Latvietis, kurš apceļojis jau 130 valstis - Ivars Krūtainis. Kārno džinsu revolūcija un vientuļnieka dzīve

Līdz 30 gadu vecumam viņš bija nosolījies apceļot 100 valstis. Un to izdarīja. Ceļošana prasījusi gan daudz līdzekļu, gan laika, nācies aiziet no labi apmaksāta darba gan Latvijā, gan ārzemēs, reizēm dzīvot vientuļnieka dzīvi - tomēr tas viss bijis tā vērts, jo ceļošana pašlaik ir Ivara lielākā aizraušanās. Jā, un arī fotografēšana - pērn Rīgā bija skatāma viņa foto izstāde par pirmajām 100 apskatītajām valstīm.

Tagad, līdz 40 gadu vecumam, viņam ir jauns projekts – kļūt par pirmo latvieti, kas pabijis visās pasaules valstīs. Viņš gan smej, ka tas esot pesimistiskais plāns un ka visas valstis būšot apceļojis jau ātrāk. Pašlaik Ivaram ir 33 gadi, un apceļotas 130 valstis.

Ivara tētis strādājis "Liepājas metalurgā", mamma - par bērnu psihiatri. Viņa ģimenē jau kopš bērnības valdījusi vēlme redzēt tālas zemes, iepazīt neierastu vidi, atklāt pasauli. "Mans krusttēvs bija jūrnieks, viņam uz pleca bija uztetovēts liels enkurs. Toreiz, būdams puika, nodomāju – acīmredzot jākļūst par jūrnieku, lai redzētu tālas, svešas zemes," tā par savas aizraušanās pirmsākumiem reiz stāstīja Ivars. Tomēr pirmo reizi pa īstam pasaulē viņš devies 18 gadu vecumā, līdz tam apceļotās kaimiņvalstis īsti neskaitoties. "Ceļošana iepatikās, kad nedaudz padzīvoju ārzemēs – vispirms trīs mēnešus brīvprātīgajā darbā latviešu nometnē Garezerā ASV un tad pusgadu apmaiņas programmā Spānijā." Tas ļāvis saprast pasaules plašumu un vēlmi tajā doties.

Lai arī Ivars šeit bija studējis un strādāja labā darbā televīzijā LNT, tomēr gribējis pārbaudīt savas spējas un sasniegt ko vairāk ārpus Latvijas. "Man ļoti patīk lielpilsētas. Tāpēc reālākā iespēja bija Londona," stāsta ceļotājs. Lielbritānijā atkal sēdies skolas solā, apgūstot komunikācijas zinātni. Viss bijis jāsāk no jauna, jo tas, kas sasniegts Latvijā, un šejienes pieredze nevienu Karalistē neinteresējusi. "Skaidrs, ka nebija viegli. Sākumā nekur nav viegli!" Visi, kas kaut reizi mēģinājuši dzīvot ārpus Latvijas, zina, ka visgrūtāk ir pārciest pirmo gadu - neizbēgami pienāk brīdis, kad ļoti, ļoti griboties visu pamest. Tomēr tie, kas nesalūst un tiek tam pāri, var cerēt uz panākumiem. Ivaram izdevies. "Gribēju karjeru, centos, tāpēc tik ilgi paliku Londonā," stāsta Ivars, kura dzīves režīms esot – trīs gadus strādāt un tad gadu ceļot. Protams, arī gados, kad strādā, viņš vismaz mēnesi veltot ceļošanai. Visa nopelnītā nauda tiekot ieguldīta nevis smalkās mašīnās vai mājas iegādē, bet dažādos braucienos.

Londonā Ivars nodzīvoja gandrīz sešus gadus un 2,5 no tiem strādājis lielā mediju aģentūrā "Carat". Tobrīd karjera šķitusi ļoti svarīga, tāpēc tik ilgi "aizkavējies" vienā vietā, tomēr vēlme ceļot bijusi vēl lielāka. Atkal sakravājis mantas un devies tālāk.

Ivars stāsta, ka ceļojums viņam nav atpūta, bet gan iespēja dzīvot interesanti, arī pārvarēt sevi, tas ir piedzīvojums, kas rada atkarību. Protams, šāds dzīves ritms nozīmē arī būšanu vienam, mūžīgu sākšanu no jauna atkal un atkal citā vietā. "Gada laikā atrodu draugus, iedzīvojos, un tad atkal viss jāsāk no jauna," apstiprina Ivars.

Jā, viņš nepieķeroties lietām, jo, ja gadu var dzīvot ar lietām, kas ietilpst divās mugursomās, saproti, ka nekas daudz jau nav vajadzīgs! Tādēļ ceļošana nemaz neesot tik dārga. Ivars ceļo ar rokas bagāžu – daži krekli, šorti, fotoaparāts un reizēm dators – tas esot viss, kas nepieciešams. Tāpat vislabprātāk viņš apmetoties pie vietējiem, izmantojot couchsurfing tīklu, jo šādi vislabāk var iepazīt konkrēto zemi, tās cilvēkus un sadzīvi. Tieši tas, kā cilvēki tur dzīvo, nevis pieminekļi vai muzeji, Ivaram interesējot visvairāk.

Kā ar tuvajiem cilvēkiem? Vai to nepietrūkst?

Par vientulību gan Ivars nesūdzas. Viņš nav no tiem latviešiem, kam būtu problēmas kontaktēties ar citiem, kauns iepazīties ar vietējiem. "Nē, šo latviešu iezīmi laika gaitā esmu pazaudējis. Man vairs nav "ko nu es" latvieša sindroms," smejoties saka Ivars.

Pēc Anglijas Ivars Krūtainis trīs gadus dzīvojis Austrālijā, kopā ar draudzeni īrējis dzīvokli, iegādājies pat dažādas lietas un, kā saka, jau iedzīvojies. Atkal strādājis mediju aģentūrā, un viss bijis vairāk vai mazāk labi.

Šeit gan jāpiebilst, ka darba dēļ bijušas arī iespējas ceļot – piemēram, strādājot mediju aģentūrā Sidnejā, Ivara Krūtaiņa enerģisko darbošanos ievēroja arī Austrālijas lidsabiedrība "Qantas Airways", kas puisim piedāvājusi labi apmaksātu darbu. Viņš veidojis kompānijas mājaslapu, un šis darbs, protams, bijis saistīts ar brīnišķīgiem un eksotiskiem ceļojumiem, tomēr pastāvīgā dzīvesvieta bijusi Sidneja.

Bet, kam lemts lidot, nevar rāpot! Pēc trim gadiem otrā pasaules malā, Ivars atkal sakrāmējis somas un pārcēlies.

Viņš atzīst, ka tas ir visgrūtākais un vienlaikus arī interesantākais - vienam visu sākt no jauna. Šķiet, Ivars pie šāda pašizvēlēta vientuļnieka dzīvesveida ir pieradis, jo arī ceļojumos bieži dodas viens. "Jā, reizēm kāds draugs brauc līdzi, bet lielākoties cilvēki grib doties atpūsties, nevis ceļot. Ceļot nav viegli. Sākumā jau daudzi it kā grib braukt līdzi, bet, kad saprot, ka nekādu ērtību nebūs, viegli nebūs, tad tomēr izvēlas braukt tur, kur var atpūsties," stāsta Ivars. Jautāts, kas ir viņa paša robežas un cik tālu tās var atvirzīt, Ivars stāsta, ka ceļojumos grib sevi pārvarēt, atklāt ko jaunu, paiet nedaudz nost "no ierastās takas". Viņš atceras, ka, lai arī baidoties no augstuma, devies kalnos, un ar katru reizi tas paticis arvien vairāk. Kad saņēmies un Andorā nogājis no kalnu takas, laiaizrāptos pie pašas klints malas, kur neviens nekad neiet, viņam atklājies vienreizējs skats – tāds, ko šajā brīdī redzēja tikai viņš viens pats. Tajā pašā laikā citi gājuši tikai pa taku, pat neiedomājoties spert soli nostāk. Tā esot īstā ceļošanas burvība.

Tomēr pirms gada jutis, ka ilgo ārzemēs aizvadīto gadu laikā jau sāk pazaudēt latvietības iezīmes, tāpēc nolēmis uz ilgāku laiku, pēc desmit gadu prombūtnes, atgriezties Latvijā. Jautāts, kas tad ir tā "latvietība", kas bija pazudusi, Ivars lūdz brīdi apdomāties. To neesot viegli definēt. "Atbraucu un redzu, ka Rīga ir mainījusies uz labo pusi – daudz riteņbraucēju, branča tradīcijas attīstās. Latvijā gandrīz ikviens iet uz teātri - tā citur nav, tāpat mums raksturīgi brīvdienas pavadīt laukos, būt pie dabas – ir tādas lietas, kas svarīgas tieši latviešiem," un to esot sācis pietrūkt, stāsta Ivars. Tādēļ pagājušo gadu viņš nodzīvojis Latvijā un nodibinājis uzņēmumu, kurā gara auguma vīriešiem ražo spilgtus džinsus - "Skinny Latvian" ("Kārnais jeb tievais latvietis"). Pašam tādu pietrūcis.

Nevar nepieminēt, ka otra vai, iespējams, pat pirmā Ivara aizraušanās ir fotografēšana, ko nevar saukt par hobiju. Viņa fotogrāfijas neesot vien reportāža par redzēto, jo pašam vienmēr griboties iesaistītes sižeta norisē, to ietekmēt, un, protams, noķert īsto mirkli. Kamēr Ivars bija Latvijā, pērnā gada martā tika atklāta viņa personālizstāde "100 valstis pirms 30". Tā bija apskatāma Rīgā, Kalnciema kvartāla izstāžu zālē, bet tagad atsevišķas fotogrāfijas redzamas vairākās Rīgas kafejnīcās. Fotogrāfijās redzami kontrasti un spilgti tēli vienkāršās ikdienas situācijās. Kā jau dzīvē….

Tomēr vēl nebija pienācis Ivara brīdis apstāties un kaut kur noenkuroties. Viņš gan pieļauj tādu iespēju, ka kādreiz kaut kur nodibinās ģimeni un apmetīsies uz dzīvi. Kur – tas vēl esot jautājums, bet tai esot jābūt vietai, kur ir ērti dzīvot, kur "viss strādā".

Kad runājam, Ivars pa logu rāda daudzos velosipēdus - tagad viņš ir Amsterdamā, strādā lielākajā Holandes mediju aģentūrā par stratēģisko plānotāju un jau atkal plāno nākamos ceļojumus. Piebilstu, ka Amsterdamā dzīvo arī garākie Eiropas vīrieši – jā, arī "Skinny" projekta dēļ esot turp pārcēlies, jo ar to Latvijā tomēr nav gājis spīdoši. Tāpat nevarot pamest novērtā savu lielo projektu – visu pasaules apceļošanu. Par to viņš raksta gan savā blogā, gan publicē fotogrāfijas sociālajos tīklos, savācot krietnu sekotāju un atbalstītāju pulku. Uz Latviju arī atbraucot vairākas reizes gadā.

Tikko Ivars ir atgriezies no sirreāli totalitārās Ziemeļkorejas (par viņa ceļojumu lasiet šeit) un ērtās, viesmīlīgās Taivānas. Viņš jau zina, ka ziemā brauks uz Kaboverdi, bet nākamajos plānos ietilpst Āfrikas valstis, kurās karadarbības un vīzu nepieciešamības dēļ esot pabijis vismazāk. "Nebraucu uz vietām, kur ir karš un legālā ceļā nevar iekļūt. Tādēļ arī vēl atlikušas aptuveni 60 neapceļotas valstis."

Vai šī valstu kolekcionēšana nenoved pie ceļošanas "ķeksīša pēc" – ka tik aizbraukt? "Nē, es nebraucu pa pasauli kā tas miljonārs, kas tikai ielidoja, izkāpa konkrētā valstī un nākamajā dienā jau devās tālāk. Cenšos katrā valstī pavadīt vismaz nedēļu, jo tas ir laiks, kas ļauj saprast ko vairāk par valsti, sajust tās ikdienu. Protams, pilsētvalstīs pavadu īsāku laiku. Tāpat, braucot uz tālām valstīm, cenšos "pieķert klāt" arī kādas mazākas kaimiņvalstis, lai nav jāatgriežas apmeklēt tieši tās, jo tas būtu sarežģīti," stāsta Ivars.

Savukārt, kad viss būšot apskatīts – tas varētu būt pēc diviem līdz trim gadiem – viņš plāno par saviem piedzīvojumiem uzrakstīt grāmatu, un droši vien izvirzīt atkal citu mērķi.