Abavas vīna darītavas saldais ceļš no vīnogu ķekariem līdz vīnam pudelēs  (3)

Lai arī vairums par Abavas vīniem un vīna dārziem dzirdējuši vien pēdējos gados, izrādās, Mārtiņš ar sievu Lieni par savu vīna darītavu kala plānus un pamazām sāka tos īstenot 2007. gada rudenī kāzu ceļojuma iespaidā pa Toskānu. Ideja bijusi par pamatu lauku īpašuma iegādei Sabiles pusē, Abavas upes ielejas dienvidu nogāzes augšdaļā, kur 2010. gadā tika iestādīts vīnogu dārzs. Taču, kā jau jaunajiem censoņiem tas ir raksturīgi, tad vienmēr gribas vēl un vēl pamēģināt ko jaunu, tāpēc bez tā visa saimniecībā tiek audzētas arī upenes, avenes, zemenes, rabarberi, plūškoki, savu šķirņu ābeles un citi labumi, kas piedalās sidru un vīnu darināšanas procesā.

Interesanti, ka sākotnēji vīnogu dārzs bija mērojams 1,5 hektāru lielā platībā ar 3500 vīnogu stādiem, taču šodien tas sasniedzis jau 3,5 hektārus, kur kopumā aug aptuveni 8000 vīnogu, tāpēc var droši teikt, ka ar katru gadu saimniecības pieredze aug un attīstās.

Vaicāts par to, kur gan latvietis var iemācīties prasmes vīna nozarē, kas pie mums nav tā izplatītākā, tad visas zināšanas Abavas entuziasts smēlies no savas pieredzes, taču papildus tam, protams, daudz un dikti apmeklēti dažādi kursi, apmaiņas braucieni un semināri. Varētu šķist, ka ārzemēs neviens nevarētu iemācīt audzēt vīnogas Latvijas apstākļiem, tomēr no katras vietas var smelties kaut ko noderīgu, un to Mārtiņš arī nebaidās darīt. Iepazīti arī tuvāko kaimiņvalstu vīnogu audzētāji, un ar tiem arī regulāri noris komunikācija, lai salīdzinātu, kāda, piemēram, raža izaugusi Igaunijā, un kāda - Latvijā.

Šajā brīdī vīna nozares speciālists manā acu priekšā zīmē iespaidīgu vīnogu ģenētiku, uzskaitot visas vīnogu sugas – gan mums visiem zināmās, piemēram, Vinifera, zem kuras ir šķirnes Riesling un Merlot, gan ne tik atpazīstamas – Lambrusca, Amurensis. Tieši zem šīm ne tik zināmajām sugām, slēpjas šķirnes, kuras daudzkārt labāk piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem, līdz ar to arī vīns garšo citādāk. Vieni teiks - sliktāk, citi – labāk, tomēr vīns ir citādāks, un šī nu ir tā vide, kas vīna pasaulē vēl nav līdz galam saprasta, bet kura tomēr būtu pelnījusi tāda būt. Tieši tāpēc arī vīnogu speciālists Mārtiņš lolo sapni kādu dienu Latvijā nonākt līdz tam, ka paša dārzos aug gan visiem labi zināmās šķirnes, gan tās neierastākās, un tās visas būtu novērtētas. Jāatzīst, ka daļa no tā jau ir sasniegta, jo eksperimentu rezultātā ne tās piemērotākās šķirnes ir izaudzētas un radīts labs, vīna pasaulē akceptēts vīns. Centīgais darbs lauzis stereotipus, ka vīnogu audzēšana Latvijā ir iespējama, un nu atliek arī pieradināt sabiedrību pie citādākām vīnogu šķirnēm, kas būtu daudz plašāk pieejamas mūsu platuma grādos.

Skaidrs, ka visiem nav īsti saprotams tas, kāpēc līdz šim retajam izdevies izaudzēt kaut uz pusi tik bagātīgu vīnogu ražu, taču vīnogu audzēšanas process ir tik interesants un tanī pat laikā sarežģīts, ka par to vien Mārtiņš varētu sarakstīt grāmatu, tāpēc vienu padomu šajā jautājumā nevar sniegt.

Stāstot par to, kāda ir vīnogu audzētāja ikdiena, Mārtiņš noelšoties atzīst – milzīgs roku darbs. ''Nebūt nav tā, ka pavasarī, iestādot stādus, jāgaida vien rudens, kad raža nogatavosies. Šajā starpposmā jāpievēršas stādu apgriešanai, jauno dzinumu retināšanai, piesiešanai, lapu uzmanīšanai un citiem roku darbiem. Lai arī cik tas neparasti izklausītos, tad vīnogu audzēšana ir pielīdzināma visiem labi zināmo tomātu audzēšanai. Arī šeit jāsastopas ar ''padušu laušanas'', galu griešanas un lapu plēšanas procesiem, ko atpazīst katrs tomātu audzētājs.'' Atšķirība ir tikai tāda, ka darbību process jāpareizina ar krietnu ciparu, jo roku darbs jāizmanto katram stādam, un šogad tie, kā zināms, sasniedz 8000.

Šogad, neskatoties uz skopo vasaru un ne tiem labākajiem klimatiskajiem apstākļiem, pēc piecu gada sūrā darba novākta piecu tonnu raža ar vīnogām. Šeit gan nostrādājis piecgades likums, jo pirms gada varēja lepoties vien ar tonnu ražu, bet parasti piektais gads esot ražai vispateicīgākais, kad dārzs beidzot sācis ražot.

Vaicāts par iespaidīgā apjoma ražas novākšanu, kur arī nepieciešamas čaklās rokas, Mārtiņš stāsta par izpalīdzīgajiem draugiem un paziņām, kas ar lielāko prieku dodas ciemos un liek lietā savas rokas, lai pāris stundu laikā novāktu sulīgo ogu ražu. Šī esot jau ieviesta par skaistu tradīciju, ko vairums jau gaida septembrī, jo patīkamā kompānijā, skaistā vidē un ar gardu dzērienu baudīšanu pēc darba, vienmēr sokoties daudz labāk, un arī pašiem saimniekiem prieks, ka palīdzīgās rokas atkal un atkal gatavas piedalīties ražas novākšanā.