Dzīves ceļojums – ar velosipēdu apkārt Latvijai (2. daļa)

"Atkal lietus un vējš. Man bija apnicis sēdēt zem kokiem, bet lietus negribēja mitēties. Es turpināju mīties. Ceļa malā pamanīju sunīti, kurš slēpās grāvī, kad tam uzsaucu, tas ļoti ātri pie manis pieskrēja. Kopīgi paēdām. Tad mans mitrais ceļš turpinājās līdz pat Elejai, kur mani gaidīja naktsmājas pie Dzintara.

Pārstāja līt un sāka spīdēt saule, taču tas nebūt nenozīmē sausumu. Vakarā bija burvīgs saulriets, bet lietu nomainīja vējš, un visām grūtībām nāca klāt pārpūlēts celis. Mans ķermenis uzstājīgi prasīja atpūtu, lai gan bija nobraukta tikai trešdaļa maršruta. Domāju: "Es neizstāšos un nepadošos, un tas nav apspriežams, es veikšu visu ceļu, lai vai kas!"

Tovakar apstājos pie Intas un Viļņa ar ģimeni. Forša un sirsnīga mednieku ģimene. Viņi mani cienāja ar visdažādākajiem mājas labumiem, desām un tējām, biju laimīgs, ka apstājos tieši tur. Arī četrkājainie mājas iemītnieki nāca sveicināties. Smērēju celi ar ziedi un cerēju, ka pēc nakts atpūtas tas atlabs un nākamajā dienā man nesāpēs.

Nākamajā dienā sāku braucienu tikai ap pulksten 12.00 un braucu ļoti saudzīgā režīmā. Katru reizi, kad beidzās ūdens, iebraucu pie kāda pagalmā un lūdzu dzeramo ūdeni, tā sanāca iepazīties un uzzināt ko interesantu par vietējo ciematu un cilvēkiem.

Pēc visiem šiem aukstumiem laiks bija mainījies, un bija tik patīkami braukt un ļaut, lai saule silda. Saule jau laidās uz rietu, taču vienīgais, ko redzēju, bija mežs un mežs. Pēc kāda brīža pamanīju sievieti, kura pastaigājās pa aleju netālu no dzīvojamās mājas. Tā bija Anita, kura ļāva man uzcelt telti savā sētā, bet pastāstīja, ka īpašumam ir vēl viens saimnieks, taču tam nevajadzētu būt nekādu iebildumu pret mani. Uzcēlis telti pamanīju vīrieti – Vasiļiju, otro saimnieku. Vasiļijs tomēr uzstāja, lai jaucu nost telti un… nāku pavadīt nakti pie viņa mājās. Protams, es paklausīju, ar prieku kārtoju visu atpakaļ somās. Devāmies uz māju pusi, kad mūs satika pārsteigtā Anita ar vakariņām rokās. "Vai jau dodaties prom?"

Paēdu gardas vakariņas, Vasiļijs cienāja ar tēju un cepumiem, stāstīja, kā viņu dzīve ir atvedusi šeit no Ukrainas, rādīja kāzu fotogrāfijas un stāstīja par laikiem Ukrainā, par laikiem Latvijā, Padomju Savienībā. Nu kā varēju padoties, ja ik brīdi satiku tik jaukus cilvēkus? Vēlreiz pārliecinājos, ka turpināšu ceļu – nesteidzīgi, uzmanīgi, esot te un tagad. No rīta Vasiļijs ar kundzi man sagatavoja brokastis un ceļamaizi, burtiski atdodot pilnīgi visu, kas viņiem bija mājās. Atvadoties aicināja vēl ciemos. Ceļu uz šīm mājām es noteikti neaizmirsīšu.
Laimīgs turpināju ceļu, bet sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Es pagriezu galvu un ieraudzīju suni skrienam blakus, viņš nemanāmi pieskrēja pie manis, par laimi arī viņam bija labi nodomi – vien pavadīt mani manā ceļojumā. Ceļš turpinājās, un es izbaudīju tā krāšņumu. Zilās debesis, svaigo gaismu, saules svelmi un ēnas valdzinājumu. Kad spīdēja spoža saule, uz ceļa bija ļoti daudz putekļu un pēc nepārtrauktas braukšanas pa zemes ceļiem smagās automašīnas mani apklāja ar putekļu kārtu.

Nākamo nakti plānoju palikt pie Renāra Liepāja – viņš man brauca pretī, tā vēl neviens nebija sagaidījis. Kad nokļuvām mājās pie Renāra, man tika pašam sava istaba, brokastis, duša un tīras drēbes – liels paldies, Renār!

Devos apskatīt Liepāju. Man tik tiešām šī pilsēta iepatikās, varēja redzēt, kā tā cenšas un kā aug! Kad biju noņēmis somas no velosipēda, man bija tāda sajūta, it kā es spētu lidot. Es izbraucu visu piekrasti, visu Liepāju, taču sirdī bija tāda kā smeldze un skumjas.

Jūs pat nevarat iedomāties, cik grūti bija atsākt braukt. Atpūtas dienu dēļ ķermenis nodomāja, ka var atslābt, un vairs īpaši neklausīja mani, nevēlējās nekur doties. Tā nu es sēdēju uz dižliepas celma un centos savākt sevi, šķiet, tas bija mans lūzuma brīdis. Vakardienas skumjas pieņēmās spēkā, un nesapratu, kas ir noticis, kas mani nomāc? Es tur nosēdēju kādas divas stundas, taču pēc tam saņēmos un devos tālāk. Nez kāpēc man šķita, ka piekrastes pusē nenāksies braukt pa mežiem, takām un smiltīm, taču arī te es biju maldījies. Nobraucies pa visiem iespējamajiem bezceļu veidiem, biju laimīgs, kad mani Jūrkalnē sagaidīja Aiva un ierādīja, kur nakšņot. Pēc neilga brīža Aiva aicināja vakariņās pie viņas vecākiem – Arvīda un Birutas, kur bija arī viņu mazmeitiņa Šarlote. Šarlotes rotaļas un dzīvesprieks visu vakaru padarīja daudz jautrāku.

Nez kāpēc biju iedomājies, ka šis brauciens varētu būt kā atpūtas brauciens, bez visādām grūtībām un diskomforta, taču realitāte bija pavisam cita. Tieši šādā braucienā vajag atteikties un iziet pilnīgi no visām savām komforta zonām, dzīve pilnīgi izmainās.

Dodos tālāk un jau drīz satiku Torstenu (Thorstenu), velotūristu no Vācijas, ar kuru pļāpājām vairākas stundas. "Žēl, ka nebraucam vienā virzienā," nožēloja Torstens. Bija ļoti neinteresanti, viendabīgi braukt pa asfaltu, tādēļ es meklēju celiņus, kuri bija tuvāk jūrai, tas bija grūtāk, taču daudz interesantāk nekā braukt pa parastu ceļu. Krūmi, smiltis un dubļi mani sāka saistīt vairāk nekā asfalts, jo pēc katriem pāris metriem mani gaidīja izaicinājums.

Piekrastes pusē mani ļoti nogurdināja vējš un turklāt vēl vienīgā dzīvība tur bija čūskas! Vienmēr, kad runāju ar cilvēkiem, izskanēja vārdi – Nu, kā tad tev gāja Kurzemē? Tik tiešām Kurzemē es nebiju sajūsmā par cilvēku attieksmi, taču arī tur bija labi cilvēki. Šī bija mana pārdomu diena. Domāju par Torstenu, kā viņš ceļojumā devies uz vairāk nekā mēnesi, un devis priekšroku nakšņošanai pie dabas, kempingus izmantojot reizi divās nedēļās. Tikai tagad sāku aptvert, cik lieliski bija būt brīvam, nesteigties un tiešām izbaudīt mirkli, to mirkli, kas ir tagad! Protams, domāju arī par savu ģimeni Vācijā, viņi gaidīja mani atpakaļ, domāju par to, ka gribētu palikt te – Latvijā un nekur vairs nedoties. Vislabāk bija nedomāt, būt te un tagad, izbaudīt katru dabas brīnumu, katru bezvēja brīdi, katru kalniņu lejā un uzvaru pār kalnu augšup, izjust ūdens un meža ogu garšu, klusuma un vētras skaņu.

Diena sākās ar tumšo rītu pulksten 5.00. Nejauši pamodos un, izlīdis no telts, ieraudzīju, cik daudz – miljoniem, miljardiem zvaigžņu debesīs, tas viss šķita kā brīnums. Diena turpinājās ar lietu un vēju, kas brāzās man pretī. Es cerēju tikt līdz Rīgai, taču šīs cerības sāka izzust, tāpat kā pazuda velobraucēji, kuri traucās man pretī. Neviens neapstājās, steigā pavicināja roku un turpināja mīt pedāļus. Kur gan tie steidzās? Vai tas ir viņu dzīves aicinājums mīt pedāļus? Vai tiešām neatliek laika pāris vārdiem?

Līdz Rīgai bija atlikuši 80 kilometri. Taču, kā lai es tos pievaru, ja katrs solis izraisīja sāpes? Domā vai nedomā, čīksti, buries vai raudi, arī sēdēšana nepalīdzēja – sāpes nekur nevēlējas pazust. Nolēmu braukt, kamēr nespēšu izturēt, un tā es pulksten 21.30 nonācu Rīgā, nokāpu no velosipēda un sajutu, ka celis ir padevies, bija sāpīgi turēt pat taisnu kāju.

Daudz dažādu sajūtu, pa vidu vēl garšīgo lašmaizīšu pārdevēja, kura izrādījās ļoti jauka sieviete, tumši veloceliņi un naksnīgā Rīga. Ja kāds man jautā, kā man gājis, es stāstīju par to, kā mani uzņēma Latgalē, un tad piepeši šiem cilvēkiem arī gribējās būt dāsnākiem, varbūt viņi izjuta vainas apziņu vai arī atklājās viņu labsirdība?

Nākamā diena Rīgā bija atpūtai, jo celis neļāva turpināt ceļu.

Nākamajā dienā turpināju ceļu pa neplānotu maršrutu un biju spiests braukt gar jūras krastu. Ziniet, nebija nemaz tik grūti līdz brīdim, kad velosipēds sāka nepārtraukti grimt, un bija jāmēģina izstumt to no smiltīm, cauri kāpām. Pēc katras uzvaras bija brīdis miera, tā nu es sēdēju mežā un tīrīju drēbes no smiltīm, nesteidzoties, jo laiks bija burvīgs. Sāku uztvert pasauli citādi, cilvēku skatieni man kļuva tuvāki un bija pazudušas visādas raizes, gribēju palikt turpat mežā un nekur nedoties.

Vidzemes piekraste mani pārsteidza ar privātīpašumu, kura dēļ man bija jākāpj pa trepēm lejā ar visu riteni. Kā šiem cilvēkiem šķiet, cik viegli ir dabūt 55 kilogramus smagu riteni pa stāvrakstu lejā un augšā? Tālāk vēl gandrīz kilometrs cauri akmeņiem, pa smiltīm, šajā brīdī sapratu, ka vairs neviens izaicinājums mani nebaida! Pēc neveiksmīga teltsvietas meklējuma, nolēmu nakšņot pie jūras. Pēc peldes un mazgāšanās jūras aukstajā ūdenī sēdēju uz akmens un dzēru karstu tēju, atkal domājot par ļaušanos, par brīdi te, par izaicinājumiem un par cilvēkiem, kas vēlas tikai nopelnīt. Kāda ir viņu motivācija? Kāda ir tava motivācija?

No rīta bija stiprs lietus, taču, par laimi, tas ātri beidzās, mākoņi izzuda un parādījās saule. Bija pēdējā diena, kad braucu gar krastmalu, un beidzot arī vējš bija gandrīz no muguras.
Tālāk mans ceļš turpinājās pa asfaltu, zemes ceļiem, gar upi, cauri mežu un cauri krūmiem, pāri grāvjiem un zāli, taču tas mani vairs nesatrauca. Šausmīgās dibena sāpes, kāju muskuļu un ceļa sāpes bija prom, un mani nesatrauca pilnīgi nekas, es beidzot biju te un tagad.

Bija pagājušas piecpadsmit dienas, taču nezināju, kas par dienu, cik bija pulkstenis vai arī kāds būs laiks, bet es zināju to, ka esmu. Es piestāju pie lauku viensētas palūgt ūdeni, vārds pēc vārda un nolēmu palikt.

Kad esi laimīgs, laiks skrien nemanāmi, tā paskrēja šis laiks, kad nama saimniece Rita mani cienāja ar pienu, paštaisīto sieru un tomātiem no siltumnīcas. Viņas dēls Alvis cēla jaunbūvi, ar viņu mēs runājām visvairāk, tik ilgi, ka pat saule nozuda no apvāršņa. Es redzēju viņa acīs to entuziasmu, kas kādreiz bija manās.

Es zināju, ka drīz beigsies mans ceļojums, bet kādēļ es izjutu skumjas? Visa ceļojuma garumā es mēdzu iebraukt, apskatīties, dažreiz pat kārtīgi izpētīt apskates objektus, kuri ir norādīti ar speciālām zīmēm. Tā guvu jaunus iespaidus, atpūtos un pat iepazinos. Izpētījis Ērģemes pilsdrupas, izdzēris siltu tēju, es satiku ļoti draudzīgus velobraucējus, kuri mani pavadīja līdz pat Valkai, tāds foršs eskorts.

Nakti pavadīju Latvijas Valsts mežos, nu jau pie Igaunijas robežas. Biju dziļi priežu mežā un mani aptvēra klusums, naktī varēja dzirdēt, kā skujiņa nokrita uz telts sienas, kā savu lidojumu uzsāka ods. Un cik mīkstas bija sūnas! Tā bija viena no labākajām naktīm.

No rīta redzēju, kā saule slīdēja pāri kokiem, kā tā sildīja sūnas, kā atmodās mežs. Devos tālāk, un tad jau bija pienākusi pēdējā nakts, ko arī to pavadīju mežā, šķita, ka tā būs visdrošāk, kaut gan biju jau apjucis – kas īsti ir droši?

Viss šis ceļojums bija sava veida neprāts. Es devos tik garā ceļojumā, nezinot, kas mani sagaidīs, ko es ēdīšu, kur es gulēšu, kādus cilvēkus satikšu. Man nebija bail nevienā brīdī, es zināju, ka viss būs labi, kamēr es turpināšu iet, turpināšu pieņemt izaicinājumus, doties tiem pretī, dzīvot.

Pēdējā dienā atkal braucu cauri pazīstamām vietām, apsēdos uz soliņa un ēdu šokolādi. Pirmo gabaliņu es sakodu un apēdu ātri, otrajam ļāvu izkust mutē un tad es sajutu, kā garšo šokolāde, un to, ka tur ir daudz mazu riekstu gabaliņu. Tāpat ir arī dzīvē, ja mēs to izdzīvosim ātri un ar steigu, nekad neuzzināsim, kā tā garšo. Ir pagājusi divdesmit viena diena, un biju mierīgs līdz brīdim, kad man atlika vairs tikai kilometrs. Braucu pa to pašu celiņu, pa kuru mēs 1. septembrī ar Madaru devāmies apkārt Latvijai, un mani pārņēma laimes sajūta – es nepadevos, es atradu spēku bezgalīgajos resursos, es to paveicu! Man gribējās smaidīt un smieties no tā, cik laimīgs es jutos!
Lūk, tāda ir Latvija, tik dažāda, krāsaina un mīļa! Pēc šī visa, es esmu iemīlējies vēl jo vairāk Latvijā un cilvēkos, kuri man ir apkārt, un nu ir laiks pārdomu dienām, ceļš turpinās!

Pierādījums manam braucienam – connect.garmin.com."

Vairāk par Jāņa piedzīvojumiem lasiet viņa blogā: manadzivecelojums.wordpress.com