Nolēmu, ka došos uz Latviju, un ne jau vienkārši uz Latviju, es sākšu dzīvi te ar neaizmirstamu piedzīvojumu, kas man atvērs acis un parādīs, kāda tad ir mana tēvzeme, kā tā izskatās un kas patiesībā te notiek. Es alku pēc piedzīvojumiem, jaunām izjūtām, pēc izaicinājumiem un vēl jo vairāk, gribēju tā pa īstam iepazīt mūsu Latviju tādu, kāda tā ir patiesībā.
Vairākas dienas, nedēļas un pat mēneši rūpīgas plānošanas. Atradu domubiedrus, veidoju maršrutus un mēģināju saplānot katru sīkumu. Lēnām sāku iegādāties visas mantas, kas bija nepieciešamas, izplānoju pilnīgi visu, ko vilkšu mugurā, kā braukšu, ko izmantošu, pat aptieciņu komplektēju pats. Sāku skaļi paziņot, ka esmu izlēmis: "Es atgriežos dzimtenē". Bija atlikusi viena nedēļa pirms starta, un es izziņoju visiem draugiem, ka dodos ceļā, kaut gan tas viss mani nedaudz biedēja. Lai gan biju nopircis visu, vēl aizvien neticēju, ka es došos uz Latviju, braukšu apkārt Latvijai. Mani atbalstīja mana ģimene un draugi, šis atbalsts deva man spēku un ticību sev.
Divas dienas pirms brauciena vēlreiz pārbaudīju visas mantas un saliku tās somās, lai jau 1. septembrī būtu gatavs doties ceļā. Tas, ka braukšu viens pats, man bija skaidrs. Tomēr, tad atsaucās vēl viens braucējs – Madara, kura man uzrakstīja atbildes vēstuli. Madara Gasiņa ir no Cēsīm un pēc divu stundu garas telefonsarunas ar mani, viņa izlēma braukt kopā, braukt apkārt Latvijai! Nākamās dienas vakarā es sagaidīju Madaru Balvos, un jau rītā pēc satikšanās mēs devāmies ceļā. Tā šis ceļojums solījās būt dubults pārsteigums. Mēs ar Madaru viens otru nemaz nepazinām, tomēr uzņēmāmies doties ceļā kopā!
Ļoti daudz cilvēki mani atbalstīja un tas man deva spēku, šķiet, tieši uzmundrinājuma vārdi dažbrīd lika kāpt uz riteņa un doties tālāk.
Jau pirmā diena sākās ar lietu, taču, neskatoties uz to, mēs turpinājām ceļu. Pirmajā dienā mēs vēl īsti neapzinājāmies, kurp dodamies un kā tad tas īsti būs braukt un braukt. Ļoti strauji pienāca vakars un mēs meklējam vietu, kur celt telti. Visa ceļojuma garumā uzticējos savai intuīcijai, un tā mani nepievīla nevienā brīdī. Vislabāk ir palikt pie kāda pagalmā, tā ir drošāk un var pie reizes palūgt ūdeni, taču tas, kas notika Latgalē, to negaidīju pat es. Mēs iebraucām Veras un Eldara pagalmā. Uz lūgumu: "Vai drīkst jūsu pagalmā uzsliet telti? " Eldars atbildēja: "Tā pie mums nav pieņemts, nāciet mājās, velosipēdus ieslēgsim garāžā." Mūs cienāja ar vakariņām, uzklāja gultu un no rīta – pašā agrumā bija gatavas brokastis. Tāda sirsnība un viesmīlība, tā var būt tikai Latgalē!
Dienas turpināja būt apmākušās, saule bija kaut kur tālu aiz mākoņiem, un Madarai sāka sāpēt celis. Labi, ka mums bija mūsu optimisms, un rīts tika sagaidīts kopā ar sirsnīgiem cilvēkiem. Izgreznojām dienu ar āboliņa vainagu, lai tas sniedz svaigumu un skaistumu katram kilometram! Te taču bija Latvija un visapkārt bija ābeles, kur sārtojās tik garšīgi āboli. Augļi bija mans pamatēdiens, tie sniedza daudz enerģijas un bija ļoti interesanti izgaršot jaunas šķirnes.
Nonākuši Ludzā, mēs nevarējām neuzkāpt pilsdrupās. Aplūkojot pilsdrupas, atpūšoties spriedām. "Cik skaista ir pasaule, kā gan mēs to nepamanījām? Braucot ar auto, ikdienas steigā apmaldījušies, pat nepamanām cilvēkus, dabu, sevi."
Madarai sāka zust spēks un, godīgi sakot, man arī ļoti sāpēja kājas un dibens, radās jautājums, vai pietiks spēka un izturības? Tomēr braucām tālāk cauri Latgalei, cauri pilsētām un ciemiem, ēdot ābolus un lazdu riekstus. Pievarējuši Zilupes nebeidzamos kalnus, iebraucām visbiezākajā mežā. Ceļš pārtapa par šauru taku un jau sāka satumst. Katrs kilometrs pa slapjo zāli starp krūmiem, dadžiem un smiltīm kļuva grūtāks un grūtāks. Madara vairākas reizes pat nokrita no velosipēda, taču nepadevās – cēlās augšā, un es redzēju, kā katrs kritiens atņem viņai vēl vairāk spēka. Šķaunē pilnīgā tumsā lūdzām atļauju uzsliet telti. Dusmīgs suns un saimnieks, no tumsas izlīdis, ieteica mums doties tālāk. Otrais mēģinājums lūgt naktsmājas bija jau pilnīgā tumsā, un uzsmaidīja veiksme! Saimnieki mūs izmitināja mājā, pacienāja ar bumbieriem, tomātiem un siltu ūdeni. Ziniet, kad esi tādā ceļojumā, tad tas ir tiešām daudz. Šajā naktī mums piederēja visa māja, devāmies gulēt mīkstā gultā ar cerībām, ka ķermenis atkopsies.
Kalniem pāri citi kalni būs – tā varētu saukt Latgales pierobežu. Tur ir tikai zemes ceļi, kuri nepārtraukti ved augšā un lejā pa "trepi", kas ir apbērta ar smiltīm, un tas vēl nebija viss, vēl jau bija arī purvi, čūskas un pilnīgi pamestas vietas. No rīta pamodos tikpat noguris kā vakarā, sāpes nekur neatkāpās, un redzēju, ka Madara ir pavisam skumja, viņai ļoti sāpēja kājas un vēl jo vairāk – celis. Lai arī mums šķita, ka trakie kalni ir pievarēti, īstie kalni bija tikai priekšā. Kalns pēc kalna, karsta saule, auksts vējš un irdenās smiltis, kur grima ritenis, un atkal – kritiens! Redzēju Madaras acīs asaras, taču viņa nepadevās, spītējot sāpēm, spītējot katram kalnam, viņa brauca man blakus un neapstājās.
Pa ceļam satikām Romānu, kurš ļoti gribēja izrādīt Robežniekus, stāstīja leģendas, rādīja baznīcu un bija gatavs būt par vietējo gidu. Ļoti interesants cilvēks, negribas domāt, ka viņam bija slikti nodomi, varbūt viņš tikai pārcentās ar savu viesmīlību.
Dienas vidū Madara paziņoja, ka izstājas. Negribēju tam noticēt, mēs bijām pievarējuši tik daudz. Vakarā atvadījos no Madaras, un bija ļoti skumji ap sirdi. Sapratu, ka man būs vēl grūtāk. Šajās trijās dienās biju pieradis rūpēties par viņu, veltīt uzmanību un uzmundrināt, dzirdēt vārdus "es vēl smaidu". Tā Madara teica pirmajā dienā. Pirmo nakti šajā ceļā pavadīju viens pats, un arī šoreiz apstājos pie labiem cilvēkiem. Regīna un Salīvijs man ļāva nolikt telti viņu dārzā un aicināja vakariņās. Kartupeļi, garšīga zivs, mājas tomāti un piens – tā bija greznība. No paša rīta, nepaspējis sakārtot telti, es tiku aicināts uz brokastīm – garšīgām pankūkām. Jutos kā mājās un iemīlos Latgalē, iemīlējos turienes cilvēkos.
Turpinājās ierastais: asfalts, zemes ceļš un meži. Biju izvēlējies maršrutu, kas ir vistuvāk robežai, tādēļ gadījās braukt pa visiem iespējamajiem ceļa un bezceļa segumiem, tas bija vienlaikus ļoti grūti un arī ļoti interesanti. No rīta spīdēja saule, un dienu līst nebeidzams lietus. Braucu pa mežiem, dubļiem, pa takām, kuras jau sen ir aizmirstas. Mani visur pavadīja lietus un Latgales viesmīlība. Nākamo nakti pavadīju teltī pilnīgi izmircis. Pārģērbies un ielīdis teltī prātoju, kas cilvēku padara par cilvēku? Labsirdība! Tieši cilvēka dvēsele ir tā galvenā atšķirība. Piepeši manas domas pārtrauc Laila – zemnieka, kura sētā biju uzcēlis telti, meita un topošā pamatskolas skolotāja. Laila man atnesa pašceptu pīrāgu un siltu pienu. Tas bija ļoti negaidīts un patīkams pārsteigums drūmā dienā. Jā, vislabākās lietas notiek, kad tās negaida.
Nākamajā rītā devos tālāk, šķiet, uz priekšu mani virzīja arī interese par to, kas būs priekšā, kas būs aiz nākamā pagrieziena, cik ilgi būs jābrauc pa dubļiem un vai pēc pļavas varbūt vēl kas trakāks? No mežiem ceļi mani veda uz pļavām, kur ganījās stirnas, no pļavām takās starp kokiem. Pēc visiem šiem dubļiem biju ļoti netīrs, un man bija nepieciešams notīrīt un no jauna saeļļot ķēdi. Iebraucu pie pirmā zemnieka ceļa malā, kas atkal izrādījās ļoti laipns cilvēks, sasmērēja ķēdi un uzdāvināja līdzekli, kurš man vēl noderēja.
Braucot gar Lietuvas robežu jeb gar leišmalīti, pamanīju zīmi – pārdod medu. Iebraucu. Un iepazinos ar draudzīgo suni Riki un viņa saimniekiem – biškopi Broņislavu un Moniku. Šie cilvēki bija ļoti viesmīlīgi, stāstīja par Ziedoņa taku, par bitēm, Ulmaņa laikiem, vēl pie tam cienāja ar medu, tēju un desu. Monika sarūpēja man ceļam dārzeņus ar tēju un iedeva telefona numuru lauku mājām "Krastmalas", kur esot labi cilvēki. Sapratu, ka ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā ir cilvēki, kuri ir ļoti labsirdīgi un viesmīlīgi. Mans ceļš turpinājās gar Lietuvas robežu, gar Mēmeli un vakarā jau biju minētajās lauku mājās "Krastmalas", kur mani uzņēma un ļāva nakšņot upes krastā, kā arī cienāja ar paštaisītu desu. Nenobijos no aukstuma un devos peldēties upē – uzreiz jutos, kā no jauna piedzimis, lai arī ūdens bija auksts, taču kaut kā šķita, ka tas man deva daudz spēka. Tā bija pirmā nakts, kad es biju sausumā un nebiju pilnīgi pārguris.
Stāsta turpinājumu publicēsim 26. oktobrī.
Vairāk par Jāņa Mača braucienu variet lasīt viņa blogā Manadzivecelojums.wordpress.com
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
