Divu latviešu stopēšanas piedzīvojumi Gruzijā - ciemošanās, kristības un upē aizpeldējuši dokumenti  (1)

Pavasarī Rīgas centrā satiku paziņu, kura Facebook nesen bija vēlreiz apskatījusi mana pagājušā gada stopēšanas ceļojuma bildes. Toreiz braucu gar Adrijas jūras krastu no Grieķijas līdz Venēcijai. Tā kā arī viņa bija stopējusi ārpus Latvijas un gribēja to darīt atkal, sēdāmies pie kafijas tases un Google Maps, lai plānotu vasaras piedzīvojumus. Mani jau sen vilināja Gruzija – neskartā daba, vīns un atsaucīgie Kaukāza cilvēki. Nolēmām dažas dienas paviesoties arī Armēnijā, lai redzētu Ararata kalnu. Maršrutu veidojām tā, lai pēc iespējas vairāk laika pavadītu īstajā Gruzijā un Armēnijā – mazos ciemos, dabas parkos. Detalizēta plāna katrai ceļojuma dienai mums nebija, vairāk paļāvāmies uz to, ka vietējie ieteiks, kas jāapskata, jānogaršo.

Akmenī cirstas bija tikai dažas lietas – aviobiļetes Viļņa-Kutaisi-Viļņa, abu valstu galvaspilsētu apmeklējums un Boržomi nacionālā parka kalnu takas, pārējo plānojām pa ceļam.

Tā nu augusta otrajā nedēļā ielidojām Kutaisi, kas ir Gruzijas otrā lielākā pilsēta. Izstāstīt visu divās nedēļās piedzīvoto nav viegli, jo Kaukāzā patiesi ir viss: jūra, kalni, zaļas ielejas un straujas upes, neizbraucami ceļi un ļoti atsaucīgi ļaudis.

Gruzija ir sirsnīga zeme, kur katrs ceļā sastaptais cilvēks ātri vien kļuva par mūsu draugu un mēs par viņa ciemiņiem. Daudzi mums Latvijā jautā, kā gan tik viegli spējām uzticēties svešiniekiem. Taču viņi, uzņemot mūs pie sevis, mums uzticējās vēl vairāk! Sākotnēji bijām izlēmušas nakšņot zem klajas debess un tikai katru trešo nakti meklēt naktsmājas, taču ceļojuma laikā tikai divas naktis pavadījām guļammaisos pie dabas krūts. Boržomi, piemēram, iepazināmies ar lietuviešu dāmu, kura pirms 14 gadiem apprecējusi gruzīnu un, uzzinot, ka plānojam nakšņot dabas parkā, aizveda mūs pie savas ģimenes draugiem. Batumi autoostā sarunājām naktsmājas pie maršrutenes šofera, bet Tbilisi dzīvojām pie paziņām no Latvijas. Par mums rūpējās katrs, kuru satikām, vienmēr apjautājās vai esam paēdušas, vai mums ir naktsmājas. Katra minstināšanās ar atbildi ātri vien raisīja aicinājumu paēst kopā vai iedzert kafiju. Nereti, kad vēlējāmies samaksāt par naktsmājām, mums atbildēja: "Ja virs manas mājas durvīm neredzi uzrakstu "Hotel", tad te nav jāmaksā".

Pēc Boržomi nacionālā parka apmeklēšanas kartē iezīmējām nākamo apdzīvoto vietu, uz kuru doties. Google piedāvāja divas iespējas – īsāku ceļu caur kalniem un garāku pa ieleju. Mēs izvēlējamies īsāko un, mūsuprāt, aizraujošāko ceļu. Kartē šķita, ka ceļš ir apmēram 40 kilometru garš, bet realitātē tas izvērtās par vairāku stundu garu braucienu pa kalnu serpentīniem un milzīgām bedrēm. Tuvojoties kalnu ciematam, nostopētais šoferītis piedāvājās mūs aizvest arī līdz nākamajam ciemam, tikai ar nosacījumu, ka mums jāiebrauc pie viņa ciemos. Piedāvājums bija pārāk vilinošs, lai no tā atteiktos. Izrādījās, ka viņa brālēna mazdēlam bija kristības, par godu tam kāva jēru, tādēļ nogaršojām arī šašliku. Mēs tikām uzņemtas kā goda viesi un cienātas ar visu, kas vien tobrīd mājās bija. Lai gan Gruzijā šobrīd algas ir mazas un ir augsts bezdarba līmenis, cilvēki ir gatavi dalīties ar visu, kas viņiem ir. Kad pateicāmies par mums izrādīto viesmīlību, gruzīni pateicās mums, ka esat atbraukuši ciemos.

Ceļš uz Erevānu gan bija vienmuļš, jo Armēnijā kalni nav tik zaļi kā Gruzijā, pārņēma bažas, ka lēmums braukt uz Armēniju nav bijis tas prātīgākais. Bet domas mainījās, kad tālumā ieraudzījām Ararata smaili. Ararata kalns ir armēņu lepnums un arī lielākā sāpe, jo gandrīz simts gadus tas ir Turcijas teritorijā, bet tā sniegotā smaile labi redzama no Armēnijas galvaspilsētas. Erevānā apmeklējām izslavētā armēņu brendija Ararat muzeju, kur ir tradīcija uzdāvināt brendija mucu tiem valstu prezidentiem, kas atbraukuši uz Armēniju. Redzējām plāksnīti ar Vairas Vīķes-Freibergas vārdu, uz citas – Valda Zatlera parakstu.

Lai stāsts būtu pilnīgs, noteikti jāizstāsta arī par Kaukāza virtuvi. Satiktajiem cilvēkiem jautājām, kas tad viņu zemē obligāti ir jānogaršo. Tā nu pamēģinājām "elardži", kas ir neparasta putraimu un siera putra – vizuāli ļoti nepievilcīgs ēdiens, toties sātīgs un garšīgs. Baudījām arī augļus – arbūzus, persikus un vīnogas, kas mums šķita ļoti lētas – Armēnijā kilograms vīnogu vidēji maksāja vien 30 centus.

Vienīgais uztraukuma brīdis bija Diližānas ciemā, kad, šķērsojot upi, paslīdēja kāja un soma ar dokumentiem un naudu iekrita ūdenī un peldēja prom. Metāmies tai pakaļ, jo zinājām, ka citādi mājup netiksim, taču atgūt zaudēto bija bezcerīgi, un mums nācās doties uz tuvāko policijas iecirkni rakstīt iesniegumu. Pēc tam devāmies uz Tbilisi, kur atrodas Latvijas vēstniecība, lai saņemtu pagaidu personu apliecinošu dokumentu. Jau vēlāk Rīgā atjaunojām visus dokumentus, bet apdrošinātajiem iesniedzām Gruzijas policijā saņemtos dokumentus un čekus. Visai drīz atguvām iztērēto naudu par transportu līdz Tbilisi un dokumentu atjaunošanu.

Taču labo iespaidu par ceļojumu nesabojāja pat šis nepatīkamais starpgadījums. Divu nedēļu laikā iemīlējāmies Kaukāzā, piedzīvojām neaizmirstamus brīžus un zinām, ka dosimies tur vēlreiz. Jau no Rīgas visiem saviem ceļabiedriem izsūtījām īsziņas ar pateicības vārdiem par laipno uzņemšanu un uzreiz saņēmām tik pat daudz ielūgumus nākamgad atkal viņus apciemot.

Plānošana - viens mēnesis
Ceļojums - divas nedēļas augustā