Etiopija – melnais tirgus, baznīcas pazemē, kāzas, bēres un citi kolorīti latviešu piedzīvojumi Āfrikā

"Viegli mums nav nācies iekļūt šajā zemē, bet, kā latvietis saka, – kas lēni nāk, tas labi nāk. Gandrīz nedēļa pagāja, kamēr bijām atkal pilnā moto ekspedīcijas komplektā un nu jau uz Etiopijas ceļiem. Šai senajā kristiešu zemē ar bagātīgu tautību sajaukumu un vēstures notikumu klāstu mums bija ļoti plašs un daudzveidīgs Latvijas skolēnu uzdevumu saraksts, kā arī pašus vilināja daudzās kalnu grēdas un to pārejas.

Mazliet bijām nobažījušies par iepriekš zaudēto šai zemei paredzēto nedēļu un nepieciešamajiem vīzu darbiem, līdz ar to galvaspilsētai tuvojamies neziņā par to, uz kuru pusi mūsu ceļš tālāk vedīs – uz Ēģipti, kā sākotnēji plānots, vai varbūt uz Džibuti ostu, kur mūsu ekspedīcija aprautos tādā kā pusvārdā…

Agrā sestdienas rītā bijām ieradušies Adisabebas lidostā. Būtībā šīs telpas redzējām jau otro reizi mūsu ceļojuma ietvaros – lidojot uz Dienvidāfriku, tieši šeit mums bija pārsēšanās punkts, šoreiz gan tālāk nelidojām un mēģinājām iekļūt Etiopijā – valstī, kurā iekļūšana sagādāja vislielākās galvassāpes un prasījusi daudz laika un finanses. Šoreiz viss veiksmīgi, daudz nekavējoties devāmies laukā no lidostas un meklējām pēc takša, ierasto taksometru rindā pamanījām piekto žiguli, kas mums uzjundīja nostalģiju, vienojušies par labāko cenu, devāmies ceļā. Kad nonācām autoostā, pārsēdāmies autobusā, lai dotos uz Mojale pilsētu, kurā gaidīja mūsu motocikli. Tā sākās mūsu divdienu epopeja Etiopijas autobusos.

Apmēram pēc četrām stundām tikām nogādāti Avasas pilsētā, apzinot visus tālāk iespējamos variantus, atradām busiņu, kas tuvāko dažu stundu laikā nogādāja mūs Dila pilsētā, kurā atradām omulīgu vietu pārnakšņošanai, lai rītā no paša rīta varētu doties ceļā uz Mojale pilsētu.

Šoreiz bijām iekārtojušies pašā autobusa priekšgalā, kas sniedza maksimāli iespējamo Āfrikas autobusa komfortu – mūs ar mugurenēm īpaši nekratīja bedrainie ceļi. Mārtiņam, esot pašā priekšā aiz šofera, bija iespēja reizi pa reizei pat izstaipīt kājas.

Ceļi Etiopijā ir salīdzināmi ar iepriekšējām Āfrikas valstīm – vietām braucām pa svaigi asfaltētu, labi iekārtotu lielceļu, cituviet - ceļš veda pa vecajiem vai pagaidu ceļiem. Ar pāris ēdampauzēm un iebraukšanām ceļmalas pilsētu autoostās, ar vairākām ceļā novērotām traģiskām avārijām (vēl nenojautām, ka tā mums būs ļoti ikdienišķa parādība Etiopijas ceļos) jau tuvāk vakaram beidzot sasniedzām Mojale un vēl pēc brīža viesnīcu, kurā mūs kāds gaidīja…

Lai arī pēdējās dienās bijām diezgan noraizējušies par mūsu mīļajiem braucamajiem, atradām tos viesnīcā vietā, kur tos bijām nolikuši. Prieks un laime, un šķiet, ka jau rīt mūsos atkal skanēs "On the road again…". Diezgan veicīgi tikām galā ar muitas formalitātēm, arī šajā valstī mūsu karnetēm turpinājās uzvaras gājiens. Pirms aizbraukšanas gan vēlreiz iegriezāmies pie mūsu drauga Kīta, neaudz pat paintervējam viņu, jo galu galā šis imigrācijas atbalsta projekts arī ir daļēji Eiropas Savienības finansēts.

Iepriekšējā vakarā kāds viesnīcā satikts Etiopijā dzīvojošs holandietis mums bija izstāstījis dažādas alternatīvas interesantākam ceļam. Vienojāmies griezt mazliet vairāk uz austrumu pusi, tuvāk somāliešu zemēm un šķērsot Bali kalnu plato. Holandietis šo ceļu raksturoja kā gana labi izbraucamu un ļoti ainaviski skaistu.

Vakardienas holandieša teiktais atbilst patiesībai – grants ceļi šajā posmā ir lieliski, varējām "gāzt" krietni virs simtiņa. Apkārtne šeit iesākumā bija visai līdzena, kaut kur pie pamalēm var redzēt pa kādai grēdai vai pampakam, bet ceļi taisni un mums ātri gāja uz priekšu. Gar ceļiem pārsvarā redzaējām krūmājus un vietām "termītājus" vietām šīs dažādas formas termītu mājas slējās pat līdz piecu un vairāk metru augstumam. Šur tur manījām pa lopu baram, pa kādai tramīgai antilopei, putnam vai nikni uz mums nolūrošam ceļmalā sēdošam pērtiķim. Bet nevarētu teikt, ka saskarāmies ar dzīvās pasaules pārpilnību. Mūsu uzmanību piesaistīja kāds žogs ar plakātu, kuru lepni rotā Eiropas Savienības logo. Piestājām un savām acīm varējām papētīt, kā ar mūsu kontinenta atbalstu šeit ierīkots ūdens sūknis no pazemes lopu dzirdināšanai.

Pret vakaru bijām sasnieguši Negele pilsētu, kura jau ir gandrīz Bali kalnu pakājē. Atradām tur gan viesnīcu, gan degvielu - protams, tikai melnajā tirgū, kas iekārtojies tiešā benzīntanka tuvumā. Ar viesnīcu arī bija podi – sākumā paprasot, mums sacīja vienu cenu, tad uzradās kaut kāds šefiņš, saprata, ka neesam vietējie etiopieši, un cena jūtami pieauga. Kaut ko vēl nokaulējām un tomēr palikām. Vakariņās devāmies kopā ar kādu vietējo - labi izglītotu čali, kas mums pastāstīja par šo apvidu un dzīvi šeit…

Vēl pirms kalniem sapratām, ka Etiopijā navigācijai nevajadzētu uzticēties. Pirms nogriešanās uz celiņu, kam jāved uz Bali kalnu nacionālo parku, Mārtiņš trīsreiz prasīja padomu ceļā sastaptiem cilvēkiem. Kalnainā apvidū visticamāk jebkura kļūda navigācijā mums maksātu patālu atgriešanos, laika un enerģijas zudumu, un varbūt vēl ko vairāk. Jau agrā rītā bijām atraduši īsto ceļu, kam jāpārved pāri Bali kalniem. Kā bija stāstīts, pie iebraukšanas parkā no šīs puses vietējie parka sargi nezinot, kā iekasēt par iebraukšanu naudiņu, un tiešām ceļa aizsargbarjera mums tika pacelta bez maksas, vien pases jāatrāda.

Iebraucot parkā, iesākumā braucām pa diezgan blīviem piekalnes džungļiem, kur ik pēc brīža savā ne visai draudzīgajā paskatā, atvāztiem zobiem uz mums nolūkojās ceļmalās sasēdušie babuīni. Drīz jau ceļš sāka vīties augšup arvien jūtamāki un stāvāki, mainījās arī veģetācija un dzīvnieku pasaule. Cilvēkus šeit praktiski nemaz vairs nesastapām. Tur, kur mākoņi pašķīrušies, mums paverās fantastiskas kalnu ainavas, vietām gan nedaudz baisas tās padarīja plašas, izdegušas teritorijas kalnu nogāzēs. Melnās pļavas ar apdegušiem kokiem kombinācijā ar tām pāri plūstošo miglu skatus vietām padara īpaši dramatiskus.

Sasniedzot Bali kalnu, vairāk nekā 4000 metru augsto plato, veģetācija mainījās - ķērpjainas pļavas ar pavisam nelieliem krūmājiem šur tur. Arī temperatūra nokritās zem 10 grādiem, kā jau kalnos – no karstās Āfrikas vairs ne smakas. Te mums bija jāsastop viens no retākajiem pasaules dzīvniekiem, lapsai līdzīgais Etiopijas vilks, diemžēl nevienu tādu īpatni saskatīt mums neizdevās. Vien satikām pāris kazu bariņu ar to ganiem, dažviet pa kādai kalnu irbītei aizspurdza gaisā, un vienreiz Mārtiņš paspēja piestāt, lai pavērotu kaut kāda pusbebra lieluma kalnu burunduka rosību ceļmalas ķērpjos. Augstākajā vietā GPS mums uzrāda, ka esam 4127 m augstu. Lai gan nekādas pārejas zīmes uzstādītas nebija, pamats pasvinēt bija, jo šis ir augstākais punkts, ko esam sasnieguši ar motocikliem šajā ceļojumā. Vietām ar sūnām apaugušie koki skatus padarīja vārda tiešā nozīmē pasakainus. Drīz jau bijām lielo kalnu stāvumu pieveikuši un sasnieguši Goba pilsētu, kurai caurbraucot, lai kā arī vajadzētu, nevienu benzīntanku nemanījām. Pāris kilometrus aiz pilsētas sapratām, ka vajadzēja tomēr jau meklēt pēc melnā tirgus. Drīz problēma gan tika novērsta, un nākamajā pilsētā atradās gan benzīntanks ar visu benzīnu, gan garda maltīte.

Tālākais ceļš bija izcila, nesen taisīta asfaltēta šoseja, kura vēl kādu laiku mūs veda caur Bali kalnu grēdām un pāri mazākām pārejām. Pēcpusdienas garo saules staru apspīdēti kalni izskatījās īpaši krāšņi. Bijām pieveikuši Bali kalnus un izbraucām līdzenākā apvidū, taču augstums nokritās vien līdz 2700 metriem virs jūras līmeņa. Kamēr vēl gaišs, sagādājām jau tik pierasto vakariņu kolu ar cepumiem un netālu pirms Dodolas, apmēram pa vidu starp diezgan biežajiem ceļmalas ciemiem, atrodām kādu nelielu nobrauktuvi no ceļa. Pa to pabraucot uz leju dažus simtus metru gar kādas saimniecības no milzu kaktusiem veidoto dzīvžogu, nonācām strauta malā pie vienīgā plakanā Āfrikas koka šajā apvidū un, lai arī apkārtējos pakalnos šur tur manāmas kādas mājas un kustība, metām braukšanai mieru.

Atlikušos 300 kilometrus līdz galvaspilsētai rīta cēliena vēsumā mērojām līku loču starp mazākiem kalniem. Adisabebu sasniedzam ap pulksten 11:00, bet izrādījās, ka tas tomēr jau ir par vēlu, lai paspētu uzsākt jel kādas darbības vēstniecībās ar tālākajam ceļam mums tik ļoti nepieciešamajām Sudānas un Ēģiptes vīzām. Bet, lai vai kā –beidzot, ar trešo reizi, bijām nonākuši Adisabebā.

Tad nu vizinājāmies pa plašajām centra ielām un bulvāriem, un mazliet pabrīnījāmies, kāpēc tie tik tukši, bez blīvās transporta plūsmas, kā pilsētas nomaļākajos rajonos. Kā vēlāk uzzinājām – gan tas, ka šeit nemanījām daudz auto, gan dažviet manītie speciālās nozīmes kareivju bariņi ir sekas no rīta notikušajai plašajai demonstrācijai un tai sekojošajiem nemieriem pilsētā. Izrādījās iepriekšējā dienā, kaut kur Lībijā Islāma valsts teroristi nogalinājuši 27 etiopiešu bēgļus, un tauta pieprasa aktīvāku valdības rīcību valsts pilsoņu drošības lietās. Mazliet nodrebinājāmies un nodomājām – vai tiešām Etiopijā katra pilsēta, kurā iebrauksim, sagaidīs mūs ar ielu cīņām?

Lonely Planet (LP) ceļvedī atradām pāris vietas, kas varētu patikt mums un mūsu budžetam, un devāmies meklēt palikšanas vietu. Pie vecās Džibuti stacijas, kas vairs kā dzelzceļa mezgls nefunkcionē, šādas vietas ir divas. Pirmajā sagaidīja "aplauziens" - nav vietu. Otro sauc "Holland", un tā mūs patiesi uzrunāja jau kopš spērām kāju iekšā. Arī LP bija rakstīts, ka tieši šī ir visādu mums līdzīgu dēkaiņu iecienīta vieta. Pārsvarā jau gan tur bija sapulcējušies klaidoņi- džipisti, citus ar močiem ceļotājus neredzējām.

Pirmais prieks - ir izlejamais alus. Tādu nebijām baudījuši vairāk nekā pusotru mēnesi, kopš Dienvidāfrikas. Neaprakstāmi garšīgi! Vārds pa vārdam ar kādu holandieti pie bāra un basku tautības džipotāju, un vietējās meitenes mums ierādīja vienīgo atlikušo istabiņu. Sākumā izskatījās forši, bija pat vannas istaba ar vannu, un cena par istabiņu neticami zema. Bet, kā pēcāk izrādījās, no plašās vannas istabas mums jēga maza, jo kaut kas šajā pilsētas rajonā bija sagājis grīstē ar ūdeni, un tā šajā vienkārši nebija. Tikai tik, cik vannasistabā kādā kannā ieliets. Pāris dienas dušu nebijām redzējuši, un izskatījās, ka nekas nemainīsies. Bet nu pagaidām izlejamais alus to labi kompensēja.

Ēģiptes vēstniecībā. Šeit interesanta ir prasība, ka jāuzrāda oficiāls bankas čeks, ar kuru esam tikuši pie Etiopijas naudas tādā apmērā, lai apmaksātu vīzu izdevumus. Aizjozām līdz bankai, nokārtojām šo un jau drīz bijām visu papīrus iesnieguši. Lai vai kā lūdzāmies, ka mums vajadzētu, lai steidzamākā kārtā izskata mūsu jautājumu, dokumentu pieņemšanas daiļava mums neko daudz sasolīt nevarēja. Konsulam jāskatās papīri un tad jau redzēšot.

Mēs, protams, varam interesēties pēcpusdienā, bet tās tomēr varot būt vairāku darba dienas. Mēģināmjām iekustināt vēl vienu sviru – jau iepriekš sazinoties, mums šķita, ka Latvijas vēstniecībā Ēģiptē ir ļoti atsaucīgi cilvēki. Tā nu sazvanījām turienes konsulu Ilju, izstāstījām, kas mums par bēdu. Viņš sacījās padomāšot, varbūt ko var līdzēt lietas labā. Ap pulksten diviem mums pēkšņi zvanīja šejienes Ēģiptes. Konsula zvans konsulam darīja brīnumus, un jau pēcpusdienā pirmā no abām vīzām mums bija ķešā, un skats uz dzīvi nesalīdzināmi optimistiskāks!

Bijām pārcēlušies uz citu hoteli – ar dušu, ar internetu, un arī tas uzlaboja omu. Nākamajā rītā tikpat agri un tikpat neatlaidīgā noskaņojumā bijām pie Sudānas vēstniecības, kur jau iepriekš bijām noskaidrojuši, ka, ja mums būs Ēģiptes vīza, varēsim pieprasīt tranzīta vīzu, kuras izsniegšanai ir krietni vieglāka procedūra, nekā tūrisma vīzai. Iesniedzot dokumentus, īpaši palūdzām mūsu lietu izskatīt ātrāk, un tiešām – saņemām atbildi "nāciet trijos, būs gatavs".

Nu mums bija arī laiks beidzot uzmeklēt vietējo KTM servisu, kāds, par brīnumu, pilsētā ir, un sakopt Andža mocīti – galvenokārt nomainīt eļļu. Piebraucot atklājās, ka patiešām KTM šeit ir pārstāvēts, īpašnieks un galvenais visa darītājs itāliešu-etiopiešu izcelsmes čalis vārdā Flavio mūs uzņēma ar prieku. Flavio gan tirgo KTM močus, gan tos remontē, gan, kā izrādās, Etiopijā nodrošina arī avantūriskas moto tūres. Kad moči sakopti, tieši laiks, kad jādodas uz vēstniecību, un jau pēc brīža mums rokās bija abu pases ar divām svaigi iespiestām vīzām.

Vakara cēlienu vēl veltījām pilsētas apskatei, dažu skolēnu uzdevumu izpildei un pāris geokešu uzmeklēšanai. Pēc vakariņām, kurās mūs uzaicināja jaunais draugs Flavio, laicīgi devāmies pie miera, lai jau rīt, sestdienā, turpinātu ceļu ziemeļu virzienā. Sudāna, Ēģipte un tad jau arī Āfrikai pāri būsim tikuši.

Sestdienas rīta burzmā, spraucoties ārā no galvaspilsētas, Mārtiņa navigators uzrādīja, ka pavisam netālu no ceļa atrodams vēl kāds geoslēpnis, un, ja jau tik ļoti pa ceļam, piestājām. Pēc aprakstiem varēja izlasīt, ka tas noslēpts kādā skoliņā īpaši nabadzīgiem bērniem, bet kad piestājām šai vietā, mūs uzņēma pat ārkārtīgi savdabīga un interesanta maza pasaulīte.

Pirms 17 gadiem šo vietu radījusi tās saimniece Mudaija, kad 18 gadu vecumā viņai šķitis, ka viņas dzīves misija ir palīdzēt cilvēkiem. Viņa pati un viņas izveidotais uzņēmums palīdz pamestām, vientuļām un pārsvarā ar AIDS sirgstošām māmiņām, kuras nevar dzīvē atrast veidu, kā uzturēt sevi un savas atvases. Šeit viņu bērni tiek pieņemti aprūpē, tiek paēdināti un skoloti, bet pašām mātēm ir iespēja šeit strādāt dažādus darbus – gan par bērnu apteksnēm, gan nelielajā ražotnē darbojoties pie stellēm, šujmašīnām vai māla apstrādes rīkiem, ražojot dažādas tirgū pārdodamas, gana izskatīgas lietas. Nekādu lielo algu gan šajā komūnā nemaksā, jo ietirgotā nauda tiek tērēta šīs vietas uzturēšanai, bet paēdušas, apģērbtas un pie pajumtes tikušas ir gan māmiņas, gan viņu bērni. Plānoto piecu minūšu vietā aizvadījām tur gandrīz divas stundas, klausoties dažādajos, brīžiem visai paskarbajos, saimnieces stāstos, un tikām cienāti ar lielisku kafiju, kā tas Etiopijā pienākas.

Kafijas sagatavošanas procedūra gan šeit, gan cituviet Etiopijā ir īpaša. Sēdējām uz zemiem ķeblīšiem, vērojām miera pilno un aromātisko kafijas rituālu, par ko etiopieši ir tik ļoti lepni. Vēl zaļas kafijas pupiņas turpat uz vietas tiek grauzdētas virs uguns uz panniņas. Nograuzdēts tiek tieši tik daudz, cik nepieciešams šai vienai kafijas baudīšanas reizei. Tālāk tās piestiņā tiek sasmalcinātas un tad jau nonāk speciālas formas kafijas kanniņā ar eleganti slaidu kakliņu un snīpīti. Kafija bez steigas tiek vārīta uz šim nolūkam vien paredzēta māla pavardiņa. Tam vēl klāt tiek pienests vīraks, kas jaucas ar burvīgo kafijas smaržu. Visa šī darba rezultātā tiek servēta kafija mazītiņās krūzītēs, kas sarindotas uz paplātes. Kafija ir stipra un tiek ieteikts to dzert vai nu ar kārtīgu porciju cukura, vai ar šķipsnu sāls.

Skaisti kalnu un ieleju ceļi mūs visas dienas garumā veda ziemeļu virzienā uz nākamo izvēlēto mērķi Etiopijā – Lalibelas pilsētu. Lai arī plānojām šo vietu sasniegt vēl tās pašas dienas pievakarē, taču sliktās šī reģiona kartes un strauji uznākošā tumsa mūsu plānus izjauca 80 kilometrus pirms mērķa.

Kad ar krēslu ceļš mūs bija uzvedis atkaļ ap 3500 metrus lielā augstumā, un ar tumsas iestāšanos, piezogās krietna vēsuma deva, metām mieru pirmajā daudzmaz telšu būvēšanai piemērotajā vietā. Pret rītu, Mārtiņa moča termometrs rādīja nieka plus trīs grādus, un, vietējo ganu uzraudzībā vācot kopā mantas, bija ko padrebināties…

Lai kā navigācija censtos mūs aizvest pa citiem ceļiem, šoreiz klausījām vien tam, ko vietējie ieteica, un drīz bijām sasnieguši pilsētu. Tur arī beidzas asfalta svētki un tālākie 64 kilometri bija mērojami pa diezgan nelāgu kalnu grunteni. Sasnieguši Lalibelu, noparkojām močus pie slaveno baznīcu ieejas un pirms to apskates atradām nelielu krodziņu pabrokastošanai. Bija sestdiena nedaudz pirms pusdienlaika, taču vietējie krodziņā jau bija sākuši uzdzīvi ar alu un šķiet vēl ko stiprāku. Pēc ieturēšanās pilsētas centrālajā laukumā pavērojām kādu rituālu, kas, kā izrādījās, bija saistīts ar kāda cilvēka bērēšanu, bet turpat blakus jau bija uzslietas auduma teltis, kurās uzreiz pēc tam sākās kāzu ceremonija. Šo nu nevarējām laist garām, jo mums bija pat uzdevums no skolēniem pabūt etiopiešu kāzās, tāpēc nolēmām atgriezīsimies mazliet vēlāk, un devāmies uz galveno apskates objektu šajā pilsētā – uz slavenajām Lalibelas baznīcām.

Ieejas maksa nav zema, bet pie tā Āfrikā jau bijām paspējuši pierast, un ir jau gan arī ko redzēt. Pirms daudziem gadsimtiem veidotajā kompleksā ietilpst vairākas baznīcas, ko vieno viena īpašība – tās ir izcirstas, izgrebtas vai citādi izveidotas tieši klintī un ir pilnīgi monolītas ēkas. Baznīcas ir veidotas, ierokoties zemē, un virs zemes pat no neliela attāluma nekas par tādu eksistenci neliecina. Bet, pienākot pie "bedres", kurā atrodas šāda četrus līdz piecus stāvus augsta baznīca, aizsitas elpa. Gan no iespaidīgā būves augstuma, gan arī no šo ēku oriģinālā izskata. Kaut kur dziļi apakšā, šīs grebtās būves savieno alu labirinti. Slavenākā no tām, kas pat grezno mūsu Lonley Planet ceļveža vāku, ir izveidota krusta formā, un skats uz to no augšas uz apkārtējās ainavas fona bija ārkārtīgi savdabīgs. Vietējie gidi mūs ieveda arī nelielā muzejā, kur mums sīki tiek izstāstīts par to, kādi valdnieki kuros laikos te valdījuši un izrādīts, kā šie tērpušies.

Kāzu norises vietā nu jau bija sākuši pulcēties cilvēki, arī mēs devāmies iekšā lielajā teltī, jo visi kā viens apliecina, ka esam aicināti viesi. Tikām piereģistrēti viesu sarakstā un uzzinājām, ka līgavainis ar līgavu vēl nav ieradušies, laikam pilda kādus kāzu dienas rituālus. Lai arī paša jaunā pāra vēl nav, ballīte gāja vaļā pilnā sparā – uz pilnu klapi telpu pieskandināja čerkstoša afro-disko mūzika, kas skanēja no stūrī noliktas milzu tumbas, tikām baroti ar vietējiem ēdieniem un arī ar no liela tovera smeltu, mājās taisītu alu. Jāsaka, ka ir dzertas arī garšīgākas lietas, taču katrs savu krūzi kaut kā pievārējām. Kādu stundiņu notusējuši ar kāzu viesiem, sapratām, ka jaunā pāra ierašanās laiks paliek arvien nenosakāmāks un, ja gribējām kaut jel kaut cik vēl nobraukt, mums bija jādodas prom. Noziedojām šīs ģimenes labklājībai, atvadījāmies no jaunajiem "alus draugiem" un devāmies atceļā pa 64 kilometrus garo grunteni.

Izkļuvuši atpakaļ uz ceļa, kas pāri kalnu augstienēm mūs tālāk uz rietumiem Gondaras virzienā ved, šovakar tomēr visai drīz kādā miestā stājam malā un meklējam naktsmājas, jo reizē ar vakaru tumsu diezgan draudīgs negaiss mums nāk pretī. Ar pirmajām lietus pilēm bijām paspējuši ievākties viesnīciņas numuriņos, kur Mārtiņš jau skaidri juta, ka kāda slimība mācas virsū – termometrs rādīja 39 grādus. Šķita, ka tā ir vienkārša apaukstēšanās kalnu vēsumā, bet, kā vēlāk izrādījās – šis bija sākums kam krietni nopietnākam Mārtiņa organismā, un cīņa ar to bija vēl ilga.

Gondaras pilsēta ir slavena ar to, ka reiz tur bijusi galvenā Etiopijas valdnieku rezidence un tā bijusi galvaspilsēta. Tajos laikos karaļi vairākās paaudzēs cēluši viens par otru iespaidīgākas pilis, kas vēl šodien ir samērā labi saglabājušās un atrodamas pilsētas centrā vienota kompleksa ietvaros. Lielākos postījumus šīm vēsturiskajām būvēm nodarījusi britu bombardēšana Otrā pasaules kara laikā, jo tieši tur atradies itāļu karaspēka garnizons.

Atļāvāmies kāda gida pakalpojumus, lai iekļūtu tur pusdienlaikā, kad citiem apmeklētajiem šī vieta bija slēgta. Tādejādi ne tikai ieekonomējām laiku, bet uzzinājām arī ļoti daudz interesanta par senajiem valdniekiem, par šīm ēkām un to funkcijām.

Gondaras pilsēta un tās cietokšņi stratēģiski ir izvietota naidniekiem diezgan grūti pieejamā vietā ap 3000 metru augstu kalnos, tāpēc turpmāk ceļš ved lejup. Sudānas tuksneši atrodas vien ap 500 metrus virs jūras līmeņa, tāpēc, braucot jūtam, ka tuvojamies karstākajam sava ceļojuma posmam. Kad vēlā pēcpusdienā bijām sasnieguši robežpunktu, tveice jau šķita teju neizturama – motociklu termometri rādīja krietni virs 40 grādiem, bet kā izrādījās, tad tas vēl bija tikai karstuma sākums un tuvākajās dienās piedzīvojām īstu tuksneša svelmes elli.

Robežpunkts izvietojies visai necilās būdiņās, tā, ka iesākumā pat grūti saprast, kur kāds mums vajadzīgais ierēdnis atrodams. Kāds etiopiešu puses muitnieks (šķiet, tik centīgs tāpēc, ka jauniņais) bija izdomājis, ka viņam ļoti rūpīgi jāpārbauda visas mūsu somas un kastes. Tad nu šajā nepanesamajā karstumā bijām spiesti pārkrāmēties un izrādīt viņam visu, kas mums ir. Un izdomāja viņš piekasīties kādā visai nepatīkamā punktā – mēs iebraucot nebijām deklarējuši datoru un fotokameras, kas esot bijis obligāti jāizdara. Piesolīja domāt, ko ar mums un mūsu tehniku iesākt. Īsti nesapratām, uz ko vairāk tiek tēmēts – vai uz reālu konfiskāciju, vai varbūt uz to, ka mums kaut kas viņam jāiebāž ķešā.

Bet situācija atrisinājās, kad netālu uz ķeblīša sēdošais vecāks kungs civilā šo muitnieku apsauca un teica, lai laiž mūs vaļā. Šķiet, šis bija vīrs, kuram te ir patiesā teikšana – pēc pāris minūtēm formalitātes bija galā un robežpārliktnis mums tika pacelts. Teicām ardievas Etiopijai, un, dažādus nostāstus saklausījušies, ar nelielu nemieru sirdī devāmies iekšā noslēpumainajā tuksnešu zemē Sudānā."