Ceļojums pa Japānu. Latvieši nobauda nāvējošu zivi (1. daļa)  (2)

Lai aklimatizētos un sagatavotu valsts izlases sportistus, tika pieņemts lēmums ierasties Japānā divas nedēļas pirms čempionāta atklāšanas. Tika sastādīts mūsu izlases sagatavošanās plāns, kā arī iekļauti kultūras pasākumi, lai iepazītu Japānu tuvāk.

Mēs ielidojām starptautiskajā lidostā Kansai Osakā, kur mūs sagaidīja kendo kluba "Kobe" pārstāvji un aizveda uz Kobi, kur arī sākās mūsu ceļojums pa Japānu. Dažiem no mums tā nebija pirmā vizīte Kobē, jo ar Kobes pilsētas pašvaldības atbalstu notiek apmaiņas programma starp Latvijas Kendo federāciju un kendo klubu Kobē. Bet šī reize bija īpaša, jo mēs gatavojāmies pasaules čempionātam, tādēļ mūsu japāņu partneri ļoti centās palīdzēt. Viņi noorganizēja speciālu lūgšanu par uzvaru Sinto tradīcijās Minatogavas svētnīcā, pēc kuras katram tika iedots speciāls talismans ar svētnīcas nosaukumu veiksmei sacensībās. Galvenā sagatavošanās Kobē tika organizēta Tehniskajā koledžā. Mēs trenējāmies vairākas reizes dienā, kā arī piedalījāmies sadraudzības sacīkstēs ar koledžas studentiem. Mūsu delegācija tikās ar Tamadas kungu, Kobes vicemēru, kā arī LKF prezidents Vladimirs Kindzulis tikās ar Tojošimas kungu, Kobes izpilddirektoru. Treniņu starplaikos mēs iepazinām Kobes pilsētu. Apmeklējām ķīniešu kvartālu (Nankinmachi jeb China Town), kurš demonstrē mazu gabaliņu no Ķīnas. Tas stiepjas 300 metru garumā no rietumiem uz austrumiem un 100 metru platumā no ziemeļiem uz dienvidiem. Ieiet ķīniešu kvartālā var pa četriem lieliem vārtiem. Kvartālā ir uzstādītas 12 dažādu dzīvnieku statujas, kuras simbolizē ķīniešu kalendāra zīmes. Tur var nogaršot dažādus ķīniešu virtuves ēdienus un iegādāties suvenīrus.

Apmeklējām Akaši-Kaikjo tiltu, kas stiepjas pār Akaši šaurumam un savieno Kobes pilsētu ar Avadzi pilsētu uz tāda paša nosaukuma salas. Tilta kopējais garums ir 3911 metru, tas tika atklāts 1998. gadā, un tiek uzskatīts par garāko piekaramo tiltu pasaulē. Apmeklējām ostas rajonu, kur paveras brīnišķīgs skats uz okeānu un kalniem, kuri aptver Kobi. Kobe ir Hjogo prefektūras galvaspilsēta, liela jūras osta, caur kuru transportē līdz trešdaļai visas valsts kravas apgrozījuma. Kobes attīstība sākās 13. gadsimtā, kad Japāna plaši tirgojās ar Ķīnu un Koreju. Tieši Kobē piestāja portugāļu "melnais kuģis", vienīgais, kuru ielaida Uzlecošās saules zemē.

No 1868. gada Japāna sāka pievērsties Rietumiem un uzsāka tirdzniecību ar "dienvidu barbariem"; tirgojoties ar Eiropas pilsētām, Kobe kļuva bagātāka, blakus ķīniešu kvartālam pilsētā parādījās arī eiropiešu tirgotāju un diplomātu kvartāls. Pēdējos gados pilsētas teritorija attīstās mākslīgo salu dēļ. Mēs apmeklējām arī zemestrīces muzeju par godu Lielajai Hanšiņas zemestrīcei, kura notika 1995. gada 17. janvārī un kļuva par vienu no postošākajām Japānas vēsturē. Protams, neiztikām arī bez japāņu virtuves degustēšanas. Visvairāk atmiņā paliekoša bija fugu zivs degustācija. Viens no nāvējošākajiem japāņu virtuves ēdieniem. Lieta tāda, ka fugu ir burtiski piesātināta ar nāvējošu indi – tetrodoksīnu. Vienā plaukstas izmēra zivī ir pietiekami daudz indes, lai noindētu 30–40 cilvēku. Tetrodoksīns ir 10 reizes nāvējošāks par slaveno kurāres indi, un 400 reizes indīgāks par strihnīnu. Fugu inde ātri paralizē muskuļus un noved pie elpošanas apstāšanās. Tiek uzskatīts, ka papildus neticamiem garšas piedzīvojumiem fugu piemīt arī narkotisks efekts. Augstākā pilotāža fugu pagatavošanā ir prasme atstāt tik daudz indes, cik nepieciešams, lai ēdājiem radītu vieglu eiforijas sajūtu. Gardēži, kas ēduši šo zivi, apstiprina, ka ēdiena baudīšanas laikā parādās paralizējošs vilnis: no sākuma paliek nejūtīgas kājas, pēc tam rokas un žoklis. Spēju kustēties saglabā tikai acis. Taču brīdi vēlāk viss atdzīvojas: atgriežas runas spējas, sāk kustēties rokas un kājas. Ar to arī ir saistīts viens no iemesliem, kādēļ japāņiem tik ļoti patīk fugu. Viss slēpjas attieksmē pret nāvi. Vēl samuraji uzskatīja nāvi par skaistuma apoteozi. Fugu ļauj pieskarties japāņu sapratnei par ideālu un pie veiksmīgas apstākļu sakritības arī atgriezties atpakaļ.

Procesa sākumā pavārs izvēlas piemērotu zivi no akvārija, kas atrodas pie ieejas ieejas restorānā. Izgrieztās fugu daļas uzmanīgi tiek uzliktas uz metāla paplātes ar uzrakstu "neēdams". Pēc tam pavārs atdala zivs ādu – no ārpuses zaļganu un plankumainu, iekšpusē baltu – un tad ķeras pie iekšu izņemšanas. Pēc tam ēšanai nederīgās daļas tiek ieliktas speciālā metāla konteinerā, kura saturu pēc tam nogādā uz galveno Tokijas zivju tirgu un sadedzina – kopā ar atlikumiem no citiem restorāniem, kuros pasniedz fugu.

No sākuma pasniedz "fugu hire-sakē": sausas fugu spuras un asti, kuras oficiants apdedzina jūsu acu priekšā, bet pēc tam ielej sakē. Šim dzērienam japāņi piedēvē ārstnieciskas īpašības, un vēl, pēc viņu teiktā, tas spēj saasināt sajūtas, kas kā nekā noderēs klientiem tālākai degustācijai. Pavāra arsenālā ir sautēta fugu, kā arī fugu, kas apcepta terijaki mērcē; bet šīsdienas ēdienkartē – sašimi. Pavārs rūpīgi sagriež fileju šķēlēs. Tās ir tik plānas, ka caur tām ir redzams raksts uz paplātes, tādā veidā klients var novērtēt pavāra profesionalitāti un beigt uztraukties. Otrkārt, svaigas zivs garša tiek sabojāta, ja tā ir griezta, neņemot vērā šķiedru struktūru. Jo "sašimi" tulkojumā nozīmē nevis jēla, bet sagriezta gaļa.

Jēla fugu gaļa ir diezgan sīksta, bet tās garša būtībā ir piesātināta ar sojas mērci. Zivi iemērc buljonā, kas vārās uz galda esošā degļa, un tiek iegūts ēdiens, kas Japānā pazīstams kā šabu-šabu. Pēc garšas līdzinās vistas gaļai. Fugu cienītāji, tomēr teiktu, ka zivs gaļai ir īpaša garša un ka vēl svarīgāka ir tekstūra. Japāņiem ir daudz vārdu tekstūras apzīmēšanai, jo tas ir svarīgs nacionālās virtuves aspekts.

Laiks Kobē palidoja ļoti ātri, dāvājot mums daudz pozitīvu emociju un iespaidu.

Par Latvijas Kendo federācijas piedzīvojumiem Japānā turpināsim stāstīt nākamajā rakstā.