Ceļojums no Kanādas līdz Kostarikai. Belizas zaļajos džungļos (6.daļa)

Piedzīvojuma gars mūs ved tālāk pavisam atšķirīgā kultūru un garšu pasaulē. Salīdzinot ar Meksiku un centrālamerikas valstīm, Beliza ir pārsteidzoši citādāka. Tā atšķiras ar dažādām kultūrām, valodām, ēdienu un paražām. Tuvāka Karību un Kreoles kultūru ritmiem, kur vēl joprojām valda Maiju kultūru mantojums. Beliza ir unikāla valsts centrālamerikas austrumos un mēs dodamies ne uz tirkīzzilajām karību pludmalēm vai pasaulesslaveno "zilo caurumu", bet uz tās centrālo daļu, kur valda biezi džungļi un pasaules tautu sajaukums.

Meksikas-Belizas robežas šķērsošana ir salīdzinoši vienkārša. Pēc Meksikas modernā robežas tilta šķērsošanas, mūs sagaida Belizas oficieris pie mazas, noplukušas ēkas. Ar sviestmaizi un kolu rokās, pa pusei ielienot mašīnas pusatvērtajā logā, viņš draudzīgi pajautā visas mūsu mantas ienest robežkontroles pārbaudē. Angļu akcents liek nojaust, ka Belizā būs pavisam citādāka pieredze kā Meksikā un mazliet nopriecājos, ka ir vēl viena iespēja saprast gandrīz visu, ko cilvēki saka. Šī ir vienīgā robežas kontrole visa ceļojuma laikā šķērsojot septiņas valstis, kur patiešām atver visas mūsu milzīgā izmēra un daudzuma kastes, paspēj konfiscēt Meksikas govs galvaskausu un draudzīgi novēl labu ceļavēju.

Belizā viennozīmīgi valda Karību kultūras vēsmas. Vēsturiski šeit vēl joprojām dzīvo procentuāli liels skaits Maiju pirmiedzīvotāju pēcteču, bet tāpat dažādu Āfrikas kultūru pārstāvji, Karību salu iedzīvotāji, spāņu inkvizitoru pēcteči un ieceļotāji no dažādām Āzijas valstīm.

Braucot cauri centrālajai Belizas daļai, paveras purvainu apvidu ainavas ar krāsainām mājiņām uz "četrām kājām". Cilvēki šeit dzīvo ļoti vienkārši, bet milzīgā tūrisma industrija diemžēl ir paaugstinājusi cenas pilnīgi visam – Beliza pārsteidz ar salīdzinoši augstajām cenām.

Dodoties cauri "Kanārijputnu ceļam", kas ved cauri džungļu apskautam ceļam ar daudziem ciematiem un eko hoteļiem, mēs pēkšņi pamanām puišus, kuri pēc paskata ļoti līdzinās "āmīšiem". Dīvaini, nodomājam, šie kultūras pārstāvji, kas izceļas ar gaišo ādas tipu, garajām bārdām un bikšturiem, esot sastopami tikai ASV un Kanādā. Pēc neilga brīža pamanām veselu pulku šo cilvēku, sēžot uz zirgu ratiem. Nespējot neziņā doties tālāk, atgriežamies un apstājamies pie pavecāka kunga, kurš sež zem palmas ar savu zirga pajūgu. Pēc vairāku izbrīnītu jautājumu uzdošanas izrādās, ka šie cilvēki ir menonīti. 

Dzīvesstila ziņā līdzīgi Āmišiem, kur atšķirība starp abām kultūrām meklējama bībelē. Menonīti ieceļoja ASV un Kanādā galvenokārt no Vācijas 19.gadsimtā. Viņi dzīvo pēc stingra un konservatīva dzīvesstila un ir zināmi kā prasmīgi amatnieki un zemnieki. Amiss, kungs, kuru sastapām, uzauga Kentuki, ASV, bet 70. gados pārcēlās uz Paragvaju, kur ar vēl vienu ģimeni izveidoja Menonītu komūnu. Pēc 20 gadiem, pārdevis visu savu iedzīvi un ar pieciem dolāriem kabatā ieradies Belizā. Amisam ir 8 bērni un viena no meitām tad dzīvoja Belīzē, kur nu viņš atkal pilnīgi "no nulles" uzsāka savu dzīvi.

Par pārsteigumu mums, Menonītu komūnas sastopamas teju visās centrāl un dienvidamerikas valstīs, bet lielākā koncentrācija sastopama Meksikā un Belizā. "Springfīldas" ciemats, kur Amiss dzīvo, esot vislielākā komūna Belizā. ''Nāciet ciemos'', viņš laipni aicina ''kad atrodiet ciematu, es dzīvoju trešā pagriezienā pa labi, kalna galā.'' Nākamās dienas pēcpusdienā mēs arī dodamies meklēt Menonītu komūnu. 

Ceļš ir ne tik viegli izbraucams – galvenais transports cauri tam ir zirgi ar pajūgiem, kurus mēs redzam bieži, lēnām ripojot gar zaļajiem džungļiem. Beidzot arī mēs redzam pirmās Menonītu ēkas. Koka mājas celtas pēc rietumu pasaules konstrukcijas, vēja dzirnas un izkarinātas garu svārku, kreklu un bikšu rindas.Pēc kāda brīža pēkšņi pamanām Amisu. Viņš ir priecīgs mūs sastapt un labprāt izrāda savu mājiņu.

Ļoti vienkārša, paša rokām uzcelta, vienīgajā istabā ir gan maza gulta, gan virtuvīte, grāmatu plaukts un pasaules karte, kur Amiss taujā pēc Latvijas atrašanās vietas. Ārpus mājas atrodas Amisa lielākais pašdarinātais brīnums – kokmateriālu darbnīca. Tā kā Menonīti neizmanto elektrību, Amiss uzbūvēja elektrisko koka zāģi, kas darbojas zirgam ejot pa apli. Cik ģeniāli, mēs nopūšamies, kad Amiss pēc pāris "Opā" uzsaucieniem un zirga pagriezieniem nozāģē mums skaista dēļa gabalu. Pēcāk apskatot banānu, redīsu un zemesriekstu dārziņu, mēs mājam ardievas un dodamies tālāk.

Līdzīgas emocijas mūsos izraisa vietējā maiju ģimene, kuras vēsture ir iesakņojusies Belīzē kopš pirmajiem pamatiedzīvotājiem – krāšņās maiju kultūras pārstāvjiem. Marko un viņa ģimenei pieder eko tūru kompānija un hostelis džungļos, kur viņi dzīvo ar suņiem un zirgiem. Medicīnas vīrs, džungļu izdzīvošanas eksperts, alu pētnieks, kas devies daudzos jaunos alu veidojumu atklājumos, Maiju pētnieks un arheologs, kā arī ekotūrisma uzņēmējs. Marko tēvs bija viens no "čiklero" vīriem, kuri devās visdziļākajos Belizas džungļos, pavadot tur pat vairākus mēnešus un iegūstot čiklero gumiju, kas tolaik pasaulē bija viens no dažajiem košļājamās gumijas ieguves veidiem. Dodoties līdzi tēvam, Marko ieguva dziļas pamatzināšanas par medicīnas augiem un izdzīvošanu džungļos. Tagad Marko kopā ar savu ģimeni cenšas popularizēt ekotūrismu un ilgstpējīgu dzīvesveidu.

Beliza mūsu atmiņās paliks kā zeme, kas dveš piedzīvojumu garu, skandinot Karību ritmus un iepazīstinot ar lielu kultūru dažādību. Esmu ļoti pateicīga šeit sastapt cilvēkus, kuri vēl joprojām tic dabiskam un vienkāršam dzīvesstilam saskaņā ar dabu. Bez elektrības, ar zirga palīdzību ar, vai bez saules paneļa, apziņā ar to, ka esam daļa no dabas un ka bez tās izdzīvot būs neiespējami.

Mūsu piedzīvojumi turpinās Gvatemalā – dziļos džungļos starp milzīgām maiju piramīdām un baisajiem bļauru pērtiķu kliedzieniem, klīstot šaurās koloniālo pilsētu ielās un izbaudot kolorīto Gvatemalas kultūru.