Kā latviešu ceļotājam tikt pie vīzas Irānā jeb Birokrātija Tuvo Austrumu gaumē  (1)

Bet vairāk par ekspedīciju "How Many Roads" lasiet blogā hmroads.com vai Facebook profilā. Ceļojuma bildes var apskatīt arī HMRoads Instagram profilā.

Ivara stāsts:

"Pirmā prioritāte Teherānā bija nevis atpūta vai apskates objekti, bet tālākās vīzas. Mūsu paredzētais maršruts veda cauri Centrālāzijai, Teherānā bija jāuztaisa Turkmenistānas un Uzbekistānas vīzas, un šī bija arī vieta, kur vislabāk taisīt Ķīnas vīzu. Bija arī jāpagarina esošā Irānas vīza. Visi šie procesi aizņem laiku, tāpēc bija jāsāk laicīgi.

Vēstniecību konsulāro daļu darbalaiki Teherānā parasti ir diezgan sarežģīti, un tās ir atvērtas dažas stundas dienā, dažas dienas nedēļā. Nevarējām ne iedomāties, ka Turkmenistānas, Uzbekistānas un Ķīnas vīzu vietā, atstājot Teherānu, mūsu pasēs būs Azerbaidžānas un Kazahstānas vīzas, un ka mūsu maršrutā atkal būs ieviesušās pamatīgas izmaiņas.

6. aprīļa rītā, jau nākamajā pēc ierašanās Teherānā, Rasūla un Sohraba pavadībā devāmies uz vīzu pagarināšanas vietu. Mums kaut kā šķita, ka mums nedos nākamo vīzu, ja mēs norādīsim tur iebraukšanas datumus, kas bija pēc Irānas vīzas termiņa beigām (protams, tā nav, un šobrīd man tāda doma jau uzreiz šķiet muļķīga).

Adrese - Sepah laukums. Kad pēc metro un ne tās taisnākās pastaigas nonācām pie vajadzīgā laukuma, protams, neko, kas atgādinātu vajadzīgo vietu, neredzējām. Jautājām, mūs sūtīja 200 metrus tālāk, bet 200 metrus tālāk mūs sūta līdz nākamajam krustojumam. Krustojumā mūs sūta atkal kaut kur citur. Beigu galā atradām kaut kādu "pasu policiju" vai ko tamlīdzīgu. Pēc pusstundas tur tika noskaidrots, ka vīzu pagarināt tur nevar un ir jābrauc uz kaut kādu citu vietu otrā pilsētas galā. Tātad - šai dienai viss.

7. aprīļa rītā plāns bija tāds, ka Rasūls ar mocīti izvizinās Daini un Maksimu izlūkos uz potenciālajām vīzu pagarināšanas vietām (kas nav otrā pilsētas galā). Tomēr trakajā izbraucienā viņi atkal tikai pāris vietās noskaidroja, ka vīzu pagarināt nevar, turklāt gandrīz tika arestēti. Nākamā mācība – ņemt savu irāņu draugu līdzi uz valsts iestādi, ir pēdējais, ko Irānā ar savu irāņu draugu vajadzētu darīt. Abām pusēm iespējamas nepatikšanas. Šoreiz, viss beidzās laimīgi, tikai ar sarunām, daudz jautājumiem un datu atstāšanu. Diena atkal jau bija otrajā pusē, bet neko jēdzīgu vairs izdarīt nevarēja.

8. aprīļa rītā beidzot bijām sapratuši, ka vīzu pagarināšana jāpataupa laikam, kad termiņš ir tuvu beigām, bet nākamais uzdevums - doties uz Uzbekistānas konsulātu. Kaut kāda prāta aptumsuma rezultātā mēs vienkārši ņēmām un braucām uz turieni. Bez pasu kopijām, bez aizpildītām anketām, visām bildēm. Tā īsti mēs to sapratām tikai, kad pa ceļam satikām Tabrizā iepazīto šveiciešu pāri, kuri nupat nāca no turienes. Pa galvu, pa kaklu, gājām kopēt, meklējām, kur aizpildīt un izdrukāt pieteikumus un iegūt Lauras foto. Kad nonācām līdz konsulātam, protams, tas bija jau slēgts.

9. aprīļa rītā cēlāmies vēl agrāk, bet pavadījām pārmērīgi ilgu laiku ceļā un konsulāta pagalmā ieradāmies ap 10 - 20 minūtes pirms teorētiskā darba laika beigām, kad apsargs teica, ka viss jau ciet. Mēs gan negājām tā padoties, pa puspavērtajiem vārtiem iešmaucām iekšā, devāmies uz otro stāvu un zvanījām pie durvīm, kur pesimistiski priekšā aizslēgtas restes. Darbiniece tomēr parādījās, jau ar sagatavotu sakāmo, ka par vēlu, lai nākam rīt.

Paprasījām vismaz, vai mūsu nekam nederīgā izziņa no Tbilisi vēstniecības varētu kaut kam derēt. Nederēšot gan. Vispār jau valstis, kuru pilsoņi varot dabūt vīzu tikai ar vēstuli no vēstniecības, bez ielūguma no tūraģentūras, esot tikai 10. Latvija starp tām nav. Tas varēja nozīmēt tikai divreiz lielāku maksu un vismaz nedēļas gaidīšanu. Viss bija slikti. Mums nebija tik daudz naudas, lai atļautos pavadīt Irānā daudz vairāk laika un maksāt par vēl papildu lietām. Irānā jau mēs papildu naudu no saviem kontiem dabūt nevarējām. "Varbūt braucam uz Kazahstānu?" Laura ieminas. Jā, kāpēc ne – nevajag ielūgumu, un vīza ir pat lētāka nekā Uzbekistānas, un no Turkmenistānas pa zemi var nokļūt pie kazahiem.

12. aprīļa rītā bija pagājusi jau gandrīz nedēļa, kopš bijām Teherānā, bet mūsu vīzu progress bija nekāds, protams, izmisumā par progresu var saukt arī to, ka bijām noskaidrojuši, kur nevar pagarināt vīzu, un ka nevarējām dabūt Uzbekistānas vīzu kā plānots. Devāmies uz Kazahstānas vēstniecību, kura izrādījās ciet. Dainim pa telefonu sastāstīja, ka varam droši nākt darba dienās no pulksten 9 līdz 17, bet neko par to, ka konsulārai daļai ir daudz specifiskāki darbalaiki. Labi, mums bija tikai jāpavada kaut kur dažas stundas – pēcpusdienā būšot vaļā. Laiku izmantojām lietderīgi – paši nofotografējam un aiznesam izprintēt bildes Turkmenistānas un Ķīnas vīzām, abām bija nepieciešami smieklīgi specifiski bilžu izmēri, attiecīgi 40x60 un 33x48 milimetri. Kad tikām iekšā Kazahstānas vēstniecībā, viss, mums par lielu brīnumu, noritēja gludi, nevajadzēja nekādus papildu dokumentus, kuru mums nebūtu, tikai aizpildījām vienkāršu anketu, iedevām pases kopijas un bildes, un jau pēc nepilnas nedēļas mums solīja gatavas vīzas. Un tikai 40 ASV dolāri par vīzu, kas, it kā, jāmaksā bankā, bet precīzu naudu varot arī nest uz šejieni, nākot pēc vīzām. Ar lielu saviļņojumu secinājām, ka varam paspēt arī uz Ķīnas vēstniecību.

Atraduši to, vēl steidzāmies izdrukāt aizpildītās anketas, bet tad secinājām, ka tomēr neesam atraduši – bijām ieradušies vēstnieka rezidencē. Labi, konsulārā daļa nebija pārāk tālu, vēl bija kāda pusstunda, varējām paspēt. Taču, kad aizelsušies ieradāmies īstajā vietā ar visiem papīriem, ķīnieši tikai uzmeta aci un vēsi noteica, ka mums ir aizpildīta nepareiza anketas versija un ka vispār vajagot vēstuli no mūsu vēstniecības. Teicām, ka mums te vēstniecības nav, uz ko atbilde bija gatava: "Brauciet taisīt vīzu citur, uz redzēšanos!"

16. aprīļa rītā, mēģinot nostopēt kādu mašīnu starp Isfahānu un Šīrāzu (par ceļu uz Šīrāzu un stopēšanu, lasiet šet), saņēmām zvanu no kazahiem – vīza ir gatava! Nākamais datums, kad mēs to varētu saņemt – 19. – tātad, tad noteikti jābūt atpakaļ.

18. aprīļa rītā bija mūsu Irānas vīzas pirmspirmspēdējā diena, tāpēc devāmies to pagarināt. Tagad zinājām, ka vajadzīgā vieta ir pie zilās (2.) metro līnijas pirmspēdējās pieturas – Tehranpars. Ieradāmies tur jau pirms atvēršanas, sēdējām uz soliņa un grauzām vienu no tradicionālajām brokastu maizēm – sangak. Iecirkņa durvis pavērās, iznāca kāds vīrietis un angliski teica: "Jums taču pie tās maizes vajag sieru," sniegdams dažus siera iepakojumus. Pavēstīja arī, ka iecirknis būs vaļā pulksten 7:30 un iedeva mums lapiņu ar bankas rekvizītiem un maksājamo summu. Banka arī vaļā no pulksten 7:30. Devāmies turp, samaksājām 345000 riālu, dabūjām kvīti un atpakaļ uz iecirkni. Lai arī viss noritēja gludi un vienkārši, pagarinājums mūsu pasēs atradās jau pēc apmēram stundas, var tikai apbrīnot interesanto birokrātisko procesu, kurā mums bija jāstaigā pa iecirkni no viena ierēdņa pie otra, tad atpakaļ pie pirmā, tad pie čaļa, kura īpašais uzdevums ir paskatīties uz visiem papīriem un tos saskavot kopā, tad pie otrā un visbeidzot pie lodziņa iesniegt. Tikai vispirms piegājām pie cita lodziņa pajautāt, pie kura lodziņa mums jāiet.

19. aprīlī bez nekādiem pārsteigumiem dabūjam Kazahstānas vīzu. Uzvara!

20. aprīļa rītā bija laiks Turkmenistānas vēstniecībai. Turkmenistānai ir iespējams dabūt tikai piecu dienu tranzīta vīzu (protams, ja vien negribi maksāt par pavadošo gidu, ar kuru kopā tev visu laiku būs jābrauc). Konsulārā daļa šajā vēstniecībā izpaužas kā mazs lodziņš no ēkas uz ārpusi, pa kuru notiek visa komunikācija un dokumentu iesniegšana. Lodziņa izmērs atļāva pa to vienlaicīgi pabāzt vai nu galvu, vai dokumentus, abus reizē īsti ne. Bāzējam no ārpuses pie lodziņa bija jāpakāpjas pa pakāpieniem, rezultātā, galva ir jāliec uz leju, bet darbinieks no iekšpuses uz to noraugās no augšas, kā rezultātā savstarpējā komunikācija sanāk tāda fiziski neveikla. Lai nu kā, dabūjām anketas, aizpildījām, uzrakstījām vēstuli brīvā formā par to, ka mēs braucam uz Turkmenistānu, un iesniedzām to visu kopā ar kopijām un bildēm. Pēc nedēļas varot nākt pēc vīzām ar 55 dolāriem par katru kabatā.

27. aprīļa rītā devāmies uz vēstniecību, bet par vīzu vēl atbildes nebija. It kā jau mums iepriekš teica, lai nākam pēc nedēļas, bet labāk vēl vienu dienu vēlāk, lai būtu droši.

28. aprīļa rītā atvadījāmies no mūsu Couchsurfing hostiem un devāmies atkal uz vēstniecību, bet nekā. Kā tad tā? Darbinieks neko nezināja, bet mēs jau sākām kļūt nepacietīgi – uz vīzām jābūt konkrētam datumam, kurā mums jāpaspēj iebraukt valstī - bijām norādījuši 3. maiju. Bet nu rīt jau noteikti būšot, viņš vēl painteresēšoties šodien vakarā, lai jau no paša rīta varētu mums ielīmēt vīzu.

29. aprīļa rītā trešo dienu pēc kārtas aizbraucām uz Turkmenistānas vēstniecību. Ar visiem riteņiem un somām. Jau kā seni paziņas ar visiem regulārajiem vēstniecības apmeklētājiem sasveicinājāmies, sēdējām un gaidījām, kad atvērsies mazais lodziņš, lai varētu pa to grūst iekšā savas pases. Saņēmām jau pazīstamo un aizdomīgo "paskatīšos, kā tur ir" atbildi.
Pēc kārtējās pasēdēšanas un gaidīšanas saņēmu uzaicinājumu piebāzt galvu pie lodziņa, priecīgi satraukts, sažņaudzis dolārus saujā, devos turp un saņēmu lakonisku atbildi: "Jums atteica vīzu." Viss ir slikti - ja ir atteikts, otrreiz pieteikties vairs nevar!

Bija jāpasēž un jāpagaida vēl pusstunda, varbūt noskaidros kaut ko sīkāk. Pa šo laiku parunājām ar motociklistu no Jaunzēlandes, kurš devās cauri Afganistānai. Hmmm, tādu variantu kā Afganistāna nekad vēl nebijām apsvēruši - tagad varbūt varēja jau palēnām sākt. Tas, ko vairāk uzzinājām pēc gaidīšanas: "Neko vairāk nezinu, komisija atteica," un viss.
Prāmju no Irānas uz Kazahstānu nav. Turkmenistānā mēs netikām. Ko tālāk? Vai nu bija jāmēģina dabūt Azerbaidžānas vīza, jo no Baku ir prāmis uz Aktau, vai atlika Afganistāna, jo šo vīzu Teherānā varot dabūt itin viegli un lēti. Azerbaidžāna izklausījās ne tik slikti kā Afganistāna, tikai mums bija bail par faktu, ka esam bijuši Armēnijā. Šie kaimiņi satiekot tik labi, ka dzirdēts par vienas valsts vīzas saņemšanas problēmām, ja ar to pašu pasi jau pabūts otrā.

30. aprīļa rītā devāmies uz Azerbaidžānas konsulātu, precīzāk, devāmies meklēt Azerbaidžānas konsulātu. Vajadzētu būt vienkārši – mājaslapā pat ir adrese. "2, Hashemi St., Afshin Mahmudiyan St., Geytariyeh Blvd, Tehran, Iran". Kā to īsti saprast, nav skaidrs, trīs dažādu ielu nosaukumi. Izskatījās, jau, ka pareizā varētu būt Hashemi 2, bet Hashemi ielas Teherānā ir vismaz trīs pilnīgi dažādās vietās.

Atradu kādā forumā aprakstu, kā nokļūt konsulātā, un, jā, tajā rajonā tiešām ir Hashemi iela. Viss skaidrs. Sākumā metro, tad minibuss līdz Chizar mikrorajonam, piebraucām pie pašas Hashemi ielas. Tikai konsulāta nebija. Staigājām apkārt, veicām vietējo aptauju. Pamazām, sekojot dažādām norādēm, nonācām pie citas ielas – Hashemi Dead End (Hashemi ielas strupceļš). Pie ziņojumu dēļa bija kaut kādas lapas, kas izskatījās azerbaidžāniskas. Bet viss izskatījās pamests un miris. Varbūt vienkārši atvērsies kādu stundu pēc darbalaika sākuma? Esam taču Irānā. Gaidījām un nesagaidījām. Parādījās kāds vīrelis ar dokumentu mapīti, šķietami arī uz konsulātu. Secinājis, ka nekā te nav, viņš kādam zvanīja, tad parunāja ar dāmu uz ielas un pārliecināti sāka kaut kur doties. Jāizseko! Mēs nezinājām, vai viņam pateica, ka šodien ciet un viņš iet mājās, vai viņam pateica, kur ir konsulāts, bet viņš bija mūsu vienīgais pavediens.

Sekojām, vīrs iegāja kādā birojā 300 metrus tālāk. Stāvējām un domājām – neizskatās pēc konsulāta. Tomēr viņam iedeva lapiņu, uz kuras kaut kas uzrakstīts. Norādes? Slepena parole? "Sezam, atveries!" azerbaidžāniski? Pamēģinām pajautāt viņam, kas īsti te notiek. Viņš atsmaidīja, lai ejam ar viņu. Nonācām pie mašīnas, iekāpām un braucām nezināmā virzienā. Izrādījās, konsulāts bija pārcelts uz jaunu vietu, piecu kilometru attālumā. To, protams, nekā īsti nevarēja uzzināt, neizejot tādu zvirbuļtaku, kā mēs nupat bijām izdarījām. Šajā dienā vīzu taisīt jau bija par vēlu, bet vismaz uzzinājām, ka varam atgriezties nākamajā pirmdienā, 4. maijā. "Jums vēstule no vēstniecības ir?" – "Mums te nav vēstniecības…" – "Ak tā… Nu labi, nesiet viesnīcas rezervāciju un, gan jau, būs labi," mums ieteica. Booking.com jau bijām norezervējuši hosteli Baku uz mēnesi. Skaidrs, ka mēs tajā pat neparādīsimies, protams.

4. maija rītā ieradāmies atkal, visu iesniedzām un solīja, ka jau šajā pašā vakarā varēšot nākt uzzināt savu likteni. Vakarā Dainis un Laura devās ķert Wi-Fi, lai redzētu Latvijas - Zviedrijas hokeja spēli, bet es – atpakaļ uz konsulātu. Līdzīgi kā ar Kazahstānu, viss bija noritējis gludi – vīzas bija pasēs, tikai izmaksāja nedaudz vairāk nekā mums sākumā teica – 50 dolāru vietā 60 eiro. Sākumā, skatoties savā sarakstā, darbiniece bija nosaukusi Libērijas vai Lībijas maksu.

Lai arī Kaspijas jūras piekraste skaitās viens no skaistākajiem reģioniem Irānā, braukšana pa to pēc pirmajiem 100 kilometriem sāka kļūt aizvien relatīvi neinteresantāka. Apkārt nebeidzami rīsu lauki, ceļš lielākoties plakans un taisns. Fiziski vieglāks braukšanai, bet pēc zināma laika - morāli pat grūtāks nekā braukšana kalnā. Nebūt nav tā, ka šis ceļa posms kopumā bija garlaicīgs, to varētu mēģināt attiecināt tikai uz daļu pašas braukšanas. Šajās dienās paspēju atdalīties no Daiņa un Lauras uz vairāk nekā diennakti, izmetot līkumu pēc dažiem slēpņiem. Nevienu slēpni neatradu, bet līkums sanāca viens no skaistākajiem izmestajiem Irānā. Pavisam nedaudz attālinoties no jūras, jau braucu pa zaļiem pakalniem, klusiem lauku ceļiem, apkārt vērojot cilvēkus darbojamies kaskādveida rīsu laukos un apbrīnojami stāvās tējas krūmu nogāzēs.

Līdz atkalapvienošanās mirklim paspēju arī ieturēt pusdienas vienkāršā lauku sētā, sapazīties ar Lahedžānas velobraucēju komūnu, ieturēt vakariņas birojā, nomainīt sava riteņa agonijā ķērcošo monobloku, pirmoreiz sekmīgi "pasērfot" ar riteni kravas mašīnas aizmugurē, neiztērēt ne riāla pārtikai, kā arī tikt aizturēts un divu policijas mašīnu pavadībā eskortēts uz pilsētas centru, kur nebiju plānojis iebraukt, lai ...viņi tikai nokopētu manu pasi. Dainis un Laura tikmēr iepazinās ar irāņu krāsainajiem cālīšiem.

Vienā no nelielajām piekrastes pilsētām, meklējot vietu, kur ielikt kaut ko vēderos, mūs atrada vietējais frizieris. Viņš bija kurlmēms, bet, ko es nekad iepriekš nebūtu varējis iedomāties, izrādījās, ka mēs ar viņu spējam saprasties labāk nekā ar visiem pārējiem irāņiem, kuri tikai runā, runā, runā, bet runā valodā, ko nesaprotam. Interesanti aizdomāties par to, kā var būt tā, ka ir vieglāk sarunāties ar kādu, kurš nevar parunāt nemaz, nevis ar kādu, kurš vienkārši nerunā valodā, kurā runā tu. Viņš tūlīt nosēdināja mūs savā darbavietā, tikmēr sagādāja mums vecos, labos irāņu hamburgerus pusdienām, un tā mēs sēdējām Irānas mazpilsētas frizētavā, kožot bagetēs un vērojot kā smaidīgais un aktīvais frizieris apgriež kādam matus. Dažas tējas glāzītes pāri ceļam esošajā slimnīcā, un atkal esam gatavi doties uz priekšu.

Ceļā uz Azerbaidžānu mums bija arī viena iepriekš plānota pietura – Mr.Nader jeb "Menedžeris" (skat. iepriekšējo stāstu) iepriekš bija pieteicis – kad esam dienas attālumā no pilsētiņas ParehSar, lai dodam ziņu – viņam tur dzīvo draugs, pie kura mums noteikti jāpaviesojas vismaz vienu nakti. Signāls tika nosūtīts, un mūsu pēdējo nakti Irānā pavadījām rīsu lauku ieskautā mājā, kur labierīcībās pat bija pods ierastās persiešu tualetes vietā.
Nedēļa kopš izbraukšanas no Teherānas bija pagājusi, un mēs bijām klāt Astarā, gatavi šķērsot robežu ar Azerbaidžānu.

Nedaudz dīvaini bija apzināties, ka ceļā, kam it kā būtu mūs jāved arvien tālāk no mājām, sāka vest arī nedaudz atpakaļ. Gandrīz pēc diviem mēnešiem Irānā mēs no tās izbraucām tikai 230 kilometru attālumā no vietas, kur šķērsojām Armēnijas robežu, virzienā, kas veda prom no Pita salas. Bet tas, protams, tikai tāpēc, ka ceļā vienmēr gadās daudz kā neparedzēta – mūsu maršrutu krietni sagrozīja likstas ar vīzām."