.

Kaut gan teritorija nav liela, saimniekiem netīk augus cirpt un ierobežot. Ja pavisam traucē, jāpārstāda vai jāsaņem dūša un jāatvadās. Tā gadījies arī ar lielo valriekstu. Kad milzi likvidējuši, nožēla tūliņ zudusi, jo pēkšņi parādījusies prāva vieta jauniem, košiem stādījumiem, kompozīcijām un iedvesmai. Taču labākam kopskatam un paēnai vajag arī kādu lielu koku, secina Ginta. Zelta fonds ir vecās ābeles dārza vidū. Tās ar saviem savītajiem zariem lieliski izskatās arī ziemā. Turklāt lielie koki dod iespēju stādīt plašāku augu sortimentu. Zem to lapotnes izvietota daļa sevišķi lolojamu, sīku hostu kolekcija, retas papardes. Un kur vēl ābeļu ziedēšana pavasarī un gardie augļi rudenī! Šajā dārzā no apcirpšanas neizsprūk vienīgi hortenzijas, spirejas un bārbeles.

Gintai svarīgi, lai dārzā būtu kaut kas ēdams, jo citādi tas nemaz nav dārzs. Arī ogulāji ir skaisti, spriež saimniece, un stāda tos dobēs līdzās dekoratīvajiem augiem. Turklāt tie rada paēnu, kas tīk daudziem augiem. Dārza tālākajā stūrī atvēlēta vieta tomātu siltumnīcai un zemeņu dobēm. Bez tām nevar! Patlaban ar sevišķi gariem rubīnsarkanu ogu ķekariem izceļas jāņogas 'Vīksnes Sarkanās'. Īstas skaistules ir krūmmellenes gan ogu laikā, gan rudenī, kad sāk krāsoties. Neiztikt arī bez vīnogām. Ginta un Ainis tām izgudrojuši pavisam atbildīgu pienākumu – no baļķēniem gatavota rotonda piesedz komposta kaudzi.

Saimniecei tuvi nešķiet lieli, dekoratīvi stādījumi, kas tapuši tikai kolekcionēšanas vai demonstrēšanas nolūkā. Viņai svarīgi, lai dārzā būtu omulīga paēna un mājīgums. Turklāt tas ir arī praktiski, jo lielos, klajos dārzos karstā laikā zāliens vienmēr izdeg, ja vien nav aprīkots ar laistīšanas ietaisēm. Šajā dārzā mauriņš vienmēr ir spirgti zaļš.

"Pēdējā laikā esmu kļuvusi par hostu veceni," ar nopūtu atzīst Ginta. Vēl pirms kāda laiciņa nemaz tik traki neesot bijis, bet pēkšņi klikšķis, un iemīlējusi. Tagad meklējot visur un visādas. Iespēju netrūkst. Kad savākts aptuveni 70 šķirņu, svarīgākais ir neiegādāties to, kura jau ir, vai par lielu naudu nepasūtīt no ārzemju katalogiem tādas, kādas atrodamas Latvijas kokaudzētavās. Lai tā nenotiktu, tiek veikta rūpīga uzskaite. Lai dārzā retumi nepazustu un nesajuktu, pie katra auga pamatīgs metāla mietiņš ar kodu. Kad augs salapojis, saimniece katru mīļumiņu zina saukt vārdā bez minstināšanās un izstāstīt, kā iekārots, kur atrasts, kā atceļojis līdz dārzam. Kailajā sezonā bez uzraksta grūti saprast, kur kaut kas aug, kur vēl kādu stādu var iespiest.

Ginta atzīst, ka reizēm tomēr vajag ļauties improvizācijai un dārznieka īpašajai jušanai. Tā reizēm liek pievērst uzmanību kādam, reizēm pat pavisam necilam stādam, jo podiņos tirgotavās tie nereti ir panīkuši un neizskatās pēc sevis. Tādējādi Gintai gadījies dažs vērtīgs pirkums. Nereti arī paši audzētāji nemaz tik labi nepārzina savu sortimentu, un izdodas atrast dažādus pārsteigumus. Tagad saimniece jau pazīst šo sajūtu un nopērk iekāroto augu, nevis pēcāk mokās pašpārmetumos. Tas nekas, ja mājās jau tāds ir, bet ja nav?

Dobju un atsevišķu stādījumu dārzā ir daudz, taču ravētāja galvenokārt viena pati Ginta. Šo nebeidzamo procesu ļoti atvieglo mulčas, viņa atzīst. Dārzā tās ir dažādas. Glīta ir klasiskā mizu mulča, kas ir efektīva, ja ber sprīdi biezā slānī. Vislētākā, turklāt barojoša ir pļautās zāles mulča, taču tā nav sevišķi daiļa un labāk der kupliem augiem dobes tālākajā malā, kur nav īpaši redzama. Glīta, bet dārga ir kakao pupiņu mizu mulča, ko var uzbērt mizu mulčai kā rotu.

"Miskantes, vairāk miskantes!" vadājot pa dārza līkločiem, nākotnes ainavu iezīmē saimniece. Šie augi ir ļoti pieticīgi un vienlaikus skaisti, bet to lapojums ir lieliska mulča zemenēm, tomātiem un vēl citiem augiem. Taču jāielāgo, ka miskantes nogriež tikai pavasarī. Saimniece novērojusi, ka daudzas ziemcietes, arī delfīnijas, labāk pārziemo, ja saglabā augu virszemes daļas, nevis nogrābj kailu zemi.

Ja kaut ko dārzā nevar pagūt, Ginta nekrīt izmisumā, bet saka: "Ai, gan jau kādreiz es to izdarīšu."

Ar augu kompozīcijām dobēs nav viegli, jo īpaši, ja vēlas panākt konkrētu efektu, atzīst saimniece. Ziedēšanas laiku nevar paredzēt, jo katru gadu ir nobīdes. Piemēram, šogad ir vēlais gads. Bijusi iecere veidot zilo dobi, jo šīs krāsas dārzā vienmēr šķiet par maz, bet gaidītais efekts izpalicis, jo visas nezied vienlaikus un tik bagātīgi, kā varētu vēlēties. Zilo toni labi izceļ augi ar pelēcīgu lapojumu, piemēram, krustaines. Taču pati dobes ideja saimnieci apmierina. Tā ir kā šauri izlocīta strēmele, kuru no lielās dobes šķir pļaujmašīnas platuma josla. Viegli apkopt un pļaut, jo pārāk platas dobes ir problemātiskas.

Hostas no gliemežiem var regulāri nolasīt, bet ligulārijām šis paņēmiens nelīdz, un neglītas un apgrauztas tās ir katru gadu. Gliemjiem nepatīk arī svaiga mulča. Saimniece padzirdējusi, ka pret gliemjiem labi palīdzot kakao pupiņu čaumalas. Tās par diezgan lielu naudu viņa nopirkusi saldumu ražotnē "Laima". Mulča dobēs izskatās glīti, taču gliemji īpašu bijāšanu neizrādot. Tomēr viens ieguvums varētu būt šokolādes faniem – mēnesi dārzs smaržos kā brūnais kārums.

Visam, kas nācis no dārza, par dārzu atkal jāpaliek – ir pārliecināta Ginta, un viņa krauj pamatīgu komposta kaudzi. Visu, kas var kļūt par auglīgu substanci augu barošanai, vajag izmantot. Turklāt saimniekiem šķiet, ka tādējādi viņi dzīvo videi draudzīgi, un šī doma viņiem ir svarīga. Minerālmēslus dārzā lieto pavisam maz, tikai augiem, kuriem ir pavisam specifiskas prasības, piemēram, skābummīļiem rododendriem, krūmmellenēm, hortenzijām bez tā neiztikt. Pārējiem augiem labi garšo arī komposts, kuru katru rudeni un pavasari piegādā kopēji. Viens no iemesliem organiskā materiāla lietošanai – lai minerālmēslu paliekas ar ūdeni neieskalotos dīķī un nevairotu tā straujāku aizaugšanu.

Lai zemesvēži neapgrauztu tomātus, apkārt augiem liek plastmasas gredzentiņus. Tie var būt diezgan šauri, jo zemesvēži dzīvo zemes virspusē.

Dīķi nācies rakt, lai nosusinātu dārza mitrāko daļu. To darījuši, kā paši sapratuši, un process bijis īstas humoreskas vērts. Saimnieki brīdina, ka ir skaisti, taču dīķa uzturēšana prasa milzīgu darbu. Gudrāk būtu pieaicināt speciālistu, bet tādi jau apkārt nemētājas. Visu sarežģī arī tas, ka mazā dārzā nevar iebraukt traktors, kas gan ātri izraktu, gan pēc tam palīdzētu tīrīt stipri aizaugušu dīķi. Kā ir – tā ir, un Erdmaņi savu dārza rotu tīra paši.

Problēmas rada ūdens līmeņa svārstības. Pavasarī tas ir augsts, bet sausā vasarā pamatīgi nokrities. Līmeni visu laiku uzturēt mākslīgi un pieliet ūdeni no urbuma saimnieki neuzskata par lietderīgu, jo tad nevar iztīrīt. Taču vienmēr pietiek ūdens, lai skaisti ziedētu ūdensrozes. Nelielos dīķīšos Ginta neiesaka ievazāt baltās savvaļnieces, kā to parasti dara jauna dīķa saimnieki. Tās aug kā trakas, un vaļā tikt grūti. Organiskās vielas, kas veicina pūšanu un dīķa aizaugšanu, piegādā arī lielie lapu koki, taču ar tiem šajā gadījumā jāsadzīvo, bet, rokot jaunā vietā, saimniekiem derētu padomāt arī par to.

Apskatot dīķi, redzams, ka līdz pusei ir tīrs ūdens spogulis, bet otrā pusē redzamas aļģes, ūdensnezāles. Ginta skaidro, ka vienu pusi jau paguvusi iztīrīt, otrai drīz ķeršoties klāt. Lai tīrītu, nogaida brīdi, kad ir viszemākais ūdens līmenis. Saimniece uzsver, ka šim darbam nepieciešams hidrotērps vai vismaz jaka, jo pie vēdera piespiesti ūdensaugi rada apdegumus, saskrāpē un ir ļoti nepatīkami. Kājās viņa velk zeķītes, rokās – gumijas cimdus. Uz acīm liek peldētāja brilles, jo, metot augus krastā, tie rada šļakatas. Ja briļļu nav, jāiemanās mēslu piezemēšanās brīdī turēt ciet acis un muti. Izskatoties diezgan smieklīgi. Tīrot ar grābekli, kaplīti vai tāpat ar rokām visu lieko no ūdens velk ārā. Ūdenī jāpavada ilgs laiks, un apakšā ir diezgan vēsi… Vienā dienā var iztīrīt apmēram divus kvadrātmetrus. Saimnieces padoms – nevajag domāt par grūtībām, bet lēnā garā sākt un darīt. Ir vēl kāds ieguvums – viss izvilktais lieliski noder kompostam.

Ja ir mazi bērni, jādomā arī par drošību, jo ūdens mazos pievelk kā magnēts. Tieši tāpēc nācies pusei dārza uzlikt atsevišķu sētu.