No bērnības dobēs līdz profesionālai daiļdārzniecībai. Ainavu arhitektes Lienes Lakstīgalas dārza kaislība  (2)

Vieniem ceļš līdz dārzkopībai bijis apzināts, citiem nejauša sakritība, taču Lienes gadījumā stāsts līdz profesionālai darbībai bijis vēl interesantāks. Tā kā Liene pati bērnību baudījusi mazpilsētā Mazsalacā, tad dārza darbi nekad nav bijuši sveši, kuros viņu iesaistīja vecmāmiņa un mamma. Bet izvēle starp rosīšanos dārzos un rotaļāšanos ar kaimiņu bērniem, gluži saprotam, vienmēr svērusies par labu izklaidēmi, taču, gadiem ejot un jau pabeidzot pamatskolu, esot bijusi priekšnojauta, ka vidusskolas izglītība jāapvieno ar profesijas apguvi.

Nejauši uzzinot par Bulduru Dārzkopības vidusskolu, iepazīstoties ar tās apkārtni un atmosfēru, Liene sapratusi, ka šī ir īstā vieta, kur turpināt mācību gaitas un iemīlēt dārzkopību, kas bērnībā itin nemaz nešķita tik vilinoša. Un tā, kopš pirmās dienas specializētajā mācību vidē, šī kaislība vien vairojusies. Liene, kas jau iepriekš sirdī bijusi dabas bērns, skolojoties un eksperimentējot, pamazām kļuva par lietpratēju un īstu augu pazinēju, vienvārdsakot - daiļdārznieku.

Lienes pienākumos ikdienā ietilpst privāto dārzu labiekārtošana, pārveidošana, daudzdzīvokļu namu pagalmu, spēļu laukumu, kapu kopiņu, pilsētas dārzu un parku veidošana, kopšana un uzturēšana, taču dažkārt pietiek vien ar konsultēšanu, lai klientam būtu skaidrs tālākais darbības plāns, ko un kā darīt dārza apzaļumošanā. Iepazīstoties ar Lienes paveiktajiem darbiem, var apbrīnot talantu no nekā radīt kaut ko apbrīnojami skaistu.

Pēc vidusskolas Lienei radusies vēlme sevi pilnveidot ārpus Latvijas robežām, tāpēc nolēmusi doties studēt uz Holandi. Tieši tur iegūtas priekšzināšanas dārzkopības biznesā, jo jau tad jaunajai sievietei bijis skaidrs, ka pēc mācībām gribēsies radīt savu uzņēmumu.

Atceroties studiju laikus, Liene stāsta: ''Holandē guvu ļoti vērtīgu pieredzi - satiku studentus no visas pasaules, iepazinu Holandes kultūru un ainavas, mācījos par modernākajām tehnikām dārzkopībā un pabiju praksē pazīstamos Holandes uzņēmumos. Bija ļoti daudz praktiskas pieredzes, kas man lika saprast, ka Latvijā arī viss ir iespējams, tikai vajag gribēt un darīt.''

Pabeidzot studijas, Liene gūt pieredzi devās uz Londonu un tad, pēc četru gadu prombūtnes, atgriezās mājās ar idejām un vēlmi likt lietā savas zināšanas.

Šķiet, neiespējami būt par daiļdārznieku vai ainavu arhitektu bez pašas dārza, tādēļ savas idejas un iegūtās teorētiskās zināšanas Liene jau vairākus gadus īsteno ģimenes mājā Mazsalacā. Par to, kas mainījies gadu gaitā pašas dārzā un kādi sapņi tiek īstenoti, Liene stāsta: ''Mans dārzs šovasar ir ticis pie daudziem jauniem augiem. Ir tapusi gan jauna atpūtas vieta, gan ugunskura vieta, samazināta saimnieciskā zona, bet palielināta atpūtas zona un šovasar arī priekšdārzs ir kļuvis ievērojami krāšņāks.''

Dārza labiekārtošanā, it īpaši daiļdārznieku amata meistariem ikdienā neiztikt bez eksperimentiem, un par tiem runājot, Liene atklājusi, ka izdevies veiksmīgi pārziemot platlapu hortenzijas, kas nu jau trīs gadus priecē ar saviem milzīgajiem, rozā ziediem. Ierīkota arī graudzāļu dobīte un izveidota bārbeļu kolekcija. Dārzu rotā arī dzeltens un raiblapu jasmīns, dzīvžogs no fiziokarpiem, kas drīz sakuplos un nedaudz izolēs dārzu no kaimiņu teritorijām. Jau šobrīd krāšņi izaudzis tūju dzīvžogs un sevi pierādījušas arī ērkšķu vilkābeles. Raksturojot savu dārzu, Liene atzīst, ka garlaicīgi neesot ne vienu dienu, jo ir interesanti vērot, kā tas mainās katru dienu, turklāt tas sniedz daudz enerģiju jauniem darbiem, tāpēc katra dārzā vajagot vietu, kur pie viena relaksēties.

Tā vien šķiet, ka profesionālam daiļdārzniekam pašu dārzā jau viss ir īstenots un nekas vairs netrūkst, tomēr Liene atklāj, ka katram ir kāds nepiepildīts sapnis. Arī pašai vēl ir nepiepildīts sapnis par krāšņu pergolu, kas apaudzēta ar klemātiem, vīnogām, aktinīdijām, citronlijānām, sausseržiem un citiem augiem.

Savus sapņus Liene nebaidās izpaust skaļi: ''Gribu savu dārzu izveidot tā, lai, tur ieejot, rodas sajūta, ka esi nonācis cita dimensijā - nekādu kaimiņu un blakus traucēkļu. Gribētos skaistus dārza celiņus, kas aizvijās pa visu teritoriju. Sapņi ir daudz, bet sapņot vajag - tad tie realizējas.''

Nevarētu teikt, ka teiciens ''kurpnieks bez kurpēm'' attiecas uz ainavu arhitekti Lieni, taču, kas attiecas uz darba vērtēšanu, tad pašas dārzs ir tas, kas saņem vislielāko kritiku no meistares. ''Mans dārzs ir mana vizītkarte, tāpēc bieži eju pa savu teritoriju un domāju kritiski - ko atstāt, ko mainīt un ko pilnveidot.'' Tāpat pašas dārzā neiztikt bez eksperimentiem, lai vēlāk klientiem varētu pamatoti izteikt savu viedokli un gūto pieredzi.

Tomēr Liene atgādina, ka mēs katrs esam unikāls un atšķirīgs, un tādiem vajadzētu būt arī mūsu dārziem. Noteikti nevajag pieturēties pie principiem, citādi dzīve būšot gaužām garlaicīga.

Vaicāta par saskarsmi ar klientiem un to dažādajām vēlmēm, Liene atzīst, ka ne reizi vien nācies atrunāt klientus no viņu iedomātajiem risinājumiem, taču tādos gadījumos vienmēr tiekot piedāvātas alternatīvas, un tieši tas ir ainavu arhitekta uzdevums. Tomēr dārza izveide ir sava veida personības vizītkarte un dvēseles spogulis, tāpēc nevarot arī vadīties pēc vienādiem likumiem, un dārzam lielā mērā ir jābūt tieši tādam, kādu to cilvēks vēlas, lai pats justos kā mājās. Tieši tas ir svarīgākais katram, kas plāno vai jau labiekārto dārzu.

Fotogalerija ar nelielu ieskatu Lienes Lakstīgalas dārzā: