Skaisti dzīvot neaizliegsi jeb 10 Francijas mazpilsētas, kur aizmirst dzīves pelēcību  (2)

Lūk, 10 lieliski piemēri, cik dažāda un skaista var būt Francija - brīnišķīgas mazpilsētas un ieteikumi, ko tajās izbaudīt.

Šī aizsargmūru ieskautā pilsētiņa pie Angļu kanāla tiešām ir kā no pastkartes. Pamatiedzīvotāju tur ir visai maz, bet cilvēku skaits Senmalo (Saint-Malo) strauji pieaug līdz ar vasaras tūrisma sezonas sākumu. Savukārt tiem, kam nepatīk tūristu pūļi, vērts turp doties oktobrī vai aprīlī, kad klimats ir silts un maigs, un nesteidzīgi var baudīt īsto Bretaņas burvību.

Viduslaikos šī bijusi nozīmīga osta, iekasējot nodevas no angļu kuģiem un kontrolējot tirdzniecību un sakarus starp jūru un Rensas upi. 16. gadsimtā osta uz neilgu laiku kļuvusi pat par neatkarīgu pilsētvalsti.

Vecpilsētā vērts apskatīt Senvinsenta katedrāli un Korsāru namu (korsāri bija franču jūras pirāti).

Ceļotājus no mierīgās Baltijas jūras piekrastes parasti pārsteidz spēcīgie paisumi un bēgumi Bretaņā. Bēguma laikā kājām var nokļūt uz netālu esošo Mazo Bē salu, ko paisumā apskalo jūra. Tajā atrodas nocietināts forts, kas sargājis Senmalo no uzbrucējiem. Protams, ja ir mazā Bē sala, tad jābūt arī lielajai Bē salai. Ir ar'! Nokļūt uz to bēguma laikā var pa asfaltētu un ērtu ceļu, kas pēc dažām stundām pilnībā atkal applūst.

Ja gribas ceļojuma laikā redzēt arī kādu muzeju, jādodas uz Solidora torni pie Rensas upes, kur apskatāms jūrasbraucēju muzejs.

Espeletē ir skaista pils, kas slavena ar savām tradicionālajām un reģionam raksturīgā stilā celtajām mājām, kas lieliski saglabājušās un nebūt neizskatās kā citur Eiropā. Pilsētas lepnums ir sarkanie, asie pipari. Tie garās virtenēs izkārti gar māju sienām žūt un atgādina īpatnējus Ziemassvētku rotājumus. Kad pipari kārtīgi izžuvuši, tos samaļ, un, voila!, tradicionālā reģiona garšviela gatava!

Ik gadu pēdējā oktobra svētdienā tiek rīkots arī piparu festivāls ar lielu tirgu, kurā, protams, var iegādāties šo ugunīgo garšvielu.

Tas ir reģions Francijas dienvidrietumos pie Vidusjūras. Šī vieta ir kā radīta atpūtai un dzīves baudīšanai – zvejnieku mājas, Sentropēzai raksturīgās pludmales, līkumoti kalnu ceļi gar pašu krastu, brīnišķīgas, senas zemnieku mājas un ciemi nedaudz nostāk no jūras un saule, kas nebeidz spīdēt visu vasaru un vēl ilgi pēc tās.

Interesanta vieta ir Portgremo (Port Grimaud) pilsētiņa, kas ir neticami jauna šim reģionam –celta tikai pagājušā gadsimta 60. gados. Franču arhitekts Fransua Spoerijs to izveidojis, adaptējot Venēcijas kanālu sistēmu Francijas laukos. Pilsētā ir arī brīnišķīgi tirgus laukumi un nelieli veikaliņi, tomēr pati skaistākā ir osta, kurā, šķiet, "noparkojušies" visi pilsētas iedzīvotāji. Jāpiebilst, ka laiva ir galvenais šejienes pārvietošanās līdzeklis, un autosatiksmes te praktiski nav. Tā kā viens no galvenajiem šīs vietas rūpaliem ir tūrisms, tajā ērti jutīsies ikviens ceļotājs, un arī naktsmāju atrašana nesagādās problēmas.

Bieži vien tiek uzskatīts, ka šajā reģionā, īpaši ezera krastā ir skaistākie ciemi Francijā. Daudzi no tiem radušies jau viduslaikos un savu burvību nav zaudējuši. Piemēram, Ivuāra (Yvoire), kas dibināts 14. gadsimtā – burvīgi, veclaicīgi nami, ielas, kas pilnas vasaras puķēm, šauras vārtu ailes un, protams, brīnišķīgi skati uz ezeru. Ko vēl vasarā var vēlēties?

Un tomēr, ir vēl kas skaistāks – Piecu maņu dārzs (The Garden of Five Senses) ir neparasta vieta, kas tiešām priecē visas cilvēka sajūtas. Tūkstošiem krāsainu puķu, kas reibinoši smaržo, augļukoku un citu augu, zaļu labirintu un brīnumainu augu arhitektūras darbu pārpilnība te apbur ikvienu apmeklētāju. Turklāt visam var un vajag pieskarties! Vairāk par dārzu lasiet šeit.

Konka (Conques) ir viduslaiku ciems, kas arrodas starp Dordo un Ošē upēm. Tās šaurās ieliņas nav izbraucamas ar mūsdienu transportlīdzekļiem, tādēļ šajā vietā valda mierpilna atmosfēra, un, šķiet, ka laiks tur ir apstājies.

Viduslaiku ēkas ciemā ir lieliski saglabājušās, turklāt ciemu ieskauj meži un kalni, kas padara to vēl brīnumaināku un it kā no pasaku grāmatas izgrieztu.

Kolmāra ir vislabāk saglabājusies Elzasas pilsēta un viens no populārākajiem galamērķiem Francijā gan izcilās arhitektūras, gan interesantās vēstures dēļ. Vērts izstaigāt gan vecpilsētu, gan doties izbraucienā ar laivu pa upi un kanāliem, kuru dēļ Kolmāru mēdz dēvēt arī par mazo Venēciju.

Apbrīnas cienīgs ir 1609. gadā celtais savrupnams Maison des Tetes, ko rotā tēlnieku veidotas simts galvas, un gotiskā dominikāņu baznīca, kur atrodas slavenā glezna "Madonna ar rozēm". Novada muzejā ir elzasiešu tautas mākslas pastāvīgā izstāde, senas vācu gleznas.

Tāpat šajā reģionā aug brīnišķīgas vīnogas, un vērts izbaudīt 170 kilometrus garo vīna ceļu, kas ved cauri arī Kolmārai.

Šī ir vēl viena skaistās Provanasas pērle - Gorda (Gordes) ciemats, kas atrodas gleznainā vietā uz viena no Voklīzas pakalnu virsotnēm un pazīstams ar renesanses laikmeta pili. No tā paveras brīnumains skats uz Liberonu kalnu ieleja. Mūsdienās tas pazīstams ne vien ar savu skaistumu, bet arī kā dažādu lielu izstāžu, festivālu un tirgu mājvieta. Piemēram, vērts izbaudīt Vīna un Mandeļu festivālus rudenī.

Tomēr pavasarī, braucot uz šo Francijas dienvidu reģionu, atklāsiet, ka Provansa šajā gadalaikā, iespējams, ir viena no skaistākajām vietām pasaulē. Netālu no Gordas ir arī citi burvīgi ciemi, piemēram, Fontēna Voklīza.